Žurnāls "Spārni riteņiem" - Es esmu

Mārdžijas mantojums

Fri, 17 Mar 2023 09:26:00 +0000

Uzzinot, ka atkal kāds no Jēzus ticības varoņiem un uzticīgajiem kalpotājiem ir atstājis šo pasauli, lai dotos pie tā Kunga, mani pārņem reizē skumjas un prieks. Skumjas par to, ka paliek vieta, ko neviens cits nevar aizpildīt; ir izsīcis kāds avots, kas atspirdzināja un iedvesmoja tik daudzus! Prieks par to, ka vēl viensmūsu ticības biedrs ir palicis uzticīgs līdz galam, izcīnījis labo cīņu un „iegājis sava Kunga priekā”.

Mārdžiju Vilersu es personīgi nepazinu, bet zināju viņas dzīvesstāstu un biju lasījusi viņas pārdomas par Bībeles tekstiem. Viņa daudzus gadus aktīvi darbojās organizācijā „Elevate Christian Disability Trust”, kas tāpat kā biedrība “Wings for Wheels” ir Dieva aicināta nest vēsti par Jēzu Kristu cilvēkiem ar invaliditāti. Šī organizācija darbojas Jaunzēlandē. Šodien uzzināju, ka Mārdžija šī gada februārī ir devusies mūžībā, un man ļoti gribas arī mūsu lasītājiem dot iespēju kaut nedaudz uzzināt par viņas dzīves gājumu un iedvesmoties no viņas garīgā mantojuma. Esmu iztulkojusi fragmentus no pēdējās intervijas ar Mārdžiju Vilersu, kuru, ar virsrakstu „Margie Willers – from Pain to Pearls”, pilnībā iespējams izlasīt žurnāla „Encourager” 2023. gada marta numurā. Saite ir raksta beigās.

Ailita Kuka

Mārdžija Vilersa. Foto no interneta resursiem

„...Mārdžijas dzīve ir liecība par Dieva pārveidojošo spēku. Vārds „Margareta” nozīmē “pērle”, un Mārdžijai patīk šī alegorija. Tāpat kā viņas „vārdamāsai”, Dievs ir Mārdžijai mācījis pārvērst sāpīgos, invaliditātes radītos kairinājumus skaistā pērlē Dieva godam... „Mārdžijai bieži ir teikuši, ka, ja vien viņai būtu vairāk ticības, viņa tiktu dziedināta. Es jums no savas pieredzes varu teikt, ka, lai kalpotu un mīlētu Dievu, atrodoties riteņkrēslā, ir vajadzīgs daudz vairāk ticības nekā, lai no šī krēsla atbrīvotos.”

Mārdžija piedzima 1948. gada janvārī Jaunajā Plimutā. Dzemdības ilga trīs dienas, pati piedzimšana bija ar sarežģījumiem, un skābekļa trūkums kļuva par cēloni atetoīdajai cerebrālajai triekai - smagākajai invaliditātes formai, kāda bērnam var būt.

Par spīti drūmajām prognozēm un lēnajai attīstībai, Mārdžijas māte nepadevās. Viņa iedrošināja savu meitu un lūdza Dievu par viņu... Lai gan pat medicīnas speciālisti ieteica „atstāt viņu kādā aprūpes centrā un aizmirst par viņu”, Mārdžijas māte bija pilna apņēmības iemācīt savai meitai lasīt, rakstīt, skriet un dejot! Viņa ticēja, ka viņas meitu gaida vērtīga un piepildīta nākotne... Kad Mārdžijai bija četri ar pus gadi, viņas vecāki pieņēma sāpīgo lēmumu sūtīt viņu uz Rotorua Karalienes Elizabetes slimnīcas Cerebrālās triekas nodaļu, kur bērniem tika sniegta speciāla ārstēšana un apmācība. Tur Mārdžija pavadīja septiņus stingras disciplīnas gadus, bet tie viņu sagatavoja turpmākai izglītībai un ieaudzināja apņēmību cīnīties un sasniegt mērķi.

1959. gadā viņa atgriezās mājās un sāka mācīties sākumskolā. Neraugoties uz viņas runas traucējumiem un grūtībām rakstīt, drīz vien kļuva skaidrs, ka prāta spēju ziņā viņa neatpaliek no saviem klasesbiedriem... Skolotāji, kas to ievēroja, centās palīdzēt attīstīt viņas prasmes. Ar laiku viņa apguva datoru, kas pavēra iespēju rakstīt vēstules, pārdomas un vēlāk abas viņas grāmatas...

Bet Mārdžijas sapnis bija tapt dziedinātai, piecelties no riteņkrēsla, atbrīvoties no invaliditātes uzspiestajiem ierobežojumiem un pilnvērtīgi kalpot tam Kungam... 1975. gadā viņa kopā ar savu draudzeni Molliju devās uz Losandželosu, kur gaidu un cerības pilna apmeklēja divus Katrīnas Kulmanes dziedināšanas dievkalpojumus, tomēr...fiziska dziedināšana nenotika. Viņa atgriezās mājās satriekta, vīlusies un juzdamās kā neveiksminiece, jo droši vien viņai nebija ticības, lai varētu saņemt dziedināšanu. Bija ārkārtīgi sāpīgi un grūti saņemties un turpināt dzīvot... joprojām riteņkrēslā.

Taču Dievs vēl nebija beidzis savu darbu Mārdžijas dzīvē. Viņš deva jaunus draugus, kas viņu uzmundrināja, un aicināja viņu jaunā kalpošanā... Gadiem ritot, Dievs deva Mārdžijai aizvien skaidrāku redzējumu par to, kas būs šī jaunā kalpošana. Viņš gribēja lietot viņu tādu, kāda viņa bija, ar viņas talantiem un riteņkrēslu, lai atvērtu durvis, kas citādi paliktu aizslēgtas... Dieva vadīta, Mārdžija kļuva par studenti Ticības Bībeles koledžā Taurangā. Tas bija tiešām liels ticības solis, jo studentu pilsētiņā, kur viņa nodzīvoja 18 nedēļas, nācās pārvarēt daudzus šķēršļus, ko radīja gan nepielāgota vide, gan invaliditātes ierobežojumi... Šeit viņa saņēma atklāsmes, kas dziedināja no sāpīgās vilšanās par nesaņemto fizisko dziedināšanu un deva skaidru redzējumu nākotnei.

Dievs viņai teica: “Draudzei ir vajadzīga tava balss. Ir simtiem cilvēku ar invaliditāti, kas mitinās aprūpes namos. Viņi ir ratiņkrēslos.... sarūgtināti, sabiedrības atraidīti... Viņiem vajag kādu viņiem līdzīgu, kas viņiem liecinātu par Kristu... Tu spēj iejusties viņu situācijā. Dievs ir pieskāries tavai dzīvei... Viņš grib, lai tu pārstāvētu draudzē cilvēkus ar invaliditāt un iestātos par viņiem.”

Šis aicinājums kļuva tik skaidrs, ka Mārdžija rakstīja: “Mans uzdevums bija sludināt evanģēliju cilvēkiem ar invaliditāti un palīdzēt draudzēm viņus uzņemt, pieņemt, būt kopā un palīdzēt attīstīt viņu potenciālu... Tai vajadzēja būt kalpošanai, kas ne tikai iežēlojas, bet arī spēj saprast un sniegt atbildes.”

