Intervija ar Raili – talantīgu mūziķi un kristieti no Somijas, kura, kā šķiet, vienmēr ir ceļā! (Nr. 7)
Lai gan Raili ir neredzīga, tas viņai nav traucējis attīstīt savu dziedāšanas talantu, ko viņa lieliski izmanto, dziedot slavas dziesmas savam Kungam Kristum dažādās kristīgās draudzēs. Raili ir dzīvojusi Somijā, Igaunijā, Latvijā un Norvēģijā. Vēl nesen viņa dzīvoja Latvijā, Liepājā, bet nu jau ir pārcēlusies atpakaļ uz dzīvi Norvēģijā, Oslo, tādēļ mūsu saruna noritēja Skype. Man bija iedrošinoši dzirdēt par Raili dzīvi un piedzīvojumiem un ceru, ka jums būs tāpat!
Un pēc dažām
ķibelēm ar Skypa savienojumu saruna varēja sākties...
B.B. Ko Tu pašlaik dari Oslo?
R.R. Es braucu uz dažādām draudzēm, kur man paveras iespējas kalpot. Mana kalpošana ir muzikālā jomā – es spēlēju klavieres, ģitāru un dziedu dziesmas un man arī patīk aizlūgšana par cilvēkiem.
B.B. Bet iepriekš Tu biji un kalpoji Latvijā. Ko Tu darīji Latvijā, kā Dievs Tevi atveda uz Latviju?
R.R. Es Latvijā
biju 3 gadus. Man pašai īstenībā nebija plāns braukt uz Latviju, bet es
sapratu, ka Dievs grib, lai es braucu. Sākumā man bija jāiemācās latviešu
valoda un tas arī bija interesants process. Un tad, esot Igaunijā, es dzirdēju,
kā Igauņu kristīgajā radio runāja par nometni Latvijā (nometne “”Izaicinājums” cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ko ik gadu organizē
“Wings for Wheels”). Sapratu, ka man ir jāsakontaktējas ar cilvēku, kas
stāstīja par šo nometni. Tā es uzzināju, ka man ir iespēja tajā kalpot “Spārni
riteņiem” nometnē. Tā bija pirmā
nometne.
B.B. Un, cik es
zinu, pēc tam Tu biji kādu laiku arī Liepājā. Kā Tev tur gāja?
R.R. Jā, es dzīvoju Liepājā. Diemžēl draudzes nebija tik atvērtas manai kalpošanai. Bet es piedalījos Liepājas Neredzīgo Biedrības pasākumos. Dziedāju arī ik gadējā Baltā spieķa pasākumā. Un bieži braucu arī uz Saldu palīdzēt tur viņu draudzē, tas bija jauki.
B.B. Pēc tā, ko Tu stāsti, es saprotu, ka Tavs talants ir dziedāšana, mūzika.
R.R. Jā, es jau kopš bērnības to mācos, klavierspēli. Es sāku mācīties skolā Somijā savā dzimtajā pilsētā, bet tad skolas ēka bija tik veca, ka viņi gribēja atjaunot to. Tad es pabeidzu mūzikas vidusskolu citur.
Sarunas vidū mēs noskaidrojām, ka mums abām patīk piedzīvojumi un ka Raili liekas pilnīgi normāli un dabiski tā ceļot apkārt!
B.B. Kas Tev dod spēku dzīvot, ceļot un darīt lietas savā dzīvē, ko Tu dari?
R.R. Dievs ir tas, kurš man dod spēku. Vispirms ir saprašana par to, kas man ir jādara. Ja Dievs liek manā sirdī kādas domas par to, kas man ir jādara, tad man ir jādomā par to, kā to izdarīt, kā tikt līdz galamērķim.
B.B. Un cik ilgi Tu jau pazīsti Dievu?
R.R. Es viņu iepazinu 1979. gadā vidusskolā, kad mums bija lūgšanu grupa, tur es dzirdēju Evaņģēliju un gribēju atdot savu dzīvi Jēzum, jo viena meitene man jautāja, vai vēlos to darīt un es teicu, ka jā. Man jau tāda doma bija pirms tam, lai gan es vēl nezināju, kā tas būs un ko tas nozīmē. Es domāju, ka Dievs bija tam gatavojis manu sirdi. Tad viens draugs par mani lūdza, es daudz raudāju, sapratu, ka esmu grēciniece, tad sapratu, ka Jēzu attīra mani un man bija ļoti liels prieks pēc lūgšanas. Tāds bija sākums. Un tagad Viņš man dod spēku. Vispirms ir lūgšana. Tas es zinu, ka es varu, man jābūt atkarīgai no Dieva. Protams, man palīdz arī cilvēki, Vajag abas puses. Piemēram, es savā ikdienā bieži tiekos ar nepazīstamiem cilvēkiem, piemēram, taksometra šoferiem, kurus es nepazīstu. Tādās reizēs man vienkārši jāpaļaujas uz Dievu un jātic Viņam, ka Viņš caur cilvēkiem man sūtīs palīdzību.
B.B. Vai kaut kas izmainījās pēc tam, kad iepazini Kristu?
