Žurnāls "Spārni riteņiem" - Mēs atpūšamies

Labākās apskates vietas Slovēnijā

Mon, 06 Jun 2022 09:51:00 +0000

Ļubļana (Ljubljana) ir Slovēnijas galvaspilsēta un arī tās galvenais kultūras un finanšu centrs. Tā atrodas valsts centrālajā daļā Ļubļanicas krastos.

Pilsētas arhitektūra ievērojama ar savdabīgā arhitekta Jozes Plečnika darbiem, kura ietekmi uz pilsētas tēlu varētu salīdzināt ar Antonio Gaudi ietekmi uz Barselonu.

Bleda ezers. Tas ir 2120 metrus garš un 1380 metrus plats, tā dziļums 29,5 metri. Ezerā atrodas Bledas sala. Ezers atrodas ainaviskā vietā, to ieskauj kalni un meži. Tā ziemeļu krastā atrodas viduslaiku Bledas pils. Ezera rietumos atrodas Zakas ieleja.

Škocjan alas ir karsta alu sistēma, ko izveidojusi Rekas upe. Upe vairākkārt parādās un pazūd zem zemes. Tā pazūd pie Škocjanu alas ieejas, bet atkal parādās virszemē pēc 34 kilometriem, jau Itālijas teritorijā, netālu no Adrijas jūras. Alas izpētītā daļa ir 6200 metrus gara. Tajā ietilpst viens no dziļākajiem pazemes kanjoniem pasaulē. Ala ir atvērta tūristiem. 1986. gadā alu sistēma iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Laško ir pilsēta ar daudzveidīgu kultūras, sporta un tūrisma dzīvi, ko divos krastos sadala Savinjas upe. Lai gan Laško ir viena no mazākajām pilsētām valstī, tā ir nozīmīgs tūrisma un ekonomikas centrs Savinjas upes lejtecē. Pilsēta ir īpaši slavena ar savām senajām alus darīšanas tradīcijām un ārstnieciskajiem ūdens avotiem; tās termālais ūdens ir veicinājis tūkstošiem cilvēku veselības uzlabošanos.

Maribora ir Slovēnijas austrumu ekonomikas, administratīvais, izglītības un kultūras centrs. Rakstos Maribora pirmoreiz minēta 1204. gadā saistībā ar 1164. gadā uzceltās Mariboras pils vārdu. Turpinoties apkārtnes apbūvei, 1254. gadā Mariborai tiek piešķirtas pilsētas tiesības. Maribora kopā ar Portugāles pilsētu Gimaraizu tika izvēlēta par 2012. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Pirana ir Sovēnijas kūrortpilsēta Adrijas jūras piekrastē, pazīstama ar savu garo molu un Venēcijas arhitektūru, kā arī Tartini laukumu, kurā atrodas gotiskā Venēcijas stilā celtais un sarkanām freskām izrotātais Tartini nams. Tā tiek minēta arī kā slavenā vijolnieka Džuzepes Tartīni dzimtene. 19. gadsimtā būvētajā rātsnamā atrodas akmens lauva, bijušās Venēcijas Republikas simbols. Netālu esošajā Sv. Džordža katedrālē ir 17. gadsimta gleznas un marmora altāri.

Informācija no interneta resursiem.

Slovēnija - oficiāli Slovēnijas Republika - ir valsts Centrāleiropas dienvidu daļā. Tā robežojas ar Austriju, Ungāriju, Horvātiju un Itāliju. Tās teritoriju dienvidrietumos apskalo Adrijas jūra. Lielāko daļu valsts ziemeļu teritorijas aizņem Alpi. Slovēnijas kopējā platība ir 20 273 km2, valstī dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Ļubļana, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē „mīlētā”.

Vēsturiski mūsdienu Slovēnijas teritorija ietilpusi dažādu valstisku veidojumu sastāvā, ieskaitot Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, kā arī Hābsburgu valdījumus. Pēc Austroungārijas sabrukuma Slovēnija tika iekļauta 1918. gadā dibinātās serbu, horvātu un slovēņu karalistes, no 1929. gada Dienvidslāvijas karalistes teritorijā. Otrā pasaules kara laikā Slovēnijas teritoriju okupēja un anektēja vairākas valstis — Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. Pēc kara beigām Slovēnija ietilpa DSFR sastāvā. 1991. gada 25. jūnijā tā pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas. Latvijas valdība Slovēnijas neatkarību atzina 1991. gada 29. augustā. Šajā pašā dienā Slovēnija atzina Latvijas neatkarību. Diplomātiskās attiecības nodibinātas 1991. gada 30. septembrī.

Lielu ietekmi uz Slovēnijas kultūru savā laikā ir atstājusi katoļticība, kas arī pašlaik ir visizplatītākā reliģija valstī, lai gan Slovēnija ir sekulāra valsts. Otra Slovēnijā izplatītākā reliģija ir islāms. Apmēram 18% iedzīvotāju ir agnostiķi vai ateisti.

Informācija no interneta resursiem.

Ceļojums uz Spānijas ostas pērli Malagu

Thu, 11 Nov 2021 11:36:00 +0000

Svarīgi uzsvērt, ka viens no ceļotājiem pārvietojas riteņkrēslā, tāpēc ļoti būtiska ir vides pieejamība. Malaga ir draudzīga apmeklētājiem, tai skaitā cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem. Ne tikai centra daļā, bet arī pilsētas nomaļākās vietās vide ir pieejama. Pārsvarā ielu segums ir veidots no gludām plāksnēm, ielu pārējas ir vienā līmenī ar ietvi. Arī veikalos, muzejos un sabiedriskajā transportā var iekļūt ikviens cilvēks. Rodas iespaids, ka par pieejamu vidi ir domāts, jau veidojot pilsētvidi, neskatoties uz pilsētas seno vēsturi.

No apmeklētākajiem objektiem var pieminēt tūristu iecienītos pilsētas sarkanos autobusus, kas Malagas viesus izvadā pa pilsētas ielām un ievērojamiem mākslas objektiem. Ir iespēja 24 stundu laikā izkāpt, pastaigāt un ar citu autobusu un to pašu biļeti doties tālāk. Biļete nav lēta, bet cenā iekļauti vairāki muzeju, tai skaitā Pikaso un Madam Tiso muzeja apmeklējumi, kā arī lielisks izbrauciens ar kuģīti Vidusjūras ūdeņos. Gan muzeju vide, gan iekļuve kuģītī ir pieejami ikvienam, tai skaitā riteņkrēslos.

Noteikti jāpiemin iespēja aizbraukt uz Malagetas pludmali un izmēģināt peldēšanu peldratos (speciālā peldkrēslā cilvēkiem ar invaliditāti) Vidusjūrā. Neklausoties citu peldētāju izmisīgos saucienus par medūzu (želejzivju jeb jelly fish angļu val.) iespējamiem uzbrukumiem, pēc kuriem āda pārklājas ar apdegumiem līdzīgām brūcēm, peldēšana noritēja veiksmīgi, bez starpgadījumiem. Jāpiemin, ka Malagā peldināšana, vedot ratus ūdenī, ir jāveic cilvēka ar invaliditāti pavadonim. Pludmales darbinieki tikai nodrošina ratus.

Pēc peldēšanās noteikti jānogaršo turpat pludmalei blakus esošajā kafejnīcā uz grila ceptas sardīnes. Pat ja pēc izskata tās neizskatās ļoti pievilcīgas, garšas ziņā grilētās sardīnes jūs noteikti patīkami pārsteigs. Sardīņu baudīšanas laikā turpat blakus izsalkušiem baložiem lidinās lieli un krāsaini papagaiļi. Latvijas ceļotāja acīm tas ir dizgan neparasts skats!