Kopā ar draugiem un domubiedriem viņa aizsāka organizāciju, kurā iesaistījās cilvēki, kurus ilgi bija atraidījusi un ignorējusi ne tikai sabiedrība, bet arī draudze. Par spīti smagajiem kustību un runas traucējumiem, Mārdžija ir daudzkārt uzstājusies draudzēs, sieviešu sapulcēs un Bībeles koledžās. Par autobiogrāfiju “Awaiting the Healer” (Dziedinātāju gaidot), kuru viņa rakstīja trīs gadus, Mārdžija 1992. gadā saņēma Jaunzēlandes Kristīgo grāmatu tirgotāju asociācijas atzinību un saņēma Sudraba godalgu.

... Atvadoties, Mārdžija vēlējās jūs iedrošināt ar vārdiem no Salamana mācītāja 3:1 “Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.” Katrā savas dzīves posmā Mārdžija ir tiekusies pagodināt Dievu un ļāvusi Viņam plūst caur sevi... Viņas liecība tiešām dod godu Dievam, jo visās grūtībās viņa pakļāva savu dzīvi Viņam. Lai jūs iedvesmo viņas piemērs, un ļaujiet tam Kungam pārvērst jūsu sāpes pērlēs! (By Heather Vincent)”

file:///C:/Users/User/Desktop/J9723-ELEV1-ENCOURAGER-MAG-DESIGN-ISSUE-176-DIGITAL.pdf

Būt dziedinātam invaliditātē (saīsināts)

Mon, 06 Jun 2022 09:43:00 +0000

Kails Stīvensons, teologs un sludinātājs.

Cilvēki no malas reizēm pievērš uzmanību tam, ka eju lēnāk, mana gaita ir acīmredzami citāda, un tiem, kas mani dzird pirmo reizi, dažbrīd ir grūti saprast, ko es saku. Tā izpaužas mana bērnu cerebrālās triekas diagnoze. Bieži esmu piedzīvojis, ka kristieši, pamanījuši manu invaliditāti, jautāja, vai drīkst par mani lūgt. Kad vaicāju, par ko viņi vēlas lūgt, viņi apmulsuši teica: “Par tavu dziedināšanu.” Kad atbildēju: “No kā?”, viņi nezināja, ko teikt. Viņi redzēja manu ķermeni un nosprieda, ka tas neatbilst viņu priekšstatam par to, kādam pēc Dieva ieceres jābūt ķermenim. Viņi nolēma, ka tas ir jāārstē.

Šo cilvēku domāšana un reakcija atbilst tam, ko teologs Tomass Reinolds dēvē par “normas kultu”… Normas kults ir sociāla konstrukcija, kas nosaka, kāds ķermenis un prāts ir uzskatāms par “normālu” un ideālu, pēc kā visiem tiekties. Ķermeņiem ir jāspēj staigāt, iet taisni, redzēt, dzirdēt un runāt, un visiem prātiem jāspēj vienādi spriest un apstrādāt informāciju, un, ja tas tā nav, ar tiem kaut kas nav kārtībā, un tiek uzdots jautājums: “Vai tu gribi kļūt vesels?”

Draudzē, kurā es uzaugu, katrā Rakstu vietā par dziedināšanu kā galveno redzēja faktu, ka tika novērsta invaliditāte un atjaunots “normāls ķermenis”… Par cilvēkiem, kurus Jēzus dziedināja, reizēm runāja kā par tādiem, kas savu nepilnību dēļ dzīvoja “zemāk par savu potenciālu”. Invaliditāte tika uzskatīta par šķērsli un traucēkli, tajā pašā laikā vienmēr ignorējot sabiedrības un vides radītos šķēršļus, kas cilvēkiem ar invaliditāti bija jāpārvar. Lai gan dziedināšanas apraksti atspoguļo 1. gadsimtā valdošo skatījumu uz invaliditāti, kas lika invaliditāti uztvert kā problēmu, patiesībā šie teksti cenšas mums parādīt, kas notiek, kad sabiedrības atstumti cilvēki sastopas ar Jēzu. Es ticu, ka esmu piedzīvojis sastapšanos ar Jēzu, kas mani pastāvīgi dziedina.

Problēma nav dziedināšanas jēdzienā. Dievs dziedina. Taču Dievs ne vienmēr izārstē, un tas varbūt nemaz nav vajadzīgs… Izārstēt nozīmē novērst invaliditātes simptomus vai pilnīgi novērst pašu invaliditāti. Taču dziedināšana ne vienmēr nozīmē izārstēšanu. Dziedināšana ienes cilvēka dzīvē “labklājības sajūtu, pārliecību, drošību un mieru”… Dziedināšana var notikt arī invaliditātes stāvoklī.

…Bībelē aprakstītie dziedināšanas notikumi aicina mūs ieraudzīt Jēzu kā Mesiju, Dieva vārdu un Dieva Dēlu, kurš saņem varu no Dieva un ved uz mūžīgo dzīvību. Sastopoties ar Jēzu, mēs iegūstam daudz vairāk par izārstēšanu no slimības; mēs iegūstam dziedināšanu, atbrīvošanu un pārpilnību. Sastapšanās ar Jēzu ir mūžīgā dzīvība. Būt dziedinātam nozīmē zināt, ka, neraugoties uz dažādiem šķēršļiem, Jēzus tomēr atrod veidu, kā cilvēkiem ar invaliditāti dāvāt pilnvērtīgu un auglīgu dzīvi.

Pats svarīgākais manā dzīvē ir Kristus augšāmcelšanās… Tas Kungs augšāmcēlās ar rētām rokās un sānā. Viņš uzcēlās ievainotā, “normai” neatbilstošā ķermenī, kurš visu dzīvi bija pakļauts Romas impērijas nospiedošajai varai un beigās ticis tās nonāvēts… Augšāmceltajā Kristū mēs varam sastapt Jēzu, kurš uzvarējis nāvi un ir spēcīgs, lai gan Viņa ķermenī palikušas nespēka un ievainojamības pēdas. Mana dziedināšana ir sastapšanās ar augšāmcelto Jēzu, kura ķermenis nav “izārstēts” un “normāls”.

Tulkojusi Ailita Kuka

Avots: https://reflections.yale.edu/article/divine-access-disability-and-belonging/finding-healing-my-disability

Vārgās kājas

Wed, 20 Oct 2021 09:58:00 +0000

Elinoras Jangas liecība

“Man ļoti žēl, kungs, ka vienīgais cilvēks, kurš atsaucās jūsu aicinājumam veltīt sevi kalpošanai tam Kungam misijas laukā, bija šī mazā, kroplā meitene, kas to nekad nespēs.”

Atvainošanās izskanēja pēc dievkalpojuma manā mazajā lauku baznīcā, un runa bija par mani. Kad man bija pieci gadi, es saslimu ar poliomielītu, un tas atstāja smagas sekas. Tagad, būdama 12 gadus veca, es ar savām ortozēm un kruķiem pa eju starp soliem biju izgājusi priekšā, lai pateiktu: “Jā, es ticu, ka tas Kungs grib, lai es kādu dienu kļūstu par misionāri”. Skaidrs, ka tas izskatījās pilnīgi neiespējami, taču runātājs ieskatījās acīs otram kungam un teica: “Ko tas Kungs aicina, to Viņš lietos.” Nekas nevarētu vēl precīzāk raksturot manu pieredzi par invaliditāti misijā.

Foto: https://www.joniandfriends.org/bad-legs/

Pakāpeniski tas Kungs pavēra man ceļu kalpošanai vienā no skarbākajām vietām uz zemes - Papua austrumu augstienēs Indonēzijā. Lai gan kruķi un ortozes man tad vairs nebija vajadzīgi, mana stiprā klibošana bija acīmredzama, un turienes kalnos dzīvojošie pigmeja lieluma kimjalu cilts ļaudis saprata, ka man ir vārgas kājas.

