Pacelties spārnos...(Nr. 10)
Es esmu Līva Eglīte. Man
ļoti patīk iedvesmot cilvēkus noticēt sev, uzdrīkstēties, pārkāpt pāri bailēm,
sastapties ar nezināmo un saprast, ka viss nemaz nav tik melns un draudīgs.
Komunikācija ar cilvēkiem, dažādu projektu menedžēšana ir tas, kas liek manām
acīm iemirdzēties spožāk un, ja vēl tiek pārliecināti visskeptiskākie prāti un
saviļņotas emocijas visrāmākajiem cilvēkiem uz Zemes, mērķis ir sasniegts! Es
esmu strādājusi dažādos medijos - kino, radio un presē. Esmu vadījusi lekcijas
radošajā rakstīšanā un studējusi ārzemēs.
Mēs esam tas, ko mēs
domājam un jūtam. Mums kaut kas patīk vai nepatīk tāpēc, ka tas ir aizķēris
mūsu dvēseles stīgas un izraisījis mūsos konkrētas sajūtas, atmiņas un
asociācijas. Brīvajos brīžos es rakstu un ceru, ka kādreiz manis sarakstītais
spēs iedvesmot pacelties spārnos lasītājus. Vēl mani ļoti aizrauj ceļošana - tā
es izkāpju no savas ierastās vides, un man paveras citi horizonti, ne tikai
ģeogrāfiski, bet arī iepazīstot citu kultūru tradīcijas, domāšanu un dzīvesveidu. Es baudu dzīvi, gan diskutējot par ticību, teātri un kino, filozofiju un
psiholoģiju, gan skaļā ballītē runājot par piecām lietus dienām pēc kārtas un
kuskusa ieviešanu ikdienas pārtikas lietošanā. Es varu uzsākt sarunu ar jebkuru
pretimnācēju, bet ir dienas, kad vēlos būt tikai savā kompānijā neviena
netraucēta. Es dziedu skaļi pa visu māju, un tik pat ļoti klusumā varu pavadīt
vairākas dienas. Man patīk iedvesmot arī sevi - pārkāpt pāri bailēm un
uzdrīkstēties. Tā es ieguvu autovadītāja apliecību, iemācījos peldēt un nu jau
vadu nelielus pasākumus, kas, ceru, izaugs par lielākiem un plašākiem.
Jūs jautāsiet, kas tad tur tāds īpašs? Man kopš dzimšanas ir bērnu cerebrālā trieka. Sabiedrība tādus kā es, kam ir fiziskas nepilnības, ja ne pastumj malā, tad konkrēti pasaka, ko es varu un ko nevaru. Taču tas nekādi nesasaucās ar manu personību, talantiem un manu vērtību Dievā, tāpēc es eju un daru. Jā, reizēm ar asarām acīs, sakostiem zobiem, reizēm atmetot ar roku, taču tad atkal saņemoties un turpinot. Ir pavisam vienkāršas lietas, kas man neizdodas , piemēram, stāvēt uz vienas kājas, taču es varu stāvēt uz divām un iet ar pārliecību savā aicinājumā uz priekšu. Es zinu, ka būs puni, asaras un sabiedrības neizpratne - sak' varbūt labāk tomēr nē, bet ziniet, - paturiet savu "nē" pie sevis, piepulciniet to savām bailēm un kompleksiem, ja tā vieglāk, taču es iešu un darīšu, un, ja jums nepatīk, aizgriezieties un paejiet nost no ceļa! Es zinu savas robežas. Es negrasos būt balerīna vai maratoniste, taču es zinu sava ceļa virzienu. Zinu, ka tādi kā es esam baltie zvirbuļi, dadži un skabargas šajā ideālajā pasaulītē. Taču arī mums ir vieta nopulētajā, pēc konkrēta skaistuma etalona nogurušajā paraugsabiedrībā, patīk tas vai ne. Jo ziniet - perfekts uz šīs zemes nav nekas un neviens, tikai dažiem tas ir acīm saskatāmāks. Mēs neviens nezinām, kas ar mums var notikt rīt, tāpēc novērtēsim katru mums piešķirto dienu un uzdrīkstēsimies paraudzīties ārpus ierastajiem standartiem, - tālāk, plašāk un augstāk. Cilvēki ir skaisti savā dažādībā, un es Tevi iedrošinu: ja arī Tev ir kāda nepilnība, uztver to kā unikalitāti, kā atšķirību, ar kuras palīdzību Tu redzi, sajūti un uztver pasauli savā īpašajā veidā. Tu neesi niecība, kļūda un otršķirīgs cilvēks. Tu esi personība ar savu raksturu un talantiem, un arī Tev ir savs ceļš ejams. Piepildi savu aicinājumu! Es Tevi iedrošinu - satver to, ko Tev piešķīris Dievs! Uz priekšu! Es zinu - Tu to vari!