Ir iespēja apmeklēt Alkazabas cietoksni, ar sarkano ekskursiju autobusu dodoties pilsētas augstākajā punktā, no kura acīm paveras krāšņā un plašā piekraste. Mazas, jaukas vāveres pie cietokšņa sienām noteikti pieskries klāt, ja sajutīs jums kabatā kādu gardumu.

Par īpašām rūpēm liecina iespēja pavizināties ar zirga pajūgu, kurā ir padomāts arī par vietu riteņkrēslam. Bieži tāds brauciens nav iespējams kaut vai tāpēc, ka nav kur atstāt riteņkrēslu, bet tas noteikti nav šis gadījums! Gan laipnā zirga īpašnieka palīdzība iekļūt ratos, gan jaukās pilsētas ainas ir vērts pamēģināt un ļauties mirklim!

Ja gribas vienkārši pastaigāties, var doties pastaigā pa simtgadīgo parku ar paēnu un milzīgajām palmām. Tālāk pa plašo promenādi gar jūru un tur iegriezties kādā no daudzajām kafejnīcām, iedzert kādu atsvaidzinošu dzērienu. Jāuzsver, ka gaisa temperatūra, īpaši vasarā, ir augsta, un nepieraduma dēļ var būt karsti. Tomēr, gaiss nav tik mitrs kā Latvijā, klimats ir sauss, un tāpēc karstumu paciest ir daudz vieglāk.

Pilsētas maigais klimats, svaigais jūras gaiss un atsaucīgie, priecīgie cilvēki visapkārt noteikti neatstās vienaldzīgu nevienu ceļotāju. Arī tad, ja ceļošanas pieredze nav liela, Malaga noteikti ir laba izvēle atpūtas braucieniem.

Ceļojuma atmiņās dalījās Santa Survila.

Avots vēstures faktiem: https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Malaga

Tūrisma apskates objekti Zemgalē

Sun, 21 Mar 2021 18:27:00 +0000

Ņemot vērā, ka vīrusa pandēmijas ierobežojumu dēļ uz nezināmu laiku iespējas ceļot ārpus Latvijas ir ļoti “minimalizētas”, šogad žurnāla ceļojumu rubrikas ietvaros centīsimies sniegt ieskatu Latvijas vēsturisko novadu tūrisma apskates objektos, un sāksim ar Zemgali.

Jelgavas pils ir ievērojamā Krievijas galma arhitekta itāļa Frančesko Bartolomeo Rastrelli agrīnā perioda darbs un viens no retajiem Jelgavas arhitektūras pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Lielākā baroka pils Baltijas valstīs, kādreizējā Kurzemes un Zemgales hercogu rezidence, Kurzemes guberņas administratīvais centrs, šodien Latvijas Lauksaimniecības Universitātes galvenā mītne.

Foto avots: https://www.jelgavaspils.lv/lv

Pils celta 13. gs. Livonijas ordeņa pils vietā. 1738. gadā pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta sāk būvēt jauno pili. Celtniecība noritēja divos posmos (1738. – 1740. gads; 1763. – 1771. gads). Pils vairākkārt degusi. Vislielākie postījumi ēkai nodarīti II Pasaules kara laikā, kad 1944. gada jūlija beigās pili nodedzināja un Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (LLA) beidza pastāvēt. 1956. gadā sākās pils atjaunošanas darbi un LLA pakāpeniski no Rīgas pārcēlās atpakaļ uz Jelgavas pili.www.jelgavaspils.lv

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Ēka, kurā tas pašlaik atrodas, pazīstama ar vēsturisko nosaukumu Academia Petrina, celta 1775. gadā pēc pēdējā Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona ierosmes agrākās hercogu pilsētas pils vietā. Tajā atradusies pirmā augstskola Latvijas teritorijā, kur savulaik mācījušies Lietuvas un Latvijas pirmie prezidenti.

Muzeja ekspozīcijas vēsta par nozīmīgām vēsturiskām norisēm no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām Jelgavā un novadā. Vislielākā muzeja krājuma vērtība ir latviešu glezniecības vecmeistara Ģederta Eliasa (1887. - 1975. gads) darbu kolekcija. Muzejs piedāvā interaktīvas izstādes, izglītojošas programmas un ekskursijas dažādām vecuma grupām.www.jvmm.lv

Lielplatones muižas gleznainajā un teiksmām apvītajā parkā, ļaujoties iztēlei, var nonākt atpakaļ laikā, kad pats barons Hāns vēl staigāja pa mīlestības aleju un vešeriene senajā vešūzī steidza mazgāt baroneses tērpu ballei. Šī leģendām un teikām apvītā vieta ļauj ielūkoties vēstures un senu nostāstu pasaulē, savukārt tās skaistā un enerģiski spēcīgā daba palīdz uzlādēties ikdienas steigā sagurušai dvēselei.

19. gs. muiža piederējusi baronu Hānu dzimtai. Kungu māja celta no 1845. līdz 1860. gadam. Sākotnējo ēkas projektu izstrādājis Kurzemes guberņas arhitekts E. J. A. Štrauss, bet no 1859. līdz 1860. gadā nezināms arhitekts to paplašinājis. Kompleksā ietilpst 20 ha liels parks, kalpu māja, vešūzis, kapela, dīķis, Hānu dzimtas kapi un citi ievērības cienīgi objekti. Ar muižu saistās dažādas leģendas un nostāsti.lielplatones.muiza@jelgavasnovads.lv

Pastaigu maršruts "Jelgava - skulptūru pilsēta. Jelgavas personības."

Tematiskais pastaigu maršruts ļaus iepazīt Jelgavas nozīmīgākās personības, kuru piemiņas zīmes un pieminekļi godina viņu ieguldījumu pilsētas un iedzīvotāju labā. Maršrutā iekļauti stāsti par 15 Jelgavas nozīmīgākajām personībām.

Foto avots: http://www.jelgavasnovads.lv/

„Mītavas Čiekurs” ir ģimenes uzņēmums, kas rada dažādus Latvijas priežu produktus imunitātei un elpceļu veselībai.

Produkti top no parastās priedes (Pinus sylvestris L.). Priežu pumpuri tiek ievākti februārī/martā, savukārt, čiekuri maijā/jūnijā. Produkti tiek gatavoti zemā temperatūrā, lai saglabātu priežu čiekuru veselīgās un vērtīgās īpašības.

Tiek ražoti sīrupi, čiekuri sīrupā, zaptes ar medu un ogām, kā arī čiekuru-kadiķogu ledenes ar dažādām ogām.

Uzņēmuma vīzija - veselīga sabiedrība un vide, kurā dzīvojam! Uzņēmumā tiek piekopta bezatkritumu pieeja (zero waste), produkti tiek ražoti bez cukura un to iepakojums ir otrreiz pārstrādājams.

www.mitavasciekurs.lv

Avoti:

https://www.jelgava.lv/lv/iestades/jelgavas-regionalais-turisma-centrs

Islande – viesmīlīgs tūrisma mērķis cilvēkiem riteņkrēslā (Nr. 15)

Sat, 10 Oct 2020 13:57:00 +0000

Islande ir viens no drošākajiem ceļojuma galamērķiem, kuru apmeklēt cilvēkiem, kuri pārvietojas riteņkrēslā. Ir pieejami daudzi apskates objekti, kas saistoši ne tikai no vides pieejamības viedokļa, bet arī ar neaprakstāmi skaistiem dabas skatiem.

Uzskaitīšu dažus iemeslus, kāpēc vērts apciemot Islandes salas, ja tavs pārvietošanās līdzeklis ir riteņkrēsls.

