Klusais liecinieks (Nr. 15)

Autori: Luīze un Lorencs Hirši (Louise and Lawrence Hirsch)

Luīze un Lorencs Hirši ir biedrības „Celebrate Messiah Australia” vadītāji un mesiāniskās draudzes Beit haMashiach mācītāji. Viņi ir piedalījušies vairāku mesiānisko draudžu dibināšanā un palīdzējuši daudziem ebreju tautības cilvēkiem atrast ceļu pie Ješua (Jēzus).

1991. gadā mēs bijām apmācību misijā Johanesburgā, kad pieteicās mūsu otrais mazulis. Grūtniecība noritēja brīnišķīgi, taču dzemdības bija ļoti smagas. Mums piedzima skaista meitenīte, un mēs viņu nosaucām par Sāru, kas nozīmē „Princese”.  

Sāra neraudāja kā visi „normāli”, veselīgi mazuļi, bet klusi kunkstēja, tāpēc ārsti viņu aiznesa, lai pārbaudītu. Mēs vairākas stundas gaidījām, kādi būs rezultāti un kad viņu atkal ieraudzīsim. Sejā neatspoguļojoties nekādām emocijām, pediatrs mums paskaidroja, ka mūsu mazajai princesei ir kaite, ko sauc par hidroencefaliju, un viņa neizdzīvos ilgāk par trim četrām dienām.

Ārēji Sāra izskatījās kā visi skaisti jaundzimušie, taču cerebrospinālais šķidrums piepildīja viņas smadzeņu dobumu un plāno smadzeņu audu slāni, un ārsti mums ieteica atstāt viņu slimnīcā un doties prom.

Kā gan mēs būtu to varējuši?!

Sāras trešajā dzīves dienā mēs svinējām ebreju Mesijas Ješua augšāmcelšanos un veltījām savu meitiņu tam Kungam.

Kad pastāstījām tuviniekiem un draugiem par Sāras piedzimšanu un veselības stāvokli, tūlīt uzradās „Ījaba mierinātāji”. Viņi skaidroja, ka grēks mūsu dzīvē ir kļuvis par iemeslu šai nelaimei un pietiktu tikai ar sīku ticības sēkliņu, lai Sāra tiktu dziedināta. Acīmredzot mums pietrūka tādas ticības, jo izskatījās, ka viņas stāvoklis ar laiku tikai pasliktinājās.

Par mūsu dzīves ikdienu kļuva regulāri slimnīcu apmeklējumi un ārstēšanas kursi, cenšoties atrast jaunus medikamentus, kas mazinātu Sāras lēkmes, kuras mēs sākumā noturējām par kolikām. Viena gada vecumā viņa joprojām bija ļengana kā lupatu lelle, un es jutos nelaimīga. Biju aizgājusi uz kāda cita bērna pirmā gada dzimšanas dienas svinībām un skatījos, kā citu māmiņu mazