Žurnāls "Spārni riteņiem" - Es lasu

Cerības dāvana

Mon, 06 Jun 2022 09:42:00 +0000

Kāds cilvēks saslima un nezināja, vai izveseļosies. Viņš bija aizvadījis daudzus veiksmīgus un panākumiem bagātus dzīves gadus, bet sirds dziļumos apzinājās, ka šie sasniegumi nav tas, ko viņam vajadzēja visvairāk. Dziedināšanu nevarēja nopirkt vai iegūt, smagi strādājot. Dziedināšana bija dāvana un svētība.

Cilvēks gulēja gultā un pateicās Dievam, ka vēl spēj elpot. Viņš bija pateicīgs par tiem, kas nāca un gāja, cenšoties palīdzēt viņam dzīvot. Viņš pavadīja laiku pārdomās, jo neko citu darīt nebija spējīgs.

Viņa domas pašas no sevis pievērsās Tam, kurš viņam bija devis dzīvību un varēja dot vēl vairāk. Viņš gribēja vairāk. Visu dzīvi viņš bija gribējis kaut ko vairāk. Viņš kavējās domās pie tā, ko varētu paveikt, ja vien izveseļotos. Viņš domāja arī par pieļautajām kļūdām, ko izlabotu, ja būtu tāda iespēja. Viņš vēlējās otru iespēju, apzinādamies, ka patiesībā tādas nav. Visām izvēlēm ir sekas, kas turpina dzīvot šo izvēļu ietekmētajos cilvēkos.

“Kāpēc, Kungs? Kāpēc es vienmēr gribu vēl kaut ko? Vai es vienmēr gribēšu kaut ko vairāk? Kad ir diezgan? Es centīšos vairāk kalpot tev, Kungs, ja tu dosi man iespēju. Es zinu, ka varu labāk.”

Cilvēks klausījās vienmuļajos monitora pīkstienos, kas liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Katrs “pīk” bija vēl viens mirklis, kad viņš būtu varējis darīt kaut ko citu.

“Kungs, kāpēc es esmu šeit? Kāpēc tas notiek?”

Pīk. Pīk. Pīk.

“Vai tu mani dzirdi, Kungs? Vai ir pienācis mans laiks? Vai tu nāc pēc manis? Vai es esmu gatavs?”

Pīk. Pīk. Pīk.

“Lai ko tu esi nolēmis, Kungs, vai tu nevarētu to darīt drīzāk? Esmu noguris gaidīt…”

Pīk. Pīk. Pīk.

“Kungs, man jau vairs nav svarīgi. Lai notiek, kas notikdams! Es pat nezinu, ko domāt. Esmu piekusis darīt labu.”

Pīk. Pīk. “Nepiekūsti!”

“Ko? Ko nozīmē “nepiekūsti”?”

“Kad izveseļosies… uzzināsi.”

“Izlasīšu, Kungs! Liels paldies!”

Cilvēks tiešām atlaba un pie pirmās izdevības uzmeklēja Bībelē nodaļu, tad pantu un tad gudrību, kuru Dievs viņam dāvināja ilgajā gaidīšanas laikā.

Īstā dāvana un svētība bija cerība. Dziedināšana bija tikai atbilde uz lūgšanu.

Pēdējo divu gadu laikā mums visiem ir bijis vairāk laika padomāt. Šī līdzība nav tikai kāda cilvēka stāsts; tā ir mūsu visu stāsts.

Rakstu vieta, ko Dievs dāvāja šim cilvēkam, ir Galatiešiem 6:9. “Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.”

Tulkojusi Ailita Kuka

https://www.foundationswithjanet.org/

Fabula par prātu

Tue, 19 Oct 2021 10:23:00 +0000

Ēzelītis teica tīģerim:

„Zāle ir zila".

Tīģeris atbildēja:

′′Nē, zāle ir zaļa!"

Izcēlās strīds, un viņi devās pie lauvas, meža karaļa, lai atrisinātu savas domstarpības. Viņi vēl nebija sasnieguši vietu, kur lauva sēdēja savā tronī, kad ēzelītis jau sāka kliegt:

′′Jūsu Augstība, vai taisnība, ka zāle ir zila?".

Foto: https://www.pikist.com/free-photo-ijyaw/lv

Lauva atbildēja:

′′Jā, zāle ir zila."

Ēzelis nopriecājās un turpināja:

′′Tīģeris man nepiekrīt, iebilst un kaitina mani. Lūdzu, sodi viņu!”

Zvēru karalis paziņoja:

′′Tīģerim tiek piespriesti pieci klusēšanas gadi.”

Ēzelis priecīgi palēcās un devās tālāk, apmierināti atkārtodams:

′′Zāle ir zila, zāle ir zila..."

Tīģeris, uzklausījis spriedumu, jautāja lauvam:

„Jūsu Augstība, par ko man tāds sods? Zāle taču ir zaļa!”

Lauva atbildēja:

′′Zāle tiešām ir zaļa".

Tīģeris izbrīnījās:

′′Kāpēc tad tu mani sodi?"

Lauva atbildēja:

′′Tam nav nekāda sakara ar jautājumu, vai zāle ir zila vai zaļa. Sods ir par to, ka tāds drosmīgs un gudrs dzīvnieks kā tu tērē laiku strīdiem ar ēzeli un pēc tam nāk pie manis meklēt taisnību.”

Tā ir visnožēlojamākā laika izšķiešana – strīdēties ar muļķi un nekauņu, kam nerūp ne patiesība, ne īstenība, bet tikai viņa uzskatu un iedomu uzvara. Nekad netērējiet laiku tukšiem strīdiem! Ir cilvēki, kuri, lai cik pierādījumu un liecību nesaņemtu, nespēj saprast, jo viņu prātu aptumšo naids un aizvainojums. Viņu vienīgā vēlēšanās ir, lai viņiem būtu taisnība, lai gan tas nebūt nav pareizi.

Kad muļķība kliedz, prāts klusē.

Tulkojusi Ailita Kuka

Avots: https://www.yaplakal.com/forum3/topic2319306.html

Dzīve kā māla trauks (fragments)

Sun, 21 Mar 2021 18:44:00 +0000

Dērte Krafta, Vācija

Tāda maza, apaļa bļodiņa tiešām ir skaista un pilnīga. Tā priecē acis un patīkami iegulst rokā. Tajā var kaut ko ielikt, un no tās var kaut ko izņemt. Tāda tā bija domāta, tādu to izveidoja.

Mūsu dzīve tomēr dažkārt izskatās citādi: lauskas, drumslas, atlūzas, fragmenti... Tie ir mūsu pārdzīvojumi ģimenē vai, gluži pretēji, dzīvē bez ģimenes. Tās ir pārestības, kas piedzīvotas skolā vai ko mums nodarījuši svešinieki. Kā lauskas un drumslas ir izjukušas draudzības, vilšanās attiecībās, nepiepildīti sapņi. Kā griezīgas šķēpeles sirdī ir palikušas nodevības, nelietīgi izmantota uzticēšanās. Kā nedzīstošas brūces sūrst un sāp nepārejošas kaites un apziņa, ka daudz ko no ilgotā nekad nevarēsi sasniegt vai paveikt.

Drumstalu kaudze. Varbūt dažas lauskas vēl var salikt kopā, bet tas prasa milzīgu piepūli, ja dzīve pastāvīgi „jāsatur kopā”. Varbūt vairs nav iespējams pateikt, kāda bijusi trauka sākotnējā forma un kā tas būtu izskatījies, ja vien...

Neviena dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija domāta; ikviens dzīvo ar lauskām. Tā ir vispārzināma patiesība, bet kā lai dzīvo šādā juceklī? Ko man darīt, ja es šo drumstalu kaudzi nespēju sakārtot? Ja es nesaprotu, kā man to izdarīt? Ja es ar lauskām atkal un atkal sagraizu rokas? Kur paliek mana dzīve?

Foto avots: http://foto.lu.lv/arhiivs/2011/g_jul/08/index.html

Dievs pazīst katru manas dzīves lausku, Viņš zina, kas tur saplīsis un kāpēc. Es bieži maldījos, bēgu no Dieva un rīkojos pārsteidzīgi. Darīju pāri citiem, un citi darīja pāri man. To redzu es, un to redz Dievs. Viņš uzmanīgi sekoja līdzi visam, kas notika manā dzīvē; Viņš nenovērsās. Viņš redzēja visas sāpes, ievēroja, katru asaru. Lai arī kāds bija mans ceļš, nevienu brīdi es ceļā nebiju viena.

Brīnišķīgākais ir tas, ka Viņš šīs lauskas saliek kopā sākotnējā formā un katra drumstala atrod savu vietu. Viņa rokās šī bļodiņa ir atkal vesela, un dzīve vairs neiztek caur plaisām. Kas zina, varbūt kādu dienu piepildīsies mans sapnis, ka cilvēki no manas bļodiņas kaut ko varēs paņemt, ko Dievs tajā būs ielicis.

Vesela un vienā gabalā mana dzīve ir tikai Dieva rokās; es nevaru to paņemt un aizskriet projām. Tikai Dieva rokās tā ir kaut kas vairāk par lausku kaudzi.

Mācību stundas cilvēku ar invaliditāti dzīvē (Nr. 15)

Sun, 04 Oct 2020 12:46:00 +0000

Kā jebkurš, arī cilvēki ar invaliditāti vēlas dzīvot, mācīties un strādāt, atpūsties, priecāties, mīlēt.... Viņi vēlas būt pieņemti un novērtēti.

Tomēr cilvēka ar invaliditāti dzīvē ir daudz izaicinājumu un mācību stundu, caur kurām izejot, viņi kļūst stipri. Līdzīgi taurenim, izejot cauri metamorfozes procesam. Šajā procesā mums nākas apgūt dažādas mācību stundas, kuras vēlāk dzīvē lieti noder.

Viena no vērtībām, ko mācāmies, ir spēja pieņemt sevi un atšķirīgo sevī, saprast, ka mēs katrs esam īpašs un neatkārtojams. Tad seko nākamais izaicinājums - iemācīties pieņemt to, ka citi cilvēki var izturēties ar nesapratni vai būt noraidoši. Tu esi citāds un atšķiries no „parastajiem cilvēkiem”, iespējams, tu pārvietojies citādi nekā pārējie - riteņkrēslā, ar spieķi vai rollatoru. Varbūt tavs ķermenis atšķiras no „normālā”. Varbūt tev ir balss, redzes, dzirdes vai garīga rakstura īpatnības...

Ir jāiemācās saprast un pieņemt, ka ne vienmēr būs iespēja iekļūt kādā iestādē vai vietā, lai kā tu to gribētu. Būs šķēršļi... Iespējams, tu iemīlēsi cilvēku, kurš tevi nepieņems. Iespējams, tu uzreiz nospriedīsi, ka tam par iemeslu ir tava invaliditāte. Tomēr, ne vienmēr tas tā ir. Iespējams, otrs cilvēks nav gatavs attiecībām ar tevi. Varbūt viņš nespēj tevi pieņemt nevis tevis, bet sevis dēļ, jo nav gatavs attiecībām. Īstais cilvēks, kurš būs tavs, pieņems tevi ar visām tavām nepilnībām raksturā un ārējā izskatā; viņam tas nebūs svarīgi. Tavs cilvēks būs tavs, un tu viņu sajutīsi uzreiz. Ja tevi nepieņem, tas vienkārši nav tavs cilvēks.

Ir jāmācās būt stipriem, neskatoties uz dzīves izaicinājumiem. Izaicinājumi ir visu cilvēku dzīvē, un katrs iet tiem cauri. Tie mēdz būt dažādi. Kādam iziet caur izaicinājumiem izdodas labāk, kādam grūtāk.

Tomēr varu apgalvot, ka invaliditāte nav šķērslis patstāvīgai un neatkārtojamai dzīvei. Dievs ir dāvājis mums vienu ķermeni, kurā mums ir jādzīvo. Tas ir mūsu dvēseles mājoklis, un mums par to ir jārūpējas!

Mums ir dota viena dzīve, un tā nav sliktāka nekā citiem, - vienkārši citādāka. Arī cilvēki, kuriem nav invaliditāte, savā dzīvē iziet caur daudz un dažādiem pārbaudījumiem. Grūtības mūs norūda un dara stiprākus! Mums katram ir jāveido sava dzīve, tā jāizdzīvo un jābauda vislabākajā veidā. Dievs dod mums visu vajadzīgo, mums tikai ir Viņam jātic un jāuzticas!

Autore: Santa Survila, persona ar izaicinājumiem.

Foto: Aleksandrs Nikoļins

Desmit atziņas mūsdienu cilvēkam (Nr. 14)

Thu, 20 Feb 2020 15:39:00 +0000

Pirms daudziem gadsimtiem Dievs caur Mozu iedeva cilvēkiem 10 baušļus, kas ir pamats mūsu attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem. Dieva dotie baušļi ir pilnīgi; tiem nedrīkst ne pielikt, ne atņemt. Taču ir vēl daudz svarīgu patiesību, ko mums der atcerēties steidzīgajā ikdienā. Piedāvājam desmit viegli iegaumējamas atziņas mūsdienu cilvēkam.

1. Lūgšana nav „rezerves ritenis”, ko tu izņem, kad noticis negadījums; lūgšana ir „stūre”, kas palīdz noturēt pareizo virzienu.

2. Kāpēc mašīnas vējstikls ir tik liels, bet atpakaļskata spogulis tik mazs? Tāpēc, ka mūsu nākotne ir svarīgāka par pagātni. Skaties uz priekšu un ej uz mērķi!

3. Draudzība ir kā grāmata: to var sadedzināt dažās minūtēs, bet ir vajadzīgi gadi, lai to uzrakstītu.

4. Viss mūsu dzīvē ir pārejošs. Ja ir labi, izbaudi to, jo tā nebūs mūžīgi. Ja ir slikti, nepārdzīvo, jo arī tas nebūs mūžīgi.

5. Veci draugi ir zelts. Jauni draugi ir dimanti. Ja tu atrodi dimantu, neaizmirsti zeltu, jo bez zelta ietvara dimants neturēsies vietā.

6. Bieži, kad zaudējam cerību un domājam, ka ir pienācis gals, Dievs raugās uz mums ar smaidu un saka: „Neuztraucies, mans bērns, tās nav beigas; tas ir tikai pagrieziens!”

7. Kad Dievs atrisina tavas problēmas, tu tici Viņa spējām. Kad Dievs neatrisina tavu problēmu, Viņš tic tavām spējām.

8. Neredzīgs cilvēks reiz jautāja Sv. Antonijam: „Vai var būt kaut kas ļaunāks par redzes zaudēšanu?” Antonijs atbildēja: „Jā. Vēl ļaunāk ir zaudēt redzējumu.”

9. Kad tu lūdz par citiem, Dievs uzklausa tevi un svētī viņus, tāpēc, kad tev viss ir kārtībā un jūties labi, atceries, ka kāds ir lūdzis par tevi.

10. Uztraukšanās neatbrīvo tevi no rītdienas rūpēm, bet nozog tavu šodienas mieru un prieku.

Dzīvo vienkārši. Mīli devīgi. Rūpējies no sirds. Runā laipni. Visu pārējo atstāj Dieva ziņā.

Avots: https://www.atimetolaugh.org/ten-commandments-for-today.html

Foto: Interneta resursi

Neatkarības ilūzija (Nr. 13)

Fri, 11 Oct 2019 14:19:00 +0000

“Uzticies tam Kungam no visas sirds, un nepaļaujies uz savu gudrību.” Salamana pam. 3:5

“Daudzās kultūrās tiek uzsvērts, cik svarīgi ir būt neatkarīgam, tas ir, tādam, kam nevajag citu palīdzības vai atbalsta. No šāda viedokļa raugoties, spēja būt pašpietiekamam ir kompetences un spēka pazīme, turpretī būt atkarīgam no kāda vai kaut kā nozīmē būt vājam. Taču patiesībā tā ir ilūzija, - mēs visi esam cits citam vajadzīgi, un mums visiem ir vajadzīgs Dievs. Neviens nevar visu izdarīt un ar visu tikt galā viens pats. Mēs visi esam savstarpēji atkarīgi no Dieva un cits no cita.” (Beyond Suffering by Joni Eareckson Tada & Steve Bundy with Pat Verbal)

Katrs cilvēks ir atkarīgs no Dieva, vienalga, vai viņš to apzinās vai ne. Jēkaba vēstulē 1:17 ir teikts, ka ikviena laba dāvana ir no Dieva. Labais manā dzīvē ir no Dieva, nevis no maniem pūliņiem vai tā, ko esmu sasniedzis ar savu gudrību un varēšanu. Mana atkarība no Dieva ir neizmērojama un bezgalīga, un domāju, ka tieši tā Dievs grib, lai būtu. Dievs mūs radīja, lai arī mēs būtu savstarpēji atkarīgi, vienoti ikdienas dzīvē un cits citu atbalstītu. Efeziešiem 4 un 1. Korintiešiem 12 ir rakstīts, ka mēs esam Kristus miesa. Miesa var būt vesela tikai tad, ja visi tās locekļi darbojas kopā, nevis katrs par sevi. Dieva dēli un meitas ir viena ģimene, un ģimenē vajadzētu būt tā, ka cits uz citu var paļauties. Varbūt tad, kad iemācīsimies būt apmierināti ar mūsu atkarību no Dieva un citam no cita, mēs vairāk sāksim līdzināties tai draudzei, ko Dievs ir iecerējis.

Kirsty Anderson

Tulkots no žurnāla „Encourager” Nr. 140.

Pankūkas (Nr. 12)

Sun, 07 Apr 2019 17:15:00 +0000

Kādu sestdienas rītu sešus gadus vecais Dans izdomāja izcept vecākiem pankūkas. Viņš sameklēja lielu bļodu un karoti, pievilka pie galda krēslu un nocēla no plaukta smagu paku ar miltiem, kas izkaisījās pa grīdu.

Tāpat ar rokām viņš iebēra bļodā dažas saujas miltu, pielēja pienu un piebēra cukuru, atstājot uz grīdas baltu miltu „sliedi”, kurā savu ķepiņu nospiedumus jau bija paguvis atstāt viņu mazais kaķēns.

Dans bija viscaur apbiris ar miltiem un sāka uztraukties. Viņš bija gribējis sagatavot tētim un mammai jauku pārsteigumu, bet viss sāka izskatīties aizvien sliktāk.

Viņš nezināja, ko darīt tālāk; vai likt to visu cepeškrāsnī vai uz plīts, un nezināja, kā ieslēgt plīti. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka kaķēns no bļodas ar viņa radīto maisījumu lok pienu, un pasniedzās, lai pastumtu viņu nost, bet netīšām aizķēra un nogrūda zemē kartona kārbu ar olām. Dans steidzīgi centās sakopt visu šo nekārtību, bet paslīdēja uz saplīsušajām olām un novārtīja pidžamu, kas nu bija balta un lipīga.

Tajā brīdī Dans ieraudzīja durvīs stāvam tēti, un viņam acīs sariesās lielas asaras. Viņš tikai bija gribējis izdarīt kaut ko labu, bet no tā bija iznākusi briesmīga nekārtība. Viņš nešaubījās, ka tūlīt saņems rājienu vai pat pērienu. Taču tēvs tikai stāvēja un skatījās.

Tad viņš, šķērsodams piebārstīto un sasmērēto grīdu, pienāca pie sava raudošā dēla, pacēla viņu, apskāva un samīļoja, neraizēdamies, ka arī viņa pidžama nosmērējās ar miltiem un lipīgo olu. Tieši tā rīkojas Dievs. Mēs cenšamies izdarīt kaut ko labu savā dzīvē, bet sanāk tikai liels juceklis. Pieļaujam kļūdas laulībā, aizvainojam draugu, neciešam savu darbu, sabojājam veselību.

Reizēm mēs vienkārši stāvam un raudam, jo nezinām, ko lai darām. Tieši tad Dievs mūs paceļ, apkauj, samīļo un piedod, lai gan dažas no mūsu kļūdām ir tiešām ļoti nopietnas.

Taču tāpēc vien, ka varam kļūdīties, mēs nedrīkstam necensties darīt labāko Dievam vai citiem cilvēkiem. Agrāk vai vēlāk mēs iemācīsimies izdarīt pareizi, un tad viņi priecāsies, ka mēs centāmies un nepadevāmies.

Tulkots no interneta resursiem.

Foto: Interneta resursi.

http://varietyreading.carlsguides.com/christian-stories/pancakes.php

Ieplīsušais trauks (Nr. 11)

Sun, 25 Nov 2018 14:38:00 +0000

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli ūdens trauki, kurus viņa pārnēsāja, uzkārtus nēšu galos. Viens trauks bija vesels un saturēja visu tajā ielieto ūdeni. Otram traukam bija plaisa, un garajā ceļā no strauta līdz mājām puse ūdens paguva iztecēt.

Tā tas diendienā turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru trauku ūdens. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem, turpretī nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi sava darba. Pēc diviem gadiem trauks kādu dienu uzrunāja sievieti.

"Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām."

Vecenīte pasmaidīja.

"Bet vai esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otra trauka pusē - ne? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu mājupceļā tu tos laisti. Divu gadu laikā esmu varējusi plūkt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds esi, tad nebūtu arī šo ziedu, ar kuriem padarīt skaistāku manu namu."

Pat mūsu vājības, trūkumus un nepilnības Dievs var lietot, lai piepildītu kādu no Saviem neskaitāmajiem brīnišķīgajiem nodomiem. Lūdz, lai Viņš tev parāda, kā tu šodien vari padarīt savu līdzcilvēku dzīvi skaistāku un labāku.

Avots: interneta resursi

Foto: E. Damberga

Tu saki … Dievs atbild …(Nr. 10)

Sat, 02 Jun 2018 13:32:00 +0000

Tas nav iespējams – Dievam viss ir iespējams (Lūkas 18:27)

Esmu pārāk noguris – Es tevi atvieglināšu (Mateja 11:28)

Mani neviens nemīl – Es tevi mīlu (Jāņa 3:16)

Esmu nespēcīgs – Mans spēks nespēkā varens parādās (2. Kor. 12:9.)

Nespēju to izskaidrot – Paļaujies uz Mani, Es tev palīdzēšu (Pam. 3:5-8)

Es neesmu tā cienīgs – Tu esi tā cienīgs (2. Kor. 9:8)

Esmu grēcinieks – Es tev piedodu (1. Jāņa 1:9; Rom. 8:1)

Es baidos – Es dodu tev spēka un mīlestības garu (2. Тim. 1:7)

Man nav laika, esmu ļoti aizņemts – Visas savas rūpes atdod Man (1. Pēt. 5:7)

Neesmu pietiekami gudrs – Es došu tev gudrību (Jēk. 1:5,6)

Esmu vientuļš, visu pamests – Es tevi neatstāšu un nepametīšu (Ebr. 13:5)

Man nekā nav – Es došu visu, kas tev vajadzīgs (Filip. 4:19)

Katram vārdam ir spēks (Nr. 9)

Thu, 07 Dec 2017 21:33:00 +0000

Katram vārdam, ko izrunājam, ir spēks, kas var celt vai izpostīt, dziedēt vai ievainot. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem [nāvi vai dzīvību].” (Salamana pam. 18:21) Vai mēs kurnam un gaužamies vai pateicamies un saglabājam labvēlīgu attieksmi, - ar saviem vārdiem mēs barojam savu miesu, prātu un garu. Tāpēc, ja jums nepatīk jūsu dzīve, padomājiet, par ko jūs visbiežāk runājat.

„Jo, kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu.” (1. Pētera 3:10) Kā redzat, mūsu prieks ir tieši atkarīgs no vārdiem, ko runājam. Ja gribi būt priecīgs, beidz runāt par savām problēmām!

«Neuztraucieties ne par ko, bet katrā situācijā atklājiet savas vajadzības Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā, un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.» (Filipiešiem 4:6-7, NIV). Apustulis Pāvils mums cenšas pateikt, ka, ja mēs uzticamies Dievam, mūsu sirdīs būs miers jebkurā situācijā. Jautājums tikai, vai tad, kad lūdzam, lai Dievs kaut ko maina mūsu dzīvē, mēs ticam, ka Viņš atbildēs?

Jums jāzina, ka tiklīdz esat izteikuši savu lūgšanu, Dievs sāk risināt jūsu situāciju. Pēc lūgšanas ir ļoti, ļoti svarīgi, ko jūs runājat par savu problēmu, kamēr gaidāt, kad Dievs to atrisinās. Tāpēc, kad esat lūguši, runājiet par saviem apstākļiem to, kas vēl vairāk spēcinās jūsu lūgšanu, - runājiet ticības pilnus vārdus! Piemēram, kad esmu pateikusi Dievam savu vajadzību, es sevi pārliecinu, ka, neatkarīgi no tā, ko es redzu vai jūtu, Dievs ir sācis atbildēt uz manu lūgšanu. Bieži vien tieši tad, kad liekas, ka nekas nenotiek, Dievs darbojas visaktīvāk.

Vēl viens veids, kā acumirklī vari kļūt priecīgs, ir pateikt kādam kaut ko priecīgu vai uzmundrinošu. „Vīram tiek atmaksāts saskaņā ar to, kā viņa mute runājusi, un viņš tiek paēdināts ar viņa lūpu iegūtiem augļiem [labiem vai sliktiem].” (Salamana pam. 18:20). Katrs vārds ir kā sēkla: tas atnes augļus. Ja jūs ar saviem vārdiem radāt cilvēkiem prieku, tad arī paši piepildīsities ar prieku. Ja gribat būt laimīgi, centieties ar Dieva palīdzību darīt laimīgus citus cilvēkus! Jo laimīgākus darīsiet citus, jo laimīgāki būsiet paši.

Pat tādi vienkārši vārdi kā „es tevi novērtēju”, „piedod man”, „man nebija taisnība, piedod” var nest dziedināšanu. Kādreiz man ne visai padevās teikt cilvēkiem uzmundrinošus vārdus, taču es apsolīju Dievam, ka iemācīšos to darīt. Tagad es katru dienu Dievam jautāju: „Kuru es varu šodien uzmundrināt? Kam es šodien varu uzlabot noskaņojumu?” Pārsteidzoši, kā pārvēršas dzīve, kad sakām citiem labus vārdus!

Arī pateicība var padarīt mūs priecīgus. „Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateicību, Viņa pagalmos ar slavinājumu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu!” (Psalms 100:4) Pateicieties Dievam par katru svētību un visu, ko Viņš dara jūsu dzīvē!

Kamēr gaidām atbildi uz lūgšanām, mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Viņš jau risina mūsu problēmu, lai gan mēs to vēl neredzam. Es pateicos Dievam par savu vīru, bērniem un mazbērniem, arī par visiem tiem cilvēkiem, kuri mums palīdz izplatīt Evaņģēlija vēsti.

Dievs grib, lai mēs priecājamies par dzīvi. Ceru, ka man izdevās jūs uzmundrināt ar patiesību, ka jūs varat pasteidzināt savas problēmas atrisinājumu, runājot par to ticības pilnus vārdus. Taču neaizmirstiet, ka jūs varat situāciju arī pasliktināt, ja sāksiet runāt negatīvi. Es nesaku, ka mēs visus nelabvēlīgos apstākļus varam izmainīt tikai ar pozitīviem vārdiem, taču ar to palīdzību mēs varam saglabāt prieku un mieru. Runājiet par saviem apstākļiem to, kas saskan ar Dieva vārdu un ko par jūsu situāciju saka Dievs!

Autors nezināms.

No interneta resursiem.