R.R. Es vairāk negribēju klausīties rokmūziku! Bet svarīgākais – man sirdī parādījās cerība, ka manai dzīvei ir iemesls, kāpēc es esmu šeit. Un es sapratu, ka Dievs var visus cilvēkus lietot tādus, kādi mēs esam, neatkarīgi no tā, kā mēs izskatāmies. Un man bija ļoti svarīgi to saprast.
B.B. Un ko Tev ikdienā nozīmē Tavas attiecības ar Dievu?
R.R. Man tas nozīmē to, ka gan priekos, gan bēdās es varu ar Viņu runāt. Un, ja es nezinu, ko man darīt, es varu jautāt, lai Viņš mani vada. Varu uzzināt, vai man kaut ko vajag vai nevajag darīt. Un es zinu, ka Dievs mani vislabāk saprot. Cilvēki ne vienmēr ir man blakus, viņi kādreiz ir aizņemti ar kādām citām lietām, bet vienmēr es varu lūgt, sarunāties ar Dievu un Viņam vienmēr ir laiks.
B.B. Un varbūt tagad Tu varētu pastāstīt par savu spilgtāko piedzīvojumu, kas Tev ir bijis lielākais izaicinājums?
R.R. Man ir daudz tādi! Bet viens ir sevišķi palicis atmiņā. Kad es pārcēlos uz šejieni (Oslo) no Latvijas. Divi vīri ar savu mašīnu mani veda. Mums viss ceļā bija labi. Bet pa ceļam Zviedrijā ar mašīnu parādījās problēma. Tā bija nakts. Un viņi nemācēja nevienu citu valodu, izņemot latviešu. Ģeneratorā bija problēma. Un tas vēl nebija viss – arī manam telefonam bija problēma. Es nevarēju no sava telefona piezvanīt. Līdz ar to bija nelielas nesaprašanās ar šoferiem, jo es domāju, ka mēs būsim Oslo nākamajā dienā, bet mēs tur bijām naktī un es nevarēju piezvanīt cilvēkam, kuram man vajadzēja zvanīt, un nevarēju pateikt, ka esmu jau šeit. Un tad tie šoferi bija uz mani dusmīgi, kāpēc es esmu to darījusi. Tad vēl es nevarēju tikt iekšā tur, kur man vajadzēja tikt. Tad mēs jautājām cilvēkiem uz ielas pēc palīdzības, jo tie vīri no Latvijas baidījās, ka viņi nepaspēs uz kuģi atpakaļ uz Latviju. Bet mēs atradām vajadzīgo numuru un es varēju pateikt cilvēkiem, ka esmu šeit. Mums bija jāgaida mašīnā, kamēr viņš atnāk uz darbu 8.30. Tad jau viss bija labi. Tāds man bija piedzīvojums! Un no šī piedzīvojuma es iemācījos to, ka palīdzība vienmēr nāks, vienmēr būs risinājums!
B.B. Un kā Tev šķiet, kāds ir Tavs nākamais piedzīvojums? Vai Tu visu laiku tagad dzīvosi Oslo vai Dievs Tevi aicina citur?
R.R. Nē, tagad man nav domas par braukšanu dzīvot citur, tagad es dzīvoju Oslo, tāpēc, ka vienmēr, kad es esmu bijusi Norvēģijā, man Oslo ļoti patika. Oslo ir ļoti labs sabiedriskais transports., tuva lidosta. Ērti arī, tikai dārgi.
B.B. Varbūt Tev ir kāda liecība, kas varētu būt citiem par stiprinājumu?
R.R. Jā! Mēs vienreiz plānojām braucienu uz Zviedriju uz vienu dienu, lai tur kaut ko pirktu. Es jau sāku lūgt par šo braucienu pirms tā. Un man bija līdzi viens cilvēks kā asistents. Autobusā man aizmugurē sēdējā viens pazīstams cilvēks un es ar viņu gribēju sasveicināties un viņa man pastāstīja ka viņai ir asistents no Igaunijas. Tad es saku runāt ar arī ar viņas asistentu, jo es māku igauņu valodu, jo tur 5 gadus dzīvoju. Es sāku runāt ar viņu igauniski un tā mums izveidojās kontakts, mēs apmainījāmies ar kontaktinformāciju, lai varētu pēc tam kontaktēties. Un atpakaļceļā mēs runājām un viņa teica, ka viņa dzīvo tajā pašā vietā, kur es, ka varam kopā braukt mājās. Un tagad ir tā, ka tā meitene no Igaunijas ir mana jaunā asistente! Ir labi sveicināties. Ja es nebūtu sasveicinājusies, mēs, iespējams, nebūtu tik pazīstamas tagad!
B.B. Paldies Tev!
Pēc
intervijas sarunā ar Raili uzzināju, ka viņa ir gatava braukt vēl uz Latviju un
noteikti plāno to darīt un ka draudzes, cilvēki var aicināt Raili un viņa ļoti
labprāt kalpos ar savām dāvanām – mūziku un liecību! Tā kā droši rakstiet mums,
ja vēlaties Raili kaut kur uzaicināt!