Kad es pirmo reizi ierados pie viņiem, tikai daži no viņiem zināja Evaņģēlija pamatus, taču viņiem nebija Bībeles vietējo valodā. Mans uzdevums bija iemācīties viņu valodu, iepazīt kultūru un iztulkot Bībeli kimjalu valodā.

Lai iepazītu šo cilvēku kultūru un iekšējo pasauli, es pavadīju laiku kopā ar viņiem. Svētdienās es devos uz ciemiem, lai mācītu bērniem Bībeles stāstus, bet citās dienās apciemoju tāpat vien. Ciemus savā starpā savienoja stāvas kalnu takas, ko es saucu par kazu takām. Tās bija šauras un reizēm stiepās gar pašu kraujas malu, kur pietika ar vienu neuzmanīgu soli, lai nogāztos aizā. Takas vijās augšup un lejup un bieži veda pāri krāčainām upēm, kuras vajadzēja šķērsot pa augstiem piekares tiltiem.

Manas kājas nebija piemērotas iešanai pa „kazu takām”, un tur nebija nekādu braucamrīku, ar ko pārvietoties. Tāpēc es pārvietojos ar to, ko dēvēju par savu KTS (kalnu transporta sistēmu). Tās bija divas kopā sastiprinātas kārtis, starp kurām pietika vietas saplacinātai tīkliņsomai, kas tika piestprināta tā, lai tajā ieliktais dēlis kalpotu par sēdekli.

Es sēdēju starp kārtīm, un divi līdz astoņi vīri (atkarībā no tā, cik stāva vai nelīdzena bija taka) uzlika kārtis uz pleciem, un mēs devāmies ceļā. Es saviem nesējiem maksāju, taču drīz sapratu, ka viņi to nedara tikai naudas dēļ.

Es biju nevarīgāka par viņiem, un man vajadzēja viņu palīdzības. Viņi jutās lepni par to, ka var mani nest – visus manus 139,7 centimetrus.

Reiz kāds no nesējiem izteicās: „Mēs ar tevi izskatāmies mazi no ārpuses, bet iekšā mēs esam lieli!”

Biju pavadījusi kopā ar kimjalu cilti daudzus gadus, kad viņi sāka mani saukt par Vārgajām Kājām. Tad kimjalu draudze jau bija nostiprinājusies atziņā par tā Kunga mīlestību. Es pajautāju mācītājam Siudu: „Es zinu, ka man ir vārgas kājas, bet kas ir īstais iemesls, kāpēc mani tā dēvē?”

Siudu atbildēja: “Tavas nespēcīgās kājas mums nozīmē ļoti daudz. Cilvēki ar stiprām kājām ir ieradušies šeit uz neilgu laiku un tad aizbraukuši. Mēs zinām, ka mēdz būt slimas kājas. Mūsu cilts ļaudis, kuriem ir slimas kājas, nespēj izkļūt no šīs ielejas. Taču Dievs tevi, ar slimām kājām, atveda no tālās Amerikas pie mums un paturēja tevi šeit, lai tu varētu mums dot Viņa vēsti. Viņš to izdarīja tāpēc, ka Viņš mūs ļoti mīl.”

Manas vārgās kājas kimjalu ļaudis uztvēra kā apliecinājumu, ka Dievs viņus mīl.

Smags post-poliomielīta sindroms mani piespieda pamest manus dārgos kimjalu ļaudis, pirms biju pabeigusi Jaunās Derības tulkojumu, taču daži no kimjalu vīriem, kas bija pametuši kalnus, lai dotos mācīties, izveidoja komiteju, la turpinātu darbu pie tulkojuma, un Dievs pieaicināja citu bijušo misionāru, kas palīdzēja viņiem to pabeigt.

Tomēr stāsts ar to nebeidzas.

Kā viņi to bija darījuši gadsimtiem ilgi, sēdēdami ap ugunskuriem savās būdās, vecākie kimjalu ļaudis mēdza caur stāstiem nodot nākamajām paaudzēm liecības par savas tautas vēsturi. Tagad šiem stāstiem pievienojās arī vēsts par Vārgo Kāju Sievieti.

Es ilgojos redzēt, kā arī citi paplašina Kristus ietekmi pasaulē. Draudzes un misiju organizācijas, nepazaudējiet šo svētību! Dieva spēks vareni parādās nespēcīgajos un nevarīgajos. Lietojiet viņus, sūtiet misijā! Atveriet kalpošanas durvis visiem, ieskaitot clvēkus ar invaliditāti. Mums tas ir jādara Dieva Valstības dēļ.

Tulkojusi Ailita Kuka.

Raksta avots: https://www.joniandfriends.org/bad-legs/?fbclid=IwAR3fDiC0Qi7231auZucxFmgSoWPpZDFRyq81mkCZUXQePyEDR5EofBCMz8E

Foto no interneta resursiem.

Uz viļņa. Diāna Ponaskova

Sun, 21 Mar 2021 18:56:00 +0000

Pārdomas pandēmijas ierobežojumu laikā.

Šis laiks mums ir ļoti izaicinošs, un, meklējot atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri orientēti uz neziņas kliedēšanu, svarīgi nepaiet garām Dieva plānam mūsu dzīvēs, neatkarīgi no šīs laicīgās pasaules mainīgiem impulsiem. Nenoliedzami arī man šis laiks ir sarežgīts un pilns ar iekšējiem pārdzīvojumiem. Atskatoties uz t.s. “pirmā viļņa” posmu, tagad es redzu atbildes no Dieva un rezultātus tām mācību stundām, kurās, kā man likās, biju izgāzusies. Dievs man uzskatāmi mācīja ieraudzīt savu vērtību atsevišķi no tā, ko es daru. Bieži ir vieglāk kaut ko darīt, nekā apzināties savu vērtību un izmeklēt savu sirdi, lai vēl vairāk tuvotos Dievam. Pat aizņemtība kalpošanā var mūs aizvest prom no galvenā - patiesām un dzīvām attiecībām ar Dievu. Tā arī es, nonākusi situācijā, kurā man tika paņemti prom visi darbi, aktivitātes, izklaides un mācības, attapos bailēs, neziņā un izmisuma bedrē, lai gan līdz paziņojumam par ārkārtas situāciju biju pārgurusi un noskrējusies darbos, vien sapņojot par to, ka varētu kaut vienu nedēļu neko nedarīt un doties atvaļinājumā.

Kad 12. martā nāca paziņojums par pandēmiju, es iedomāties nevarēju, cik ilgs būs “piespiedu atvaļinājums”. Ejot cauri emocionāliem kritumiem, es apzinājos, ka pati netieku galā, ka esmu nomaldījusies un pilnīgi savārgusi neprognozējamos apstākļos. Man bija grūti saprast, ka, arī nedarot neko, esmu Dievam patīkama un mīlēta. Tomēr caur manām skumjām un ievainojamību Dievs ir bijis žēlastīgs un pacietīgs, pārveidojot mani lēnām. Tas Kungs uzrādīja man pagātnes notikumus, kuri mani patiesībā izsmēla, lai gan domāju, ka rīkojos pareizi. Viņš palīdzēja ieraudzīt, cik bieži esmu ticējusi cilvēkiem, kuri tikai izlikušies; cik laika esmu zaudējusi, paskrienot garām kādam, kam es būtu varējusi būt par svētību. Dievs pacietīgi cilāja manā sirdī visu, kas bijis, lai apzinos, cik vērtīga es Viņam esmu, neskatoties reizēm uz savu stūrgalvību un ašo iekšējo cilvēku. Tētis mani mīlestībā pārveidoja un deva man laiku izmeklēt savu sirdi kopā ar Viņu.