1. Peldes zilajā lagūnā. Ģeotermālo ūdeņu SPA, kuri atrodas tikai 15 minūšu attālumā no Keflavikas starptautiskās lidostas, šo vietu padara par fantastisku pieturas vietu, dodoties uz Islandes salām. Ūdens šajos baseinos tiek uzsildīts līdz +46,1°C, bet reālā ūdens temperatūra turas līdz +38,8°C. Dušas ir pilnībā pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

2. Aplūkot Islandes savvaļas zirgu ganības. Uz salas ir īpaša zirgu ievešanas politika; tos nedrīkst importēt no citām valstīm, tāpēc visi savvaļas zirgi, kas atrodas uz salas, ir tur dzimuši un auguši. Piemērotākā vieta, kur aplūkot savvaļas zirgus, ir īpašs zirgu audzēšanas centrs, kas atrodas apmēram 40 min brauciena attālumā no Reikjavīkas http://www.hesturinn.is/.

3. Seljalandsfoss ūdenskritums. Tas ir 200 pēdu augsts, apvīts ar šaurām takām un atrodas apmēram divu stundu brauciena attālumā no Reikjavīkas. Pieejams cilvēkiem riteņkrēslā.

4. Ziemeļblāzma. Esot Islandē, noteikti nepalaidiet garām iespēju novērot šo brīnišķīgo dabas parādību, kas parasti redzama ziemas mēnešos.

5. Ir vērts iegriezties dabas muzejā. Tas piedāvā aplūkot dažādus augus, kas pašlaik apskatāmi vairs tikai muzejā, un ir pilnībā pielāgots cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Rakstu sagatavojis Jānis Jēgers.

Izmantotie avoti :https://curbfreewithcorylee.com/2019/09/18/why-visit-iceland-wheelchair-accessible/

Islandes karte ar pieejamajiem apskates objektiem riteņkrēsla lietotājiem: https://www.google.com/amp/s/guidetoiceland.is/travel-info/iceland-in-a-wheelchair-adventures-accessible-to-everyone/amp

Norvēģija no riteņkrēsla skatu punkta (Nr. 14)

Sat, 29 Feb 2020 14:19:00 +0000

Cilvēki ar invaliditāti un viņu tiesības

Savā pieredzē dalās Hildegunn Grønvold Rossland

Norvēģija ir valsts, kurā var piedzīvot četrus gadalaikus. Katram no tiem līdzi nāk savi izaicinājumi, un, ja esi cilvēks ar invaliditāti, ir jāmeklē risinājumi, kā tos pārvarēt.

Parunāsim par dažiem no šiem izaicinājumiem, un sāksim ar ziemu. Auksts vējš saldē seju, un pirksti pamazām kļūst nejutīgi. No debesīm krīt sīki ledus kristāliņi, lēnām visu pārklājot ar baltu segu. Drīz vien viss ir neizbrienamās kupenās, un tad ir ļoti labi, ja tev palīdz asistents, kas pienākas pēc likuma. Asistents var atvieglot tavu ikdienu, kopā ar tevi vai tavā vietā iepērkoties. Asistenta uzdevums ir būt tavām rokām un kājām, bet tu esi tas, kurš izlemj, cik stundas nedēļā tev viņa palīdzība ir vajadzīga. Katra apgabala pašvaldībai ir tev jāpiešķir asistenta pakalpojuma stundas atbilstoši tavām vajadzībām. Tomēr, tas nav tik vienkārši; reizēm par savām tiesībām ir jācīnās un jāpierāda, ka tavas vajadzības ir pamatotas.

Starp citu, mēs zināmā mērā esam atbildīgi par saviem asistentiem; mums jārēķinās arī ar viņu domām un vajadzībām. Veiksmīga sadarbība ļauj asistentam justies labi, un viņš priecīgāk veic savus pienākumus.

Norvēģijā ir izstrādāta sistēma, kas cenšas nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti visu nepieciešamo, piemēram, riteņkrēslu, skuteri vai elektrisko transportlīdzekli, lai viņi varētu tikt uz skolu vai darbu, kā arī iesaistīties sporta un atpūtas aktivitātēs. Man ir mašīna, bet es pati nevaru to vadīt.

Ir pakalpojuma sistēma, kas mazākās pilsētās nodrošina taksometru servisu par zemākām cenām. Lielākās pilsētās ir pielāgoti autobusi, kuros cilvēki riteņkrēslā un neredzīgi cilvēki var braukt par brīvu.

Pavasarī un vasarā, kad cilvēki labprāt vairāk laika pavada brīvā dabā, tiek ierīkotas cilvēkiem riteņkrēslā pieejamas makšķerēšanas vietas. Ir kartes, kurās norādīti cilvēkiem riteņkrēslā pieejami maršruti, un grāmata, kurā pastāstīts par tūrisma vietām un objektiem, ko var apmeklēt arī cilvēki ar invaliditāti. Varēsiet izbaudīt pārgājienus pa mežonīgiem apvidiem un fjordiem, makšķerēšanu atklātā jūrā, izbraukumus pa kalnu takām īpašos suņu pajūgos. Jebkurā gadalaikā ir iespējams dažādos veidos priecāties par skaistiem dabas skatiem.

Norvēģijā tagad ir pieņemts likums, ka visām jaunajām ēkām – arī privātajām – ir jābūt pielāgotām cilvēkiem ar kustību un redzes invaliditāti.

Tomēr, vēl ir daudz par ko cīnīties, arī par to, kas pēc likuma pienākas. Sabiedrības attieksme nemainīsies, ja mēs necīnīsimies par savām tiesībām dzīvot līdzvērtīgi citiem sabiedrības locekļiem.

Hildegunn stāstīto ar savu novērojumu īsi papildina Jānis Jēgers.

„Norvēģijā vides pieejamība ir diezgan augstā līmenī. Pat daudziem mazajiem veikaliņiem, kuri tur ir diezgan izplatīti, nav sliekšņu, tāpēc tajos var iekļūt arī cilvēki riteņkrēslos. Ir dažādi pielāgojumi, kas ļauj maksimāli aktīvi baudīt dzīvi brīvā dabā. Ceļu segums pat vietās, kur ir bruģis, ir tāds, lai bez problēmām patstāvīgi varētu pārvietoties. Jāpiebilst, ka ietves gan ir pašauras. Ir iespēja arī piekļūt pie jūras, jo Norvēģijā nodrošināt piekļuvi peldvietām ir obligāta prasība.”

Ar „Silja Symphony” uz Helsinkiem (Nr. 13)

Thu, 26 Sep 2019 10:35:00 +0000

Šajā rudenī bija iespēja ar 203 metrus garo kuģi „Silja Symphony” viesoties Somijas galvaspilsētā Helsinkos. Pilsēta tika celta 1812. gadā, lai atdarinātu slaveno Krievijas caru mītni Sanktpēterburgu.

Uz Helsinkiem devāmies kruīza Rīga – Stokholma – Helsinki ietvaros. Brīdī, kad parasti no Stokholmas būtu jāatgriežas Rīgā, pārsēdāmies uz „Silja Symphony”, lai dotos tālāk. Tiešām, izbraukšanas laiki ir līdzīgi, un kuģi ostā atradās viens otram blakus. Pēc braukšanas ar Tallink kuģi no Rīgas uz Stokholmu MS „Isabelle” - „Silja Symphony” izskatījās kā īsts milzis. Ieejot iekšā, skatam pavērās kuģa promenāde ar daudziem veikaliem un gaišiem stikla griestiem vēl piecus stāvus virs mums. Iespaidīgi! Abi kuģi ir pielāgoti arī cilvēkiem, kuri pārvietojas riteņkrēslos, jo ir lifti, līdzena grīda, slīpās uzbrauktuves un pielāgotās kajītes. Tikai nebija iespējas visās izejās izkļūt uz klāja, lai baudītu jūras skaistumu, bet bija arī atsevišķas pielāgotas izejas, pa kurām bija iespējams nokļūt arī riteņkrēslā uz klāja.

