Mācītāja Timotija Lī liecība (Nr. 12)
Fragments.
Dzīve ir grūta, bet Dievs ir nemainīgi labs.
Mana dzīve krasi mainījās 2010. gada maijā,
kad nokritu no kalnu divriteņa Redvudas mežā netālu no savām mājām Rotoruā.
Gulēdams krūmos un nespēdams pakustēties, es jutu pār sevi Dieva mieru. Mani
nogādāja Rotoruā slimnīcā, un visi bažījās, vai es vispār izdzīvošu. Izskatījos
briesmīgi: deguns salauzts, vaiga kauls sadragāts, žoklis izsists no vietas,
galvas āda norauta, pa degunu tecēja smadzeņu šķidrums, daži skriemeļi satriekti,
un bija bojāts arī mugurkauls. Ārsti manai ģimenei teica, ka, pat ja es
izdzīvotu, man visu atlikušo dzīvi vajadzētu pavadīt pie elpināmā aparāta.
Timotijs Lī. Foto no interneta resursiem.
Pēc divām dienām tiku nogādāts uz Midlemoras slimnīcu turpmākai ārstēšanai. Kamēr biju komā, ārsti bažījās, ka man varētu būt nopietni smadzeņu bojājumi, taču man nav nekādu neiroloģisku noviržu! Par mani lūdza mūsu vietējā draudze un kristiešu kopiena visā pasaulē. Esmu pārliecināts, ka esmu dzīvs viņu ticības dēļ. F.B. Meiers ir teicis, ka lielākā traģēdija dzīvē ir nevis neatbildētas lūgšanas, bet nepateiktas lūgšanas.
Vēl 42 dienas pavadīju intensīvās terapijas nodaļā, kur man tika veiktas dažādas procedūras un operācijas. Brīžiem jutos satraukts, neaizsargāts un pat nobijies. Lai atgādinātu, ka neesmu aizmirsts, Dievs atsūtīja man eņģeli apkopējas izskatā. Viņa runāja tik brīnišķīgas patiesības, it kā caur viņu runātu Dievs! Visus turpmākos mēnešus es pastāvīgi jutu Dieva klātbūtni. Daudzi mani apciemoja un atbalstīja. Es pārdzīvoju par agrākās dzīves zaudējumu, bet guvu mierinājumu, uzmundrinādams citus.
Mēs bieži vainojam Dievu un apšaubām Viņa mīlestību. Bībelē 1. Korintiešiem 13:13 ir teikts, ka ticība, cerība un mīlestība paliks vienmēr. Viņš ir par mums, nevis pret mums. Ciešanas ir daļa no ticīgā dzīves (Rom. 8:17), taču savās sāpēs mēs aizvien saucam uz Dievu. Mani iedrošina tas, ka arī Jēzus sauca uz Dievu, kad Viņš bija piesists krustā un jutās pilnīgi pamests un atstāts. Man ir ticība, tomēr ir brīži, kad jūtos tālu no Dieva...
Kad piedzīvojam grūtas dienas, Dievs grib, lai mēs nepārstājam ticēt. Apustulis Pāvils rakstīja, ka bēdas un pārbaudījumi mums būs vienmēr, taču mums nav jāļauj tiem sevi satriekt. Mēs esam bez padoma, tomēr neesam izmisuši; tiekam vajāti, taču Dievs mūs nepamet; mūs notriec pie zemes, bet mēs ceļamies augšā un turpinām iet. Patiesībā, Dievs mūs mierina un iepriecina, lai mēs varētu palīdzēt citiem izturēt viņu grūtības (2. Kor. 1:5-7).
Man ir brīnišķīga ģimene, kas man palīdz, - sieva un divi dēli. Mans nelaimes gadījums ietekmē arī abus zēnus, jo es vairs nevaru darīt kopā ar viņiem daudz ko tādu, ko varēju agrāk. Tomēr mēs uzturam savstarpēju saikni, kopā pastaigājoties, skatoties filmas un ejot vakariņās. Mēs joprojām dodamies ģimenes brīvdienu izbraukumos, par spīti tam, ka to izdarīt ir sarežģītāk, nekā bija kādreiz.
Man ir tā privilēģija būt Rotoruā baptistu draudzes vecākajam mācītājam, lielākoties strādājot uz pusslodzi. Mums ir uzlikta rampa un ierīkots pacēlājs, un es lietoju balss atpazīšanas programmatūru un citas ierīces, kas man palīdz strādāt. Man ir vingrošanas aprīkojums, un mūsu māja ir pielāgota manām vajadzībām.
Mani uztrauc un kaitina, kad dzīvē kaut kas neiet, kā vajag, vai viss nenotiek tik ātri, kā gribētos. Esmu inženieris pēc specialitātes un uzaudzis fermā, tāpēc esmu pieradis būt mērķtiecīgs un praktisks. Pielāgoties situācijām, kuras mani kaitina ar savu neloģiskumu un neprognozējamību, man ir diezgan grūti. Tomēr, kad padomāju, kāds juceklis bija man dzīve, pirms iepazinu Jēzu, var teikt, ka tagad man ir cerība un jēga dzīvot. Ja mēs uzticamies Dievam, Viņš ienāk mūsu juceklī un dod mums drosmi stāties pretī dzīves cīņām un ievainojumiem. Es rodu mieru apziņā, ka Jēzus bija „vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās” (Jesajas 53:3). Viņš var palīdzēt arī jums.
Tulkots no žurnāla Encourager Nr. 136 interneta vietnē elevatecdt.org.nz