Arī otrajā “vilnī” es mācos iet tālāk un ieklausīties tajā, ko Viņš ir sagatavojis piedzīvot. Šajā posmā Tēvs man ļauj iepazīt ne tikai sevi kā vērtību, bet arī to, ka tagad man ir jānosargā un jāapliecina Viņa vērtības, ko Viņš no savas žēlastības ieguldījis manā sirdī. Ārējie apstākļi joprojām mainās, un nogurumā ir viegli neievērot un iekrist kārdinājumos. Ir viegli atkal padoties un iekrist lamatās. Taču arī caur sāpēm, atturību un pacietību es saprotu, ka pieaugu kā Dieva bērns. Nākot tuvāk Tētim un tveroties pie Patiesības, šis piedzīvojums ir svētīgs, redzot, cik ļoti īpašā veidā tiek veidota mana personība, arī vēl dziļāk iepazīstot Gara augli. Arī mīlestību ir jāmācās no Kristus, lai gan mums var šķist, ka sajūtas, kuras mums ir dabīgas, ir pareizas.

Foto: Diānas Ponaskovas personīgais arhīvs

Tās ir skaistas, taču mūsu atbildība ir tās nepakļaut laicīgās pasaules spiedienam, kas deformē un grauj. „Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22) Reizēm šķiet, ka es to visu jau pazīstu, bet patiesībā - pilnībā nē, jo ikdienā vēl notiek cīņa ar pretējo, kas Galatiešiem 5:19-22 raksturoti kā miesas darbi. Paļāvībā uz Dievu es katru dienu varu nākt un tuvoties, pilnveidot Gara augli, cīnīties pret miesas darbiem un savu veco dabu. Tas ir ceļš, kurā Dievs aicina būt dedzīgiem. Nereti mēs attopamies remdeni vai auksti. Šajā laikā esmu sapratusi arī to, ka cilvēks nevar patiesi atklāt savu aicinājumu dzīvē, ja viņš sirdī ir auksts vai remdens. Dievs mums ļoti daudz devis tādu dāvanu, par kurām varam no sirds pateikties.

Vai tev šodien ir par ko pateikties Dievam no visas sirds? Ieaicini Viņu savās skumjās un arī priekā! Pateicies Viņam par visu, kas tev šodien ir; ļauj sirdij atplaukt paļāvībā un priekā! Ļauj Dievam šodien atklāt tev savu mierinājumu un klātbūtni, kā vēl nekad!

Diāna Ponaskova

2021

Klusais liecinieks (Nr. 15)

Thu, 01 Oct 2020 13:49:00 +0000

Autori: Luīze un Lorencs Hirši (Louise and Lawrence Hirsch)

Luīze un Lorencs Hirši ir biedrības „Celebrate Messiah Australia” vadītāji un mesiāniskās draudzes Beit haMashiach mācītāji. Viņi ir piedalījušies vairāku mesiānisko draudžu dibināšanā un palīdzējuši daudziem ebreju tautības cilvēkiem atrast ceļu pie Ješua (Jēzus).

1991. gadā mēs bijām apmācību misijā Johanesburgā, kad pieteicās mūsu otrais mazulis. Grūtniecība noritēja brīnišķīgi, taču dzemdības bija ļoti smagas. Mums piedzima skaista meitenīte, un mēs viņu nosaucām par Sāru, kas nozīmē „Princese”.

Sāra neraudāja kā visi „normāli”, veselīgi mazuļi, bet klusi kunkstēja, tāpēc ārsti viņu aiznesa, lai pārbaudītu. Mēs vairākas stundas gaidījām, kādi būs rezultāti un kad viņu atkal ieraudzīsim. Sejā neatspoguļojoties nekādām emocijām, pediatrs mums paskaidroja, ka mūsu mazajai princesei ir kaite, ko sauc par hidroencefaliju, un viņa neizdzīvos ilgāk par trim četrām dienām.

Ārēji Sāra izskatījās kā visi skaisti jaundzimušie, taču cerebrospinālais šķidrums piepildīja viņas smadzeņu dobumu un plāno smadzeņu audu slāni, un ārsti mums ieteica atstāt viņu slimnīcā un doties prom.

Kā gan mēs būtu to varējuši?!

Sāras trešajā dzīves dienā mēs svinējām ebreju Mesijas Ješua augšāmcelšanos un veltījām savu meitiņu tam Kungam.

Kad pastāstījām tuviniekiem un draugiem par Sāras piedzimšanu un veselības stāvokli, tūlīt uzradās „Ījaba mierinātāji”. Viņi skaidroja, ka grēks mūsu dzīvē ir kļuvis par iemeslu šai nelaimei un pietiktu tikai ar sīku ticības sēkliņu, lai Sāra tiktu dziedināta. Acīmredzot mums pietrūka tādas ticības, jo izskatījās, ka viņas stāvoklis ar laiku tikai pasliktinājās.

Par mūsu dzīves ikdienu kļuva regulāri slimnīcu apmeklējumi un ārstēšanas kursi, cenšoties atrast jaunus medikamentus, kas mazinātu Sāras lēkmes, kuras mēs sākumā noturējām par kolikām. Viena gada vecumā viņa joprojām bija ļengana kā lupatu lelle, un es jutos nelaimīga. Biju aizgājusi uz kāda cita bērna pirmā gada dzimšanas dienas svinībām un skatījos, kā citu māmiņu mazuļi sāk spert pirmos soļus, bet ne Sāra...

Atrasties šajās svinībās bija ļoti mokoši, taču kāds mani vēroja.

Pēc gada kāda sieviete atnesa mums dāvanu Sārai. Viņa pastāstīja, ka pēc tam, kad tajā dzimšanas dienas ballītē bija redzējusi mani un Sāru, viņa esot izlēmusi neveikt abortu. Viņas gaidāmajam mazulim ārsti bija noteikuši smagu smadzeņu anomāliju un ieteikuši veikt abortu. Vērodama mani un Sāru, viņa bija nodomājusi: „Ja šī sieviete to var, arī es varēšu.” Viņai par neizsakāmu prieku viņas mazais dēlēns esot piedzimis pilnīgi vesels. Ārsti bija kļūdījušies.

Tas Kungs zina, kādi ir Viņa nodomi ar mums; nevis darīt mums ļaunu, bet dāvāt mums nākotni un cerību. Vai mūsu princese bija piedzimusi ar smagiem smadzeņu bojājumiem, lai šīs sievietes dēls varētu dzīvot?

Mana sirds sēro par zaudētajiem mazuļiem, kas neieraudzīja dienas gaismu nepareizas diagnozes dēļ. Es raudu par daudzajiem mazuļiem, kas tiek pamesti slimnīcās, izsalkuši pēc ēdiena un cilvēciskas saskarsmes.

Lai gan Sāra nekad nav izteikusi ne vārda, viņa ir uzveikusi visas pret viņu vērstās nolemtības prognozes. Viņa ir cietusi pastāvīgas veselības problēmas, saņēmusi fiziskus pāridarījumus no aprūpētāju puses, un medicīnas eksperti atkal un atkal ir apgalvojuši, ka viņas dzīve būs īsa un bezvērtīga.

Taču viņa nepārstāj būt uzskatāms piemērs tam, ka Dievs ik dienas lieto mūsu dzīvi un daži mūsu apstākļi kļūst par iespēju Viņa godībai atklāties virs zemes.

Mēs līksmi nosvinējām Sāras Bat Mitzvah*, kad viņai apritēja 12 gadi, un tagad, koronavīrusa pandēmijas laikā, viņa ir sasniegusi 29 gadu vecumu! Ja mēs būtu paklausījuši ārstu padomam un pametuši savu meitu nomirt viņu „aprūpē”, viņa nebūtu varējusi īstenot savu kalpošanu mums un šai pasaulei.

Sāras bezvārdu liecība ir mums iemācījusi vairāk nekā tūkstošiem sprediķu.

Savā īpašā veidā viņa apstiprina, ka Dieva plāni un nodomi spēj atnest neizmērojamas svētības. Mums tikai ir jāgaida, jāvēro un jāuzticas Viņam ar visu savu būtību.

* Bat Mitzvah – reliģiska ebreju meitenes iesvētīšanas ceremonija, kad viņai aprit 12 gadi un viena diena, kas tiek uzskatīts par reliģiskā brieduma vecumu.

Tulkojusi Ailita Kuka

Avots:https://www.joniandfriends.org/quiet-witness?fbclid=IwAR0tsU9WAoE-mliVd_glkVmNybhzcgdgWkGB2wXqegUdzWprPvN8bOH1bIU

Spēks katrai dienai (Nr. 14)

Sat, 29 Feb 2020 13:52:00 +0000

Santas Vanagas liecība

„Šodien ir jauna žēlastības diena!” - ar šo domu es ceļos katru dienu jau pēdējos trīs gadus. Patiesībā, visus savas līdzšinējās dzīves 44 gadus esmu dzīvojusi ar īpaši lielu bijību un prieku par katru nodzīvoto dienu.

Piedzimu ar lielu tuvredzību un vēl visādām acu kaitēm, un sākumā nemaz nestaigāju. Ārsti toreiz nemācēja noteikt tuvredzību un domāja, ka vaina ir kājās, bet kad tiku „čekas poliklīnikā” pie īpašajiem aparātiem, viss kļuva skaidrs.

Maniem vecākiem bija izvēle - sūtīt mani mācīties vājredzīgo skolā vai parastajā, jo pirmajā es būtu garlaikota teicamniece, bet otrā - nodarbināta pāri spēkiem, bet ar viduvējiem rezultātiem. Izvēle krita par labu parastajai skolai, bet mamma man nepateica, ka esmu ar īpašām vajadzībām, tāpēc ne es, ne citi bērni nekad mani neuztvēra kā tādu, kurai būtu kādas problēmas vai grūtības. Tikai, kad man neļāva pildīt sportā normas un piedalīties skolas ravēšanas talkās, man šķita, ka tas nav taisnīgi, jo es ļoti gribēju, bet plānās tīklenes dēļ nedrīkstēju. Uz tāfeles rakstīto es nespēju saskatīt, bet biju pie tā pieradusi un iemācījusies visu apgūt tāpat. Vēl 4. klasē nemācēju lasīt, jo burti dubultojās un rindas nobīdījās. Pildot man uzliktos vasaras darbus, pamanījos visus tekstus iemācīties no galvas un tēloju, ka lasu. Skolotāja nepamanīja.

Man daudzkārt gadījās krist un stipri sasisties. Pirmo balto spieķi savā mūžā es iegādājos tikai pirms diviem gadiem. Tas bija tik dīvaini, ka ilgāku laiku es katru dienu sajutu nožēlu pret sevi. Tas mani ļoti nogurdināja. Taču nesen kāds garāmgājējs, redzēdams, kā es kūņājos cauri peļķei, pusbalsī iesaucās: „Kāds prieks un laime, ka man Dievs ir ļāvis labi redzēt visu dzīvi!” Es viņam atbildēju, ka ļoti priecājos kopā ar viņu. No tās dienas es pa ielām eju ar apziņu, ka esmu kā spēka nesēja, kas atgādina līdzcilvēkiem, ka viņi var priecāties par to, ka spēj redzēt, ka var neiekāpt peļķē un paskatīties spogulī. Viņi var nebaidīties no automašīnām un velosipēdiem. Tas bija laiks, kad mācījos pieņemt sevi un guvu atklāsmi par to, ka Dieva žēlastībā svarīgāka ir svētība, nevis slimība.

Ir cilvēki, kuri redz Dieva žēlastību katrā pārbaudījumā. Tie, kam sveša Dieva līdzdalība cilvēka dzīvē, spriež, ka esmu pilnīga neveiksminiece. Es savukārt smaidu un apliecinu, ka neviena no manām ciešanām nav mani iznīcinājusi; es ikreiz esmu cēlusies jaunai, spēcīgākai dzīvei vēl tuvāk un vēl vairāk kopā ar Dievu! Dievs ir bijis ar mani vienmēr līdz pat šai dienai un pašreizējiem pārbaudījumiem. Ne vienmēr Viņa klātbūtne ir jūtama; bieži man tai vienkārši ir jātic, - jātic, ka Dieva žēlastībā man ir spēks un es varu.

Mans lielākais pārbaudījums pašlaik ir strauji progresējoša tuvredzība un pirms trim gadiem operētā vēža saasinājums. It kā pietiekams iemesls, lai sāktu kurnēt, bet es dzīvoju un mīlu dzīvi un dzīvību! Kristus saka: „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot!” Tas nav lūgums, tā ir pavēle, kas spēcīgāka par ārstu prognozēm un neticību, ka kaut kas varētu mainīties.

Ko darīt tad, kad tu vairs nevari izdarīt neko? Patiesībā, mēs piedzimstam ticīgi, jo esam gatavi ticēt visam, ko mums saka. Tāpēc Kristus mūs aicina būt kā bērniem, jo maziem bērniem vēl ir drosme un ziņkāre pamēģināt. Es laikam esmu palikusi maza bērna līmenī, jo, kad ārsti saka, ka „būs tā un tā” un statistika ir pilna pesimisma, es, neko ļaunu nedomājot, pārbaudu, vai tiešām tas tā ir. Izrādījās, ka šī pārbaude ir manas ticības pārbaude! Kāds onkologs pirms nāves atstāja novēlējumu: „Nepārstājiet dzīvot, pirms dzīve ir beigusies!” Daudzi cilvēki garīgi beidz dzīvot brīdī, kad uzzina savu diagnozi. Ko darīt? Kā tomēr turpināt dzīvot?

Vari paņemt papīra lapu un uzrakstīt, ko tu vēl spēj izdarīt, un tas tevi pārsteigs. Iespējams, tieši tad, kad tu vairs neesi viens no „parastajiem cilvēkiem”, tu spēj beidzot īstenot visus savus sapņus! Dienās, kad neredzu pilnīgi neko, es vienkārši dziedu. Dienās, kad gribas, lai zeme aprij, es noguļos uz tās un sāku slavēt Dievu. Caur slavu sirdī atnāk lūgšana, un, kad sāc lūgt, tu saproti, cik daudz ir to, par kuriem vari palūgties. Pēc tam jau vari piecelties, un tev atkal ir spēks atgriezties pie sava sapņa.

Es nebaidos no kļūdām un no tā, ka man nav spēka. Es apzinos, ka pie manas diagnozes tas ir normāli. Katrai dienai Dievs dod tieši tik daudz spēka, cik vajadzīgs. Katrs pārbaudījums mūsu dzīvē ir ar Dieva ziņu, lai mēs meklētu Viņa palīdzību un piedzīvotu Viņa spēku.

Katra diena kā vienīgā (Nr. 13)

Fri, 11 Oct 2019 13:12:00 +0000

Izmantoti fragmenti no Hildegunn Gronvold-Rossland grāmatas “Shout It Out”.

Reizēm gadās izdevība satikt cilvēku, kura dzīves izaicinājumi, drosme un ticība Dievam izraisa vārdos neizsakāmu apbrīnu. Hildegune Gronvolda ir viens no šiem cilvēkiem.

Sākumā tas izskatījās pēc neparasta, daudzu apbrīnota talanta. Hildegunes elastīgais un lokanais ķermenis ļāva viņai veikt dažādus pārsteidzošus vingrojumus un trikus. Tomēr, laikam ejot, šķietamā spēle pārvērtās nopietnā problēmā. Rokas un kājas nekontrolēti izgāja no locītavām, sasitumi un brūces nedzija. Pastāvīgas sāpes grauza ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli, iznīcinot nākotnes sapņus un cerības dzīvot normālu dzīvi.

1995. gadā Hildegunei tika diagnosticēts Ehlera-Danlosa sindroms, reta saistaudu slimība, kas izraisa ādas un locītavu problēmas. Āda kļūst mīksta, trausla un viegli izstiepjama, locītavas kļūst vaļīgas, rodas arī daudz citu veselības problēmu. Šī slimība ļoti ietekmē Hildegunes fizisko stāvokli, tomēr, par spīti neskaitāmām kaitēm un pastāvīgām sāpēm, viņa vienmēr ir spējusi saglabāt pozitīvu attieksmi un dzīvespriecīgu humoru. Koncentrēdamās uz galveno savā dzīvē – pateikt līdzcilvēkiem kaut ko vērtīgu un jēgpilnu, viņa raksta dzejoļus, kas pilni cerības un ilgošanās pēc debesu Tēva, kurš viņu tur savās mīlošajās rokās. Viņa atklāti runā gan par savām neizmērojamām sāpēm, gan prieku par visvienkāršākajām ikdienas lietām.

Hildegunes karstākā vēlēšanās vienmēr ir bijusi atstāt pozitīvu ietekmi citu cilvēku dzīvēs.

“Kopš sevi atceros, es vienmēr esmu gribējusi dot no tā, kas man ir. Kad sapratu, ka man jādzīvo ķermenī, kas neietilpst standarta kategorijā, es uzdevu sev jautājumu: “Ko es varu dot?” Man ir dots talants runāt – spēja noformulēt savu domu vārdos, kas trāpa tieši sirdī.” (H.G.)

Jau daudzus gadus Hildegune dzīvo uz ļoti smalkas robežas, kas šķir šo pasauli no Mūžības. Pēc vairāk nekā 50 operācijām un vairākkārtējas raudzīšanās nāvei acīs viņa katru mirkli dzīvo kā vislielāko Dieva dāvanu. Pat tad, kad citiem liekas, ka viņai vajadzētu sevi vairāk pasaudzēt, viņa cenšas izmantot katru iespēju uzrunāt cilvēkus, uzmundrināt un atgādināt par Dieva mīlestību un spēku, kurš parasti sāk izpausties tad, kad mūsu spēks ir pilnīgi galā.

Kopā ar dzīvesdraugu Danu Hildegune ir ilggadēji biedrības “Wings for Wheels” partneri un kalpotāji, sniedzot savu nenovērtējamo ieguldījumu arī Latvijas cilvēku ar invaliditāti dzīvēs. Viņi ir spilgts piemērs tam, ko nozīmē pilnīga uzticēšanās un sevis veltīšana Jēzum Kristum, par spīti grūtībām un sāpēm.

Foto no Hildegunn Gronvold-Rossland privātā arhīva

Mācītāja Timotija Lī liecība (Nr. 12)

Wed, 10 Apr 2019 19:26:00 +0000

Fragments.

Dzīve ir grūta, bet Dievs ir nemainīgi labs.

Mana dzīve krasi mainījās 2010. gada maijā, kad nokritu no kalnu divriteņa Redvudas mežā netālu no savām mājām Rotoruā. Gulēdams krūmos un nespēdams pakustēties, es jutu pār sevi Dieva mieru. Mani nogādāja Rotoruā slimnīcā, un visi bažījās, vai es vispār izdzīvošu. Izskatījos briesmīgi: deguns salauzts, vaiga kauls sadragāts, žoklis izsists no vietas, galvas āda norauta, pa degunu tecēja smadzeņu šķidrums, daži skriemeļi satriekti, un bija bojāts arī mugurkauls. Ārsti manai ģimenei teica, ka, pat ja es izdzīvotu, man visu atlikušo dzīvi vajadzētu pavadīt pie elpināmā aparāta.

Timotijs Lī. Foto no interneta resursiem.

Pēc divām dienām tiku nogādāts uz Midlemoras slimnīcu turpmākai ārstēšanai. Kamēr biju komā, ārsti bažījās, ka man varētu būt nopietni smadzeņu bojājumi, taču man nav nekādu neiroloģisku noviržu! Par mani lūdza mūsu vietējā draudze un kristiešu kopiena visā pasaulē. Esmu pārliecināts, ka esmu dzīvs viņu ticības dēļ. F.B. Meiers ir teicis, ka lielākā traģēdija dzīvē ir nevis neatbildētas lūgšanas, bet nepateiktas lūgšanas.

Vēl 42 dienas pavadīju intensīvās terapijas nodaļā, kur man tika veiktas dažādas procedūras un operācijas. Brīžiem jutos satraukts, neaizsargāts un pat nobijies. Lai atgādinātu, ka neesmu aizmirsts, Dievs atsūtīja man eņģeli apkopējas izskatā. Viņa runāja tik brīnišķīgas patiesības, it kā caur viņu runātu Dievs! Visus turpmākos mēnešus es pastāvīgi jutu Dieva klātbūtni. Daudzi mani apciemoja un atbalstīja. Es pārdzīvoju par agrākās dzīves zaudējumu, bet guvu mierinājumu, uzmundrinādams citus.

Mēs bieži vainojam Dievu un apšaubām Viņa mīlestību. Bībelē 1. Korintiešiem 13:13 ir teikts, ka ticība, cerība un mīlestība paliks vienmēr. Viņš ir par mums, nevis pret mums. Ciešanas ir daļa no ticīgā dzīves (Rom. 8:17), taču savās sāpēs mēs aizvien saucam uz Dievu. Mani iedrošina tas, ka arī Jēzus sauca uz Dievu, kad Viņš bija piesists krustā un jutās pilnīgi pamests un atstāts. Man ir ticība, tomēr ir brīži, kad jūtos tālu no Dieva...

Kad piedzīvojam grūtas dienas, Dievs grib, lai mēs nepārstājam ticēt. Apustulis Pāvils rakstīja, ka bēdas un pārbaudījumi mums būs vienmēr, taču mums nav jāļauj tiem sevi satriekt. Mēs esam bez padoma, tomēr neesam izmisuši; tiekam vajāti, taču Dievs mūs nepamet; mūs notriec pie zemes, bet mēs ceļamies augšā un turpinām iet. Patiesībā, Dievs mūs mierina un iepriecina, lai mēs varētu palīdzēt citiem izturēt viņu grūtības (2. Kor. 1:5-7).

Man ir brīnišķīga ģimene, kas man palīdz, - sieva un divi dēli. Mans nelaimes gadījums ietekmē arī abus zēnus, jo es vairs nevaru darīt kopā ar viņiem daudz ko tādu, ko varēju agrāk. Tomēr mēs uzturam savstarpēju saikni, kopā pastaigājoties, skatoties filmas un ejot vakariņās. Mēs joprojām dodamies ģimenes brīvdienu izbraukumos, par spīti tam, ka to izdarīt ir sarežģītāk, nekā bija kādreiz.

Man ir tā privilēģija būt Rotoruā baptistu draudzes vecākajam mācītājam, lielākoties strādājot uz pusslodzi. Mums ir uzlikta rampa un ierīkots pacēlājs, un es lietoju balss atpazīšanas programmatūru un citas ierīces, kas man palīdz strādāt. Man ir vingrošanas aprīkojums, un mūsu māja ir pielāgota manām vajadzībām.

Mani uztrauc un kaitina, kad dzīvē kaut kas neiet, kā vajag, vai viss nenotiek tik ātri, kā gribētos. Esmu inženieris pēc specialitātes un uzaudzis fermā, tāpēc esmu pieradis būt mērķtiecīgs un praktisks. Pielāgoties situācijām, kuras mani kaitina ar savu neloģiskumu un neprognozējamību, man ir diezgan grūti. Tomēr, kad padomāju, kāds juceklis bija man dzīve, pirms iepazinu Jēzu, var teikt, ka tagad man ir cerība un jēga dzīvot. Ja mēs uzticamies Dievam, Viņš ienāk mūsu juceklī un dod mums drosmi stāties pretī dzīves cīņām un ievainojumiem. Es rodu mieru apziņā, ka Jēzus bija „vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās” (Jesajas 53:3). Viņš var palīdzēt arī jums.

Tulkots no žurnāla Encourager Nr. 136 interneta vietnē elevatecdt.org.nz

Edgars prec Ivetu

Sun, 25 Nov 2018 14:33:00 +0000

Jaukā un saulainā 18. augusta pēcpusdienā Vecās Ģertrūdes baznīcā Rīgā jāvārdu viens otram teica Iveta Rozīte un Edgars Brīvulis. Viņus sveikt bija pulcējušies apmēram 30 viesu. Svinīgā ceremonija, kurā piedalījās arī "Wings for Wheels" komanda, aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Visi kopā dziedājām dziesmas, ar ziediem un dāvanām apsveicot laimīgo, jauno ģimeni.

Pēc svinīgās daļas, kad jaunlaulātie apstiprināja savu savienību ar parakstiem, viesi kopā ar jauno pāri iemūžināja skaisto un nozīmīgo dzīves mirkli kopīgās fotogrāfijās. Svētku galds bija klāts turpat baznīcas pagrabiņa zālē. Ēdieni bija gardi un dažādi, viesi tos baudīja, saucot: "Rūgts!", un, iepazīstinot ar sevi, vēlēja laimes. Pēc tradīcijas jaunais pāris kopā dejoja pirmo kāzu deju... Tas bija ļoti īpašs brīdis ikvienam, kurš to vēroja. Maltīti noslēdza ar gardu mājās ceptu kokosriekstu - laima krēma torti, greznotu ar svaigiem frēziju ziediem.

Varētu teikt, kāzās kā jau kāzās. Tomēr šīs kāzas bija īpašas ar to, ka abi jaunlaulātie ikdienā pārvietojas riteņkrēslā. Turpinājumā seko jaunās sievas un vīra pārdomas un atklāsmes par viņu īpašo dzīves notikumu.

Pastāstiet nedaudz par sevi, kur esat dzimuši, auguši, mācījušies?

Iveta: Esmu dzimusi un uzaugusi Valmierā. Mācījos Valmieras Viestura vidusskolā, un pēc vidusskolas apguvu skaitļotāja-operatora profesiju Valmieras 36. arodskolā. Tiesa, kad beidzu skolu, pieprasījuma pēc šīs profesijas vairs nebija, tāpēc tajā nekad neesmu strādājusi. 1993. gadā sāku mācīties uzņēmējdarbību Jūrmalā, taču diemžēl nevarēju pabeigt. Pasliktinoties veselībai, bieži kritu, ieguvu traumas, tāpēc mācīšanos vajadzēja pārtraukt. Trīs gadus darba stāžam izdevās sakrāt, vakarskolas laikā strādājot slimnīcā, kārtojot dažādus dokumentus. Pēc tam algotu darbu neesmu varējusi strādāt, ja neskaita to, ka piepelnījos mājās, uz rakstāmmašīnas pārdrukājot studentu diplomdarbus u.c.

Edgars: Esmu rīdzinieks, dzimis un uzaudzis Rīgā. Līdz 7. klasei mācījos Juglas sanatorijas skolā. Tad aizvien vairāk sevi lika manīt veselības problēmas, sākās lēkmes. Ārsti izteica dažādas nenoteiktas diagnozes, līdz apstiprināja, ka man esot Rasmusena encefalīts. Tā nav ģenētiska, bet dzīves laikā iegūta slimība. Slimības dēļ biju spiests 9 gadus nosēdēt mājās. Ārsti gan prognozēja, ka man jau pēc gada vai diviem vajadzēšot „koka mētelīti”, bet kļūdījās.

Iveta: Mana diagnoze – muskuļu distrofija – ir ģenētiski iedzimta. Pirmās pazīmes parādījās 9 gadu vecumā, kad skolotāja ievēroja kaut ko brīdinošu manās kustībās. Mamma sāka mani vest pie ārstiem, bieži biju slimnīcās, izgāju dažādus ārstēšanas kursus. Taču tas bija padomju laiks, un ārstēšana nekādus uzlabojumus nedeva. Slimība diezgan strauji progresēja.

Kā invaliditāte ietekmē jūsu ikdienu, teiksim, iespējas aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, mācīties, strādāt vai vienkārši iziet pastaigāties?

Iveta: Iespēju ir maz. Bez citu palīdzības praktiski nekur nevar tikt. Labi, ka draudzē ir cilvēki, kuri palīdz izkļūt no mājām, kaut kur aizbraukt, piedalīties. Par mācīšanos grūti pateikt, jo neredzu, kur es iegūtās zināšanas pēc tam varētu pielietot. Ja nav asistentu, arī uz darbu nokļūt ir neiespējami. Taču es priecājos, ka tagad mums ar Edgaru ir dzīvoklis, kur varam dzīvot un būt kopā, viens otru atbalstīt.

Kā jūs īsumā raksturotu savu personību? Kāds ir jūsu temperaments, intereses?

Iveta: Man laikam piemīt zināma agresivitāte, uzstājība, esmu liela perfekcioniste. Kad zinu, ko gribu, bet fiziski pati to nevaru izdarīt, kļūstu nepacietīga un nervoza, ko dabū just arī Edgars.

Edgars: Es esmu pilnīgs pretstats Ivetai. Esmu mierīgs, nosvērts, vispirms izanalizēju situāciju, lai saprastu, vai par to ir vērts uztraukties. Kā saka, pretpoli pievelkas.

Vai atceraties, kur jūs pirmo reizi tikāties?

Iveta: Jā. Tas bija „Wings for Wheels” rīkotajā Mini Kristus mācekļu skolā viesu namā „Vecmuiža” 2016. gadā. Ievēroju, ka Edgars lielākoties kautrīgi sēž maliņā, un man gribējās viņu uzrunāt un uzmundrināt. Pēc MKMS turpinājām sarunāties un tuvāk iepazīties sociālajos tīklos.

Edgars: Līdz tam vēl neviena meitene, uzsākot iepazīšanos, nebija man jautājusi, vai es jūtos laimīgs.

Kā draudzība pārauga mīlestībā? Kas ir tas īpašais, ko jūs viens otrā ieraudzījāt?

Iveta: Sākumā mēs vispār neredzējām perspektīvu mūsu attiecībām, jo es biju Valmierā, Edgars Rīgā. Mūs šķīra attālums un citi šķēršļi. Taču sagadījās, ka kāds Edgara paziņa, braukdams savās darīšanās, varēja reizi vai divas mēnesī palīdzēt arī mums satikties klātienē. Kad viņš vairs nevarēja, atradās cits draugs, kurš pavadīja mani, lai es varētu apciemot Edgaru Rīgā.

Skaidrs, ka bez Dieva tas viss nebūtu iespējams, jo tikties nebija vienkārši. Dievs ir galvenais personāžs mūsu stāstā.

Tas īpašais Edgarā? Es vienkārši ieraudzīju viņu tādu nomāktu un nelaimīgu, un man gribējās viņam palīdzēt.

Edgars: Ieraudzīju skaistu meiteni, bet sākumā biju atturīgs, jo baidījos, ka viņa mani „atšūs”.

Kad sapratāt, ka mīlat viens otru un gribat kļūt par ģimeni, kā to uztvēra jūsu tuvinieki un draugi?

Iveta: Draugu man nav daudz, bet tie, kas ir, uztvēra labvēlīgi. Mamma gan bija pret, un arī pašlaik mums nav necik labas attiecības.

Edgars: Draugi uztvēra normāli, bet mamma bija pret. Mammas vienmēr uztraucas, kā mēs tiksim galā un kā tas būs. Ceram, ka pieradīs un samierināsies.

Vai pašiem arī nelikās, ka tā ir traka doma, apzinoties savas fiziskās patstāvības ierobežojumus?

Iveta: Ja godīgi, nemaz. Es sapratu, ka, ja mēs gribam kaut ko vairāk par draudzēšanos, tad ir jāprecas. Dzīvot tikai tādās nenoteiktās attiecībās es nebiju ar mieru, un Edgars piekrita.

Kas jums tomēr deva ticību un drosmi uzdrīkstēties, ja tā var teikt, mest izaicinājumu cilvēku aizspriedumiem, apstākļiem un varbūt pašiem sev?

Iveta: Mēs regulāri runājāmies ar Edgara draudzes mācītāju Rinaldu Grantu, un viņš mūs atbalstīja un iedrošināja. Viņam likās, ka ir pilnīgi normāli, ja precas arī divi tādi cilvēki, kā mēs, un solīja draudzes atbalstu, cik vien tas būs iespējams. Viņam un Vecās Sv. Ģertrūdes draudzei mēs varam pateikties arī par brīnišķīgo kāzu ceremoniju.

Edgars: Draudzes atbalsts ir ļoti svarīgs. Nu mums to vajadzēs meklēt Valmierā. Jāmet kautrība pie malas un jāsaka, ka mums vajag palīdzēt.

Skaidrs, ka skaistas laulības ir tikai sākums. Turpmākā dzīve katru dienu pārbaudīs jūsu uzticību dotajiem laulību solījumiem. Kā jūs domājat, kas jums palīdzēs saglabāt mīlestību un pārvarēt visas grūtības?

Iveta: Es domāju, ka man palīdzēs mīlestība pret Edgaru. Ja kļūstu nervoza un sakliedzu uz viņu, es redzu, cik sāpīgi viņš to uztver, un lūdzu piedošanu. Mācītājs teica, ka par tādiem cilvēkiem, kā mēs, viņam neesot bail, jo mēs saprotam, ko nozīmē būt viens otram līdzās un palīdzēt. Mēs nevaram viens bez otra.

Edgars: Atslēgas vārds laikam ir „mīlestība”. Esmu Dieva priekšā solījis mīlēt Ivetu, un pildīt šo solījumu ir patīkama atbildība.

Autori: A. Kuka, S. Survila

Foto: no Ivetas Rozītes - Brīvules un Edgara Brīvuļa arhīva

Pacelties spārnos...(Nr. 10)

Sun, 27 May 2018 14:30:00 +0000

Es esmu Līva Eglīte. Man ļoti patīk iedvesmot cilvēkus noticēt sev, uzdrīkstēties, pārkāpt pāri bailēm, sastapties ar nezināmo un saprast, ka viss nemaz nav tik melns un draudīgs. Komunikācija ar cilvēkiem, dažādu projektu menedžēšana ir tas, kas liek manām acīm iemirdzēties spožāk un, ja vēl tiek pārliecināti visskeptiskākie prāti un saviļņotas emocijas visrāmākajiem cilvēkiem uz Zemes, mērķis ir sasniegts! Es esmu strādājusi dažādos medijos - kino, radio un presē. Esmu vadījusi lekcijas radošajā rakstīšanā un studējusi ārzemēs.

Mēs esam tas, ko mēs domājam un jūtam. Mums kaut kas patīk vai nepatīk tāpēc, ka tas ir aizķēris mūsu dvēseles stīgas un izraisījis mūsos konkrētas sajūtas, atmiņas un asociācijas. Brīvajos brīžos es rakstu un ceru, ka kādreiz manis sarakstītais spēs iedvesmot pacelties spārnos lasītājus. Vēl mani ļoti aizrauj ceļošana - tā es izkāpju no savas ierastās vides, un man paveras citi horizonti, ne tikai ģeogrāfiski, bet arī iepazīstot citu kultūru tradīcijas, domāšanu un dzīvesveidu. Es baudu dzīvi, gan diskutējot par ticību, teātri un kino, filozofiju un psiholoģiju, gan skaļā ballītē runājot par piecām lietus dienām pēc kārtas un kuskusa ieviešanu ikdienas pārtikas lietošanā. Es varu uzsākt sarunu ar jebkuru pretimnācēju, bet ir dienas, kad vēlos būt tikai savā kompānijā neviena netraucēta. Es dziedu skaļi pa visu māju, un tik pat ļoti klusumā varu pavadīt vairākas dienas. Man patīk iedvesmot arī sevi - pārkāpt pāri bailēm un uzdrīkstēties. Tā es ieguvu autovadītāja apliecību, iemācījos peldēt un nu jau vadu nelielus pasākumus, kas, ceru, izaugs par lielākiem un plašākiem.

Jūs jautāsiet, kas tad tur tāds īpašs? Man kopš dzimšanas ir bērnu cerebrālā trieka. Sabiedrība tādus kā es, kam ir fiziskas nepilnības, ja ne pastumj malā, tad konkrēti pasaka, ko es varu un ko nevaru. Taču tas nekādi nesasaucās ar manu personību, talantiem un manu vērtību Dievā, tāpēc es eju un daru. Jā, reizēm ar asarām acīs, sakostiem zobiem, reizēm atmetot ar roku, taču tad atkal saņemoties un turpinot. Ir pavisam vienkāršas lietas, kas man neizdodas , piemēram, stāvēt uz vienas kājas, taču es varu stāvēt uz divām un iet ar pārliecību savā aicinājumā uz priekšu. Es zinu, ka būs puni, asaras un sabiedrības neizpratne - sak' varbūt labāk tomēr nē, bet ziniet, - paturiet savu "nē" pie sevis, piepulciniet to savām bailēm un kompleksiem, ja tā vieglāk, taču es iešu un darīšu, un, ja jums nepatīk, aizgriezieties un paejiet nost no ceļa! Es zinu savas robežas. Es negrasos būt balerīna vai maratoniste, taču es zinu sava ceļa virzienu. Zinu, ka tādi kā es esam baltie zvirbuļi, dadži un skabargas šajā ideālajā pasaulītē. Taču arī mums ir vieta nopulētajā, pēc konkrēta skaistuma etalona nogurušajā paraugsabiedrībā, patīk tas vai ne. Jo ziniet - perfekts uz šīs zemes nav nekas un neviens, tikai dažiem tas ir acīm saskatāmāks. Mēs neviens nezinām, kas ar mums var notikt rīt, tāpēc novērtēsim katru mums piešķirto dienu un uzdrīkstēsimies paraudzīties ārpus ierastajiem standartiem, - tālāk, plašāk un augstāk. Cilvēki ir skaisti savā dažādībā, un es Tevi iedrošinu: ja arī Tev ir kāda nepilnība, uztver to kā unikalitāti, kā atšķirību, ar kuras palīdzību Tu redzi, sajūti un uztver pasauli savā īpašajā veidā. Tu neesi niecība, kļūda un otršķirīgs cilvēks. Tu esi personība ar savu raksturu un talantiem, un arī Tev ir savs ceļš ejams. Piepildi savu aicinājumu! Es Tevi iedrošinu - satver to, ko Tev piešķīris Dievs! Uz priekšu! Es zinu - Tu to vari!