Helsinki ir lielākais politikas, izglītības, finanšu, kultūras un pētniecības centrs Somijā, kā arī viena no lielākajām Ziemeļeiropas pilsētām. Nokļūt Helsinku majestātisko ēku centrā no ostas ir ērti, jo var braukt 5 min. Ar tramvaju (tramvaji ir riteņkrēsliem pielāgoti), iesēžoties turpat pie ostas vai arī, doties uz centru kājām. Centrā var nokļūt 10 min. ilgā pastaigā gar Baltijas jūras krastu. Laiks bija silts un jauks, tāpēc devāmies ar kājām.

Helsinki ir riteņbraucēju pilsēta, tāpēc ar riteņkrēslu pārvietoties bija ērti, jo ietvēm lielākoties ir divas atsevišķi nodalītas daļas gājējiem un riteņbraucējiem. Helsinku ielas klāj bruģis un, lai pārvietotos ar mehānisko riteņkrēslu, iespējams, būs vajadzīga asistenta palīdzība.

Kuģim tuvojoties ostai, pa logu vērojām pilsētas ainavas un kultūras apskates objektus. Redzējām Suomenlinnu - nocietinātās salas daļu, Doma katedrāli, Uspenskas katedrāli, kā arī Helsinku tirgus laukumu, kurš robežojas ar Baltijas jūru un ir viens no pazīstamākajiem āra tirgiem Ziemeļeiropā. Kā izrādījās, tirgus bija mums pa ceļam uz centru. Tirgū bija viss, sākot ar sezonas ogām un beidzot ar magnētiņiem un vikingu rokassprādzēm. Cenas veikalos un arī kafejnīcās ir ļoti demokrātiskas un salīdzinoši zemākas, nekā Stokholmā.
Pirmo apmeklējām vienu no galvenajiem Helsinku apskates objektiem un simboliem - balto un majestātisko Doma katedrāli, kas atrodas kalna galā. Netālu atrodas arī pareizticīgo baznīca – Uspenskas katedrāle, ko vērojām notālēm. Lēnā gaitā devāmies atpakaļ uz kuģi, jo pāris stundu laikā bijām guvuši pozitīvu iespaidu par viesmīlīgo un riteņkrēsliem draudzīgo Somijas galvaspilsētu un nolēmām noteikti atgriezties.

Informācijai. Lielu daļu Helsinku svarīgāko apskates objektu var redzēt, braucot pa pilsētu ar 3. tramvaju.

Galvenie apskates objekti: https://lv.tripnholidays.com/1242-helsinki-helsingfors-sf-udn-hels-lv

Autors: Santa Survila

Brauciens uz Gibraltāru (Nr. 12)

Sun, 07 Apr 2019 16:33:00 +0000

Nekad nebiju domājusi par iespēju nokļūt Gibraltārā un pat necerēju tur būt. Atceros, skolā ģeogrāfijas stundā biju dzirdējusi, ka tas esot Eiropas tālākais punkts kartē, ka tur savvaļas pērtiķi dzīvojot blakus cilvēkiem un vēl kādus faktus, ko pašlaik vairs neatceros. Tomēr 2018. gada nogalē radās iespēja aizbraukt uz Gibraltāru un apskatīt šo interesanto valsti, kuras teritorija ir vien 6,8 km2, un, ja šajā braucienā būtu bijis vairāk laika, noteikti izstaigātu šo platību no sākuma līdz beigām. No Malagas uz Gibraltāru kursē Lux autobuss, kurš noteiktos laikos ir pielāgots lietošanai cilvēkam riteņkrēslā, un iekļūšana tajā ir pa speciālām durvīm autobusa aizmugurē.

Bija miglains rīts ar diezgan stipru lietu, kas pēc mūsu izbraukšanas pamazām mitējās, un jau dienas vidū mūs priecēja silta saulīte. No Malagas (Spānija) pa gleznaino Vidusjūras piekrasti tūristu autobusā pamazām tuvojāmies Gibraltāram. Piepeši starp palmu lapotnēm tālumā pamanīju klinti. Piebraucot tuvāk, kontūra kļuva skaidrāka, un – jā - tas bija Gibraltārs! Šķērsojuši robežu un izgājuši pasu kontroli aiz drāšu sienas (uz Gibraltāru neattiecas Šengenas zona), iebraucam Gibraltārā jeb The Rock (angl. „klints”), kā to sauc vietējie iedzīvotāji, jo valsts teritorija ir izbūvēta klintī. Maroka atrodas tikai pusstundas brauciena attālumā!

Neskatoties uz to, ka Gibraltārs atrodas Spānijas krastā, tas ir Apvienotās Karalistes sastāvā. Tas rada ilgstošus strīdus par to, kam īsti pieder šī teritorija, jo spāņi vēlas to atgriezt sev. Šī teritorija britiem ir ļoti svarīga kaut vai no aizsardzības viedokļa, jo Gibraltārā atrodas britu armijas bāze. Viņiem ir arī sava nauda, Gibraltāra mārciņa, un visi runā angļu valodā, kas ir arī oficiālā valsts valoda. Britu krogi, virtuve un angļu valoda visapkārt rada dīvainu sajūtu, ka vairs neesmu Spānijā, kur biju vēl pirms pāris stundām.

Pērtiķus diemžēl nesastapu, jo viņi dzīvo augšā uz klints, kur tūristus ved gaisa trošu vilciens. Ar astoņvietīgu busiņu (var uzbraukt arī ar taksi) ceļotājus ved uz trošu vilcienu (izmaksas vienam cilvēkam ir 24 eiro), kas diemžēl nav pielāgots, tāpēc nolēmām laiku līdz braukšanai atpakaļ uz Spāniju pavadīt, pastaigājoties pa pilsētu. Orientējāmies pēc kartes un nolēmām apskatīt kādu tuvumā esošu kultūras pieminekli - cietoksni. Abi ar manu asistentu devāmies ceļā. Diemžēl pēc pārsimts metriem pa līkloču ielām atklājās, ka tālāk mūsu ceļš ved stāvā kalnā, kura, neskatoties uz ierīkoto uzbrauktuvi, nebija piemērota uzbraukšanai riteņkrēslā.

Laika ierobežojuma dēļ metām iecerei mieru, jo, paskatoties arī uz tuvākajām ielām, sapratām, ka kultūras mantojuma meklējumos tālu mēs netiksim, un apkārtceļu meklēt nebija laika. Pusdienas ieturējām mazā kafejnīcā Kazemātu skvērā, kur agrāk atradās publisks soda izpildes centrs, bet pašlaik tur ir izvietojušies dažādi restorāni un bāri.

Ielas ir stāvas, tās ved kalnā, un ielu segums pārsvarā ir bruģis, kuru ietver diezgan augstas trotuāra apmales. Pašā centrā, iepirkumu ielā Main Street, kur pārdod visu, sākot no produktiem līdz elektroprecēm, ir bruģa ceļa pārsegums, arī apmales ir salīdzinoši zemas, piemērotas pastaigai riteņkrēslā. Noteikti saglabājiet pirkumu čekus, jo var gadīties, ka tos lūgs uzrādīt, šķērsojot Spānijas robežu. Jāatzīmē, ka preču cenas Gibraltārā ir apmēram divas reizes augstākas nekā Latvijā.

