Kristū Tu vari vairāk (Nr. 9)
Ailita Kuka
Droši vien mums katram
ir gadījies, klausoties kādos cilvēkos, pie sevis pavīpsnāt: „Ko gan tu zini?
Redzētu, ko tu teiktu, ja būtu manā vietā.” Ir uzjautrinoši, bet lielākoties
kaitinoši, kad ar pareiziem padomiem bārstās cilvēki, kuriem nav ne jausmas, ar
kādām grūtībām un izaicinājumiem ikdienā ir jāsastopas cilvēkiem ar dažāda
veida invaliditāti.
Džonija Eriksone Tada noteikti
ir kvalificēta uzrunāt cilvēkus ar invaliditāti, jo viņa šo pieredzi ir
izgājusi „līdz kaulam”. Viņas liecība un pieredze iedvesmo katru, kurš jautā:
„Kāds ir Dieva nodoms manai dzīvei? Kā es varu piedzīvot Dieva klātbūtni un
spēku manā nespēkā?”
Džonijas dzīve krasi pārvērtās 1967. gada jūlijā, kad viņa, lēkdama uz galvas ūdenī, lauza kakla skriemeļus un kļuva paralizēta. Pilnīga atkarība no citu palīdzības, stipras hroniskas sāpes (izrādās, arī paralizēts cilvēks var just sāpes), izgulējumi, kurus ārstējot nedēļas un mēneši jāpavada gultā, - tā ir Džonijas ikdiena jau vairāk nekā 50 gadus. Pirms apmēram 10 gadiem viņa pārcieta krūts vēža ārstēšanu ar ķīmijterapiju.
Džonija ir plaši pazīstama visā pasaulē, sarakstījusi daudzas grāmatas, uzstājusies neskaitāmās konferencēs, evaņģelizācijas sapulcēs, semināros, TV un radio raidījumos, ierakstījusi dziesmu albumus, radījusi skaistas gleznas (viņa glezno, turot otiņu mutē), dibinājusi un vada organizāciju „Džonija un draugi”, kas iestājas par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Šo sarakstu varētu turpināt, bet ne jau savus sasniegumus un panākumus Džonija uzsver. Viņa vienmēr atgādina, ka tas ir tikai un vienīgi Dieva spēks viņas nespēkā, un viņa no sirds vēlas, lai viņas pieredze kalpo par stiprinājumu un iedrošinājumu katram, kurš cieš un meklē jēgu savai dzīvei.
Turpmāk esmu apkopojusi Džonijas teikto no dažādiem viņas vadītajiem radioraidījumiem. Pilnībā tos var noklausīties (angļu valodā) mājas lapā http://www.joniandfriends.org/radio/
„Kad kļuvu paralizēta, mani dzina izmisumā domas par to, ko es vairs nekad nevarēšu darīt. Es nevarēšu jāt ar zirgu, sasukāt matus, pati paēst... Citiem katru rītu ir mani jānomazgā, jāapģērbj, jāiesēdina ratos, jāiztīra man zobi. Reizēm šī atkarība man liekas neizturama, taču tā māca paļauties uz Jēzu... Sāpes ir kļuvušas par manu ikdienas pavadoni... Tas Kungs nav mani atbrīvojis no sāpēm, bet Viņš dod man spēku, drosmi un žēlastību katrai dienai. Es atklāju, ka tiešām spēju visu Kristū, kurš dara mani stipru.
Paralīzes dēļ man ir bijis jāzaudē un jāatsakās no daudz kā, piemēram, no spējas darboties ar rokām, staigāt un skriet vai iet, kur pati gribu. Taču par katru zaudētu dārgumu esmu ieguvusi daudz lielāku prieku un apmierinājumu, un zaudētais nav nekas, salīdzinot ar to, ka man ir Kristus! Viņš sniedz neaprakstāmu prieku, un ir vērts atstāt visu, lai būtu tuvāk Viņam. To, ko tu esi zaudējis, nevar pat salīdzināt ar tām bagātībām, ko tu iegūsi. Es bieži mēdzu teikt, ka ir daudz kas svarīgāks par spēju staigāt.
Draugs, nepagursti slimības vai invaliditātes
dēļ! Esot Kristū, tu spēj daudz vairāk par visu, ko izdarītu fiziski veselā
ķermenī.”
Foto: Interneta resursi