Pēcpusdienā atpakaļ uz Spāniju mūs veda tūristu autobuss. Pasažierim atpakaļceļā bija jāizkāpj no autobusa un jāiziet robežas kontrole, uzrādot somu saturu. Mani atstāja sēžam autobusā un ārā kāpt nelika.

No gūtās pieredzes secinu, ka, lai gan kopumā teritorija ir vidēji piemērota un riteņkrēsla lietotājiem vietām nepieejama, vienreiz dzīvē aizbraukt ir vērts. Senatnīgā valsts – klints teritorija nesaprotamā veidā valdzina līdz sirds dziļumiem. Gibraltārs nav pasaules apmeklētāko tūrisma objektu sarakstā, tāpēc šeit nebūs jāsaskaras ar milzīgiem tūrisma pūļiem, kas mēdz traucēt brīvdienu baudīšanu.

Par apskates objektiem. Āfrikas pērtiķi, Europa Point. Ieejas biļete St. Michael’s Cave jeb Sv. Mihaela alā der arī citiem apskates objektiem uz klints. Piemēram, Apes Den, Great Siege Tunnels, mauru pilī.

Gibraltārā var maksāt gan mārciņās, gan eiro. Vienmēr labāk izvēlēties maksāt mārciņās, jo eiro kurss ir augsts.
Lai arī Gibraltārs ir ļoti liels, var izmantot autobusu vai taksi, lai tiktu, piemēram, līdz Europa Point.
Saulainā laikā nodrošinieties ar sauļošanās krēmu, jo āda kalnā iesauļojas ātri un var apdegt.
Nebarojiet pērtiķus! Nevelciet viņu klātbūtnē ārā produktus, pēcāk netiksiet no viņiem vaļā.

Ar ceļojuma iespaidiem dalījās Santa Survila un Aleksandrs Nikoļins.

Foto: S. Survilas personīgais arhīvs.

Jordānija (Nr. 11)

Sun, 21 Oct 2018 19:15:00 +0000

Jā, tu pareizi nodomāji: vai tik šai valstij nav kāds sakars ar Jordānas upi. Ir! Tā un vēl dažas citas Bībelē minētās vietas (Nebo kalns, Nāves jūra, Jēzus kristību krasts, vieta, kurā Lota sieva pārvērtās sālsstabā u.c.) Jordāniju (Oficiāli Jordānijas Hašemītu karaliste) padara par aizraujošu galamērķi gan kristiešiem, gan citiem piedzīvojumu meklētājiem. Tā ir valsts Tuvajos Austrumos, kuru no četrām debespusēm ieskauj Izraēla, Irāka, Saūda Arābija un Sīrija. Piekritīšu, ka tas nav gluži visapskaužamākais kaimiņu saraksts. Bet varu droši teikt, ka Jordānija ir diezgan ērti iekārtojusies šīm četrām pa vidu, radot zināmu drošības un stabilitātes sajūtu mūsdienu trauksmainajā pasaulē. Tā ir valsts, kurā draudzīgi sadzīvo 95 % musulmaņi ar (labi ja) pieciem procentiem kristiešu. Lielākā daļa sieviešu staigā īpašos tērpos, kas atbilstoši islāmam slēpj viņu ķermeņa bīstamākās daļas. Vīriešu stils lielākoties gluži saprotams, taču ir arī daļa kungu, kas labprāt valkā diždāšu, kas latvieša acīm gara kleita vien ir.

Ammāna ir šīs deviņu miljonu lielās valsts galvaspilsēta. To par mājām varu saukt jau gandrīz trīs gadus. Nevarētu gan teikt, ka tur pilnībā jūtos kā mājās, jo atšķirības ar Latviju ir milzīgas un daudzas. Es drīzāk teiktu, ka man ir divas mājas - Ammānā un Jelgavā. Bet domāju, ka pēc šiem trim mūsu pazīšanās gadiem varu teikt, ka esmu Ammānu iepazinusi gana tuvu, lai par to pastāstītu arī jums. Lielā mērā tā ataino arī to, kas notiek pārējā Jordānijas valstī. Lai gan grāmatu nevar vērtēt pēc tās vāka, Jordāniju, manuprāt, var vērtēt pēc tās galvaspilsētas ģīmja. Tomēr jāatzīst, ka pirmie priekšstati var radīt visnotaļ haotisku, reizēm pat nedaudz biedējošu iespaidu.

Ammānas ļaudis. Pirmajā mirklī var šķist uzbāzīgi, ziņkārīgi, pārlieku skaļi, nepieklājīgi un neizglītoti tipāži. Tomēr daudz kas rādās citās krāsās, kad viņus izdodas iepazīt labāk. Zem šķietami bravūrīgās ārienes var slēpties lielākā laipnība, gādība, pašaizliedzība un nesavtība. Tomēr viņu izbrīns par gaišiem (īpašie blondiem) cilvēkiem nemainās nekad - tie vienmēr ir pakļauti spožai sabiedrības lupai. Paši jordānieši lepojas ar to, ka jebkurā situācijā jebkuri divi cilvēki var kļūt par draugiem (jāpiebilst, ka mēs runājam par viena un tā paša dzimuma draugiem) un risināt tādas sarunas, kādas parasti vērojamas tikai tuvinieku vidū.

Ammānas satiksme. Pirmajās dienās, nedēļās, pat mēnešos es teicu, ka nemūžam nesēdīšos mašīnai pie stūres, lai to vadītu pa Ammānas satrauktajām ielām, kurās joņo teju četri miljoni. Tomēr drosme rodas, mēģinot. Izrādās, ka jordānieši prot ne tikai skaļi taurēt un viens otram uzkliegt kādu daiļrunīgu dzīvnieka salīdzinājumu, bet viņi apbrīnojami spēj pārvietoties ielās, kurās valda daudzi nerakstīti likumi un neredzamas ielu joslas. Jā, piekritīšu, ka no malas tas izskatās pēc ugunsgrēka skudru pūznī, tomēr, kļūstot par šīs rosīgās satiksmes dalībnieku, atklājas arī kādas pozitīvas iezīmes. Brīvība, īpaša pietāte pret blondām šoferītēm un unikāla automašīnu saruna, kam nav ne sākuma, ne beigu; tā allaž turpinās, kamēr vien pa Ammānas ielām ripo kāds spēkrats. Un tur kādu vienmēr var sastapt.

Ammānas ēdiens. Pirmās maltītes vietējo jordāniešu mājās palikušas atmiņā ar milzu sajūsmu par ēdiena kalniem un vājprātīgu smaguma sajūtu, dodoties prom no ciemošanās. Sākumā noteikti šķiet, ka jordānieši to vien dara, kā stumj māgā neskaitāmus rīsu kalnus, kam komplektā nāk šāds vai tāds gaļas gabals un kāds dārzenītis krāsai, viss ietērpts bagātīgā eļļas apmetnī. Pēc kāda laika atklājas, ka iespējams pamieloties arī mērenākos toņos. Hummus, falafels, šaurma, grilēts kazu siers, tomātu sautējums, dažādi marinējumi, rieksti, žāvēti augļi, mūžam svaigi vietējie augļi un dārzeņi ceļmalu tirgoņu kastēs un neatkārtojami augļu kokteiļi tiem īpaši izveidotās kafejnīcās ir tikai daļa no gardumu plejādes, kas sagaida Ammānā un citviet Jordānijā. Tomēr uzvarētāji ir un paliek baltie rīsi un vietējā baltmaize (apaļa un plakana). Bez šī dueta nav iedomājama neviena kārtīga jordānieša māja. Diemžēl nākas atzīt, ka arvien lielāku atzinību (nez kāpēc?) gūst ātrie, apaļīgie burgeri, hotdogi un viņu radinieki.

Ammānas kultūras dzīve. Pirmie soļi Ammānas dzīvē vedina domāt, ka vietējie to vien dara kā rij rīsus un iet uz kārtējā brālēna kāzām. Bet! -izrādās, ka eksistē arī citas, gluži daiļas un vērtīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Dzīvās mūzikas koncerti dažādās vēsturiski ievērojamās vietās, dizaina izstādes un meistarklases, mākslas galerijas un muzeji, dzejas dienas, kino festivāli u.c. Tikai jāapbruņojas ar pacietību un vēlmi rakt. Tur kaut kam ir jābūt!

Citur Jordānijā. Domāju, ka smagi nemelošu, ja teikšu, ka citās Jordānijas pilsētās vērojamas līdzīgas iezīmes to ļaudīs, satiksmē, ēšanas paradumos un kultūras dzīvē. Lai gan katrai apdzīvotai vietai, protams, savs šarms un īpatnības. Ja vēlies Jūrmalas Majoru cienīgu burzmu, dodies uz pilsētu Akaba, kas ļaužu tūkstošus vilina Sarkanās jūras krastu dēļ. Ja tevi interesē filmas cienīgi piedzīvojumi smilšainos plašumos, tevi jau gaida Wadi Rum un Dana tuksneši un tajos atrodamās beduīnu telšu nometnes. Ja esi vēstures cienītājs, bez leģendārās Petras neiztikt. Šī elpu aizraujošā, vairākus tūkstošus gadu senā pilsēta nevienu neatstās vienaldzīgu ar saviem klintīs izcirstajiem namiem, tempļiem un tēliem. Ja tevi interesē kalnainas un zaļākas vietas, jābrauc uz Ažlonas auglīgo pusi, kur pie reizes jāpriecē acis par skatu, kas paveras no senās pils kalna galā. Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Jā, tieši tik raiba un daudzpusīga ir Jordānija. No pilnīga klusuma tuksneša ārēs līdz pilsētas centriem, kas neguļ ne dienu, ne nakti. No zemes, kura jau gadiem nav sevī nesusi nevienu auglīgu sēklu, līdz laukiem, kas nes vairākas ražas gadā. No noplukušām beduīnu teltīm līdz zeltā tērptām savrupmājām... Attālumi starp tām ir pavisam īsi. To visu var atrast Jordānijā - kontrastu un pārsteigumu pilnajā zemē.

Vides pieejamība. Vieta atrodas tuksnesī. Var teikt, ka reljefa un senās autentiskās arhitektūras dēļ vides pieejamības nav. Pat cilvēkam bez kustību traucējumiem ir grūti pārvietoties un jāuzmanās, lai kāds kauliņš nesalūst, ejot pa stāviem ceļiem augšā un lejā. Trotuāri te ir tikai parodija par trotuāriem. Visur baisi pakāpieni. Man kā māmiņai ar mazuli ratos ir ļoti grūti pastaigāties.

Jordāniju aprunāja Liene Svoka, Ammānā dzīvojoša latviete

CILVĒKU AR INVALIDITĀTI SITUĀCIJA JORDĀNIJĀ

Persijas Līča karš un pastāvīgais konflikts Rietumkrastā ir iemesls tam, ka Jordānijā pieaudzis cilvēku ar invaliditāti skaits. Cilvēku, kas guvuši invaliditāti militārajos konfliktos (īpaši bēgļu vidū), kļūst aizvien vairāk, taču valdības un vietējo pašvaldību iespējas apmierināt viņu vajadzības ir ļoti minimālas.

Lai gan trūkst precīzas statistikas par to, cik Jordānijā ir cilvēku ar invaliditāti, mēs tomēr varam gūt ļoti skaidru priekšstatu par problēmām, ar kurām daudzi no viņiem sastopas savā ikdienā.

Nesen veikts pētījums un 1996. gadā apkopotie empīriskie dati liecina par nopietniem trūkumiem, ar ko cilvēki ar invaliditāti Jordānijā saskaras visās dzīves jomās, ieskaitot izglītību, veselību, profesijas apguvi un nodarbinātību.

Transports, sabiedriskās un reliģiskās ēkas daudziem cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieejamas, tāpat ļoti ierobežota ir arī informācijas pieejamība (ir tikai viena programma ar surdotulkojumu nedzirdīgajiem, ko rāda reizi nedēļā, un arī iespieddarbu klāsts neredzīgajiem cilvēkiem ir niecīgs).

Bezdarba līmenis starp cilvēkiem ar invaliditāti Jordānijā ir īpaši augsts, tāpēc viņi ir vairāk pakļauti nabadzības riskam. Ļoti trūkst specializētu centru, personāla, fondu un institūciju, kas sniegtu palīdzību cilvēkiem ar invaliditāti, īpaši lauku reģionos. Cilvēki ar invaliditāti, kuri vēlas dzīvot neatkarīgi, nesaņem praktiski nekādu atbalstu no valdības un nevalstiskajām institūcijām.

SABIEDRĪBAS ATTIEKSME PRET INVALIDITĀTI

Analizējot Jordānijas sabiedrībā dominējošo attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti, atklājas neviennozīmīga aina. No vienas puses, ir manāma islāma ideja par visu cilvēku - to skaitā invaliditātes skarto – tiesisko vienlīdzību. Piemēram, Korānā ir epizode, kurā Dievs stingri norāj savu pravieti par to, ka tas atteicies palīdzēt neredzīgam vīram, kurš tam lūdzis padomu. Varētu secināt, ka Dievs grib, lai pret visiem islāma sabiedrības locekļiem izturas vienādi. Tomēr, no otras puses, Korānā ir vairāki panti, kas parāda daudz neglaimojošāku, pat diskriminējošu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Pētījumu un novērojumu rezultātā iegūtie pierādījumi diemžēl liecina, ka Jordānijas sabiedrībā, īpaši lauku reģionos, vairāk izplatīta negatīva, nevis pozitīva attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti.

Tomēr ir novērojamas arī slavējamas pārmaiņas. Liekas, ka Jordānijas iedzīvotāju attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti ar laiku uzlabojas. Izmaiņas īpaši ir manāmas saskarsmē ar cilvēkiem ar sensoro un ne pārāk smagu fizisko invaliditāti (ko nevar teikt par attieksmi pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības vai psihiskiem traucējumiem). Attieksme pret vīriešiem ar invaliditāti ir labvēlīgāka, nekā pret sievietēm ar invaliditāti.

Jordānijā aizvien vairāk pieaug izpratne, ka arī cilvēki ar invaliditāti var sniegt vērtīgu ieguldījumu vietējās kopienas un sabiedrības dzīvē. Valdība un valsts institūcijas sāk aizdomāties, ka tām savos plānos ir jāiekļauj arī cilvēku ar invaliditāti intereses un vajadzību risinājumi.

Rakstā izmantoti fragmenti no Madžida Turmusani (Majid Turmusani)

pētījuma Disability Policy and Provision in Jordan: A critical perspective

Ceļojums uz Nīderlandi (Nr. 10)

Mon, 04 Jun 2018 20:37:00 +0000

Esi sveicināts, dārgais lasītāj! Šodien mūsu ceļojums mūs aizvedīs uz Nīderlandi. Lai gan daudzi to mēdz saukt par Holandi, precizitātes labad jāsaka, ka vēsturiskā Holande ģeogrāfiski atrodas tikai Nīderlandes rietumos. Man bija iespēja tur pabūt un trīs nedēļas viesoties pilsētā Eindhovena.

Nedaudz par klimatu un pašu valsti. Nīderlande (nīderlandiešu:Nederland, izrunā:[ˈneɪdərlɑnt]) ir valsts Rietumeiropā, daļa no Nīderlandes Karalistes. To ziemeļos un rietumos apskalo Ziemeļjūra, austrumos tā robežojas ar Vāciju, bet dienvidos ar Beļģiju. Nīderlandes kopējā platība ir 41 543 km² un to ietekmē mērenās joslas klimats. Ziemeļos atrodas uz ļoti zemi novietotas zemes, bet, virzoties uz valsts austrumiem un dienvidiem, reljefs kļūst augstāks, līdz pašos dienvidos sasniedz 150 līdz 320 metru augstumu. Nīderlandi regulāri apdraud plūdi, jo aptuveni puse no valsts teritorijas atrodas zem jūras līmeņa. Nīderlande ar 16 856 620 iedzīvotājiem ir septītā lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts.

Eindhovena (nīderlandiešu: Eindhoven) ir pilsēta Nīderlandes dienvidrietumos, Ziemeļbrabantes provincē.

Tā plašāk pazīstama kā pilsēta, kurā 1891. gadā radās elektronikas kompānija Philips. Ekonomikā pazīstama arī kā kravas auto ražotāja DAF galvenās mītnes un rūpnīcas vieta.

Mūsdienās liels tehniskās izglītības centrs: šeit atrodas 1956. gadā dibinātā Eindhovenas Tehniskā universitāte. 2005. gadā trešdaļa no investīcijām pētniecībā Nīderlandē tika realizētas Eindhovenā un tās apkārtnē. Ceturtā daļa pilsētas darbavietu ir tehnoloģijas un IT sfērā.

Pilsētas centru ieskauj daudzi kanāli, pa kuriem regulāri kursē kāda tūristu laiva. Pilsētas centrā atrodas milzīga boulingam veltīta statuja un slavenais PSV stadions, kurā tālajā 2006. gada vasarā norisinājās Eiropas čempionāts futbolā. Pilsēta ir arī slavena arī ar to, ka tajā atrodas garākā naktsklubu iela Eiropā. Pilsētu ieskauj arī baznīcu zvanu torņi.

Par vides pieejamību. Tur ir zemās grīdas autobusi un darbojas pilsētzonu un laika intervāla biļetes. Proti, stundas laikā tu vari pārvietoties vairākkārt pilsētas zonas ietvaros, maksājot tikai vienreiz.

Pilsēta ir ļoti pielāgota velosipēdistiem, arī vilcieni ir ar zemo grīdu, tādējādi cilvēki riteņkrēslā var brīvi un patstāvīgi pārvietoties arī starp pilsētām. Tiesa, hosteļos, lai gan ir zemas cenas, tomēr ir daudz kāpņu un nav liftu vai pacēlāju.

No tūrismu apskates vietām noteikti ieteiktu apskatīt unikālo miniatūru muzeju zem klajas debess - Madurodam jeb "Mazo Holandi"

Hāgas pilsētā. Tur mērogā 1:25 aplūkojamas pašas zināmākās Nīderlandes celtnes, baznīcas, pilis, rūpnīcas un citi populārākie apskates objekti. Pēc šī muzeja apmeklējuma droši var teikt: "Esmu redzējis visu Nīderlandi."

Apmeklēšanas vērts ir Leonardo da Vinči gleznu muzejs Amsterdamā, kā arī Nīderlandes karaļa pils, kuru gan varēs apskatīt tikai no ārpuses. Man likās interesants arī fakts, ka Amsterdamas pludmales zona ir sadalīta bezmaksas un maksas kūrorta pludmales zonās.

Autors: Jānis Jēgers

Foto: no J. Jēgera personīgā arhīva

Izmantotie avoti:

https://lv.wikipedia.org/wiki/N%C4%ABderlande

https://lv.wikipedia.org/wiki/Eindhovena

Ceļojums uz Kanāriju salām (Nr. 9)

Sun, 26 Nov 2017 15:02:00 +0000

Vēsturiski paši pirmie tūristi salā ieradās 19.gadsimta beigās. Pirmā viesnīca - The Grand Hotel Taoro – tika uzbūvēta 1892.gadā, Puerto de la Cruz, kas tolaik bija lielākā viesnīca Spānijas teritorijā. Tomēr īsts tūrisma bums sākās tikai 1960. gados, kad tūristiem kļuva pieejama aviosatiksme.

Pavisam drīz tika "apgūti" arī salas saulainie dienvidi, kur, pēc statistikas, ir 300 saulainas dienas gadā.

Pirmie salas dienvidos ieradās skandināvi, kuri novērtēja maigo klimatu un nosprieda, ka šī ir paradīze cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Los Cristianos pludmalē tika uzbērtas smiltis un izbūvētas koka laipas, lai cilvēkus ratiņkrēslos varētu nogādāt līdz ūdenim.

Mūsdienās salas dienvidi ir apbūvēti ar neskaitāmām viesnīcām, daudzdzīvokļu namiem, izklaižu centriem, veikaliem, bāriem un restorāniem. Pavisam maz ir saglabājušās civilizācijas neskartas pludmales un ainavas. Tomēr, apceļojot salu, arī šādu vietu ir ne mazums. Tūrisms salā ienes 80% no visiem salas ienākumiem.

Mājokļu un auto īre

Apmešanās vietas salā atrodamas, sākot no 300€ mēnesī (studio tipa dzīvoklīši, kas atrodas aptuveni 20 minūšu braucienā ar autobusu no galvenajām tūristu atpūtas un izklaides zonām, piemēram, El Fraile, Las Galletas, Costa Silencio), līdz 800€ diennaktī par greznām villām pašos izklaides epicentros. Ja brauc tikai uz nedēļu vai divām, lētās dzīves vietas atrast ir grūtāk, jo izīrētāji, jo izīrētāji ir ieinteresēti savus apartamentus izīrēt vizmaz uz mēnesi Šeit būs daži linki, kuros var skatīties iespējamās dzīves vietas: http://www.thetenerifepropertyguide.com http://www.crevia.com (jāizvēlas "alquilan" un piso) http://www.viviendascanarias.com http://www.villarenters.com http://www.lowcostholidays.com . Jāņem vērā, ka, īrējot dzīvoklīti, būs jāiemaksā depozīts, ko dabūsiet atpakaļ, izvācoties. Depozīta apjoms parasti ir viena mēneša īres apmērā plus īre.

Situācija auto īres tirgū ir daudz labāka, nekā dzīvokļu īre: auto bez jebkādiem depozītiem un krāpšanās var noīrēt, pat nesūtot priekšapmaksu uz firmu. Vienkāršs VW Polo maksās 100€ nedēļā ar visu apdrošināšanu. (Skat. www.pluscar-canarias.com Šajā firmā ir arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem ērtie 7 un 9 vietīgie mikroautobusi par ļoti labām cenām.)

Ja nepieciešams transports cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, Dienvidu kūrorta centrā Los Cristianos darbojas angļu kompānija Orange Badge http://orangebadge.eu/, kuriem savlaicīgi var pasūtīt visādu veidu ratiņus un riteņkrēslus. Šī kompānija darbojās arī salas ziemeļu daļā, tā kā salas var vērtēt kā samērā draudzīgas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Arī īpašās uzbrauktuves ir ierīkotas praktiski visur.

Pārvietošanās starp salām

Ka jau minējām, arhipelāga salas ir ļoti atšķirīgas. Turpat blakus ļoti civilizētajai Tenerifei 50 minūšu prāmja brauciena attālumā atrodas kalnainā un mežonīgā La Gomera, ko Tenerifes tūristi parasti apskata dienas ekskursijas laikā organizētā braucienā. Četru stundu brauciena attālumā ar prāmi no Tenerife atrodas bezgala zaļā un skaistā La Palmas sala, kas slavena ar seno indiāņu svētvietām, pertoglifiem un garo pārkaru tiltu. Salas galvaspilsēta ir viens vienīgs arhitektūras piemineklis, pazīstams arī kā slavens masonu centrs 18.-19. gs.

Tenerifei blakus esošā otra lielākā sala Gran Canaria ir ļoti moderna, klāta ar fantastiskām autostrādēm un skaistām viesnīcām, bet, atšķirībā no Tenerifes, tajā ir vairāk labi saglabātu seno indiāņu kultūras liecību un pieejamas arī kultūrvēsturiskas ekskursijas. Šo salu tradicionāli iecienījušas minoritātes, tāpēc, plānojot ģimenes atvaļinājumu, labi jāizpēta viesnīcu atsauksmes.

Tuvāk Āfrikas krastiem izvietojušās nomaļās un eksotiskās salas Lanzarote un Fuertaventura. Ja gribat apturēt laiku un sajusties kā vecā Gabriela Garsijas Markesa romānā, tad Fuertaventuras salas vidiene būs jūsu laika mašīna. Mazas pilsētiņas nekurienes vidū, fortu drupas un nesteidzīgais laika ritums ir neparasts jebkuram Lieleiropas iedzīvotājam. Lai sajustu šo neparasto burvību, atliek atrast kādu no nekurienes kafejnīcām, pasūtīt tradicionālo leche leche un vērot, kā to atnes vietējais oficiants, kura sejas izteiksme liek saprast, ka esat ieradies ne tikai no citas vietas, bet arī no cita laika. Pat pludmales šajā salā ir īpašas, lēzenas un ļoti skaistas, klātas ar balto gliemežvāku drusciņām un baltām smiltīm.

Savukārt Lanzarote ir dzīvās uguns sala: tās dzīles joprojām ir vulkāniskas, un vulkānu fani var doties aizraujošās ekskursijās. Arī slavenā gleznotāja Cēzara Manrikes memoriālais muzejs-māja, kas ierīkota vulkāniskās gāzes veidotajos lavas tuneļos un dobumos, ir apskates vērts objekts. Savukārt īsta pērle arhipelāga kronī ir miniaturā Grasiosas sala, kura vēl nav asfaltēta. Salā dzīvo 500 cilvēku, kuri pārvietojas ar džipiem un apkalpo tūristus, kas ar prāmi ierodas apskatīt neprātīgi skaistās, baltās pludmales. Ja Zeme būtu plakana, tad Grasiosa būtu tā vieta, kur varētu pārkrist pār malu.

Starp lielajām salām pastāv arī labi organizēta vietējā satiksme, ko realizē aviokompānija „Binter” www.binter.es . Pārlidojums vidēji aizņem 15-20 minūtes.

Ja neplānojat ēst restorānos un krogos, iepirkties veikalā Mercadona būs vislētāk. Nejauciet to ar veikaliem, kuru nosaukumos figurē vards Mercado, Supermercado, jo tā nozīme ir lielveikals. Mercadona ir tāds kā Latvijā Rimi vai Maxima (drīzāk Maximas līmenis cenu ziņā, kvalitāte liekas labāka). Šo to var pirkt arī veikalos Spar un Hiperdino. Šeit ir ļoti, ļoti negaršīga kafija. Ja plānojat laiku pa laikam iedzert kafiju, paņemiet to līdzi no Latvijas! Rupjmaizes mīļotāji to atradīs krievu veikalā Kalinka, bet lēti nebūs. Tie, kas vēlēsies izmēģināt nacionālo specifiku, varēs iegādāties ļoti garšīgas baltmaizītes. Viena no gardākajām ir Barra Rustika, maksā ap 45 centiem Mercadonas lielveikalā.

Aptuvenās pārtikas cenas

Svaiga gaļa 4 -7€ kg, piens ap 0.65€ un vairāk, sviests 250g ap 1€. Sieri ir dažādi (pārsvarā kazas) un dažādās cenās, ļoti garšīgu var dabūt par 5€ (aptuveni 500 g). Dažādi šķiņķi un salami maksā no 4€ un vairāk par kilogramu, dārgākie ir pāri 20€. Krējuma kā tāda te nav (krievu veikalā var dabūt), tāpēc lietojam tādu kā svaigo sieru, kas ir gandrīz līdzvērtīgs krējuma izstrādājumiem un maksā 500 ml 1.20€. Makaroni un rīsi - ap 1€ kilogramā. Kartupeļi no 0.75€ uz augšu, tomāti no 0.65€ uz augšu.

Par ikdienas dzīvi arhipelāgā vairāk varat izlasīt arī latviešu valodā vietnē www.tenerife-excursions.ru

Vispārēja informācija

Kanāriju salu arhipelāgā ietilpst 7 galvenās salas – Gran Canaria, Tenerife, Lanzarote, Fuerteventura, La Palma un la Gomera. Katra sala pārsteidz ar savu īpašu skaistumu un atšķirīgām iezīmēm, sākot ar zeltainajām pieokeāna ainavām un spēcīgo vēju Fuerteventuras salā, kā mūžam zaļo la Palmas salu, melnajām vulkāniskajām smiltīm El Hierro salā un maza kontinenta specifiku saturošo Tenerifes salu. Tenerifi varētu dēvēt par subtropu paradīzi. Šeit sastopama gan ziema un sniegs vulkāna virsotnē, gan mūžīgā vasara salas dienvidu daļā. Sala tāpat kā viss Kanāriju salu arhipelāgs lielā senatnē ir veidojusies vulkāna izvirduma rezultātā. Sala ir 2 354m² liela (lielākā no arhipelāga salām), atrodas starp La Gomera un Gran Canaria salām, 300 km no Āfrikas krastiem. Salai ir sava galvaspilsēta - Santa Cruz, kas patlaban ir visa arhipelāga galvaspilsēta. Nākamajā vēlēšanu periodā arhipelāga galvaspilsēta būs Las Palmas Gran Canaria salā. Kopumā salā dzīvo aptuveni 850 000 iedzīvotāju, tomēr skaitlis nav pilnīgi precīzs, jo ne visi, kas salā pavada 3 – 6 mēnešus gadā, reģistrējas pašvaldībā. Līdz ar to pieļaujams, ka patiesais skaitlis ir aptuveni par 100 000 iedzīvotājiem lielāks. Tenerifē atrodas trešais lielākais vulkāns pasaulē – Teide, kas ir 3 718m augsts un joprojām seismiski aktīvs. Tas arī ir Spānijas augstākā virsotne. Vulkāns salu sadala divās dažādās klimatiskajās joslās. Salas ziemeļu – austrumu daļa ir klāta ar labu augsni, izteikti tropisku floru, tai skaitā vīna dārziem. Šajā salas daļā biežāk sastopams lietus. Salas dienvidos pamatā ir karsts laiks un klinšains segums, līdz ar to šī salas puse ar īpašu zaļumu lepoties nevar. Toties dienvidos ir 300 saulainas dienas gadā. Ņemot vērā salas izteikti atšķirīgās klimatiskās joslas, Tenerife tāpat kā Gran Canaria bieži tiek dēvēta par mazo kontinentu. Vidējā temperatūra ziemā pēc meteorologu aprēķiniem salā ir ap +18 grādiem, vasarā ap +24 grādiem. Tomēr īstenībā temperatūras ir ļoti atšķirīgas: dienvidu daļā temperatūra ziemā var būt līdz +26 grādiem dienā un noslīdēt līdz +14 grādiem vakarā, savukārt vasarā (jūlija vidus, septembra sākums) gaisa temperatūras salas dienvidos var sasniegt ap +40 grādiem dienā (astevišķās vietas pat vēl vairāk), bet vakaros turēties ap +27 – 30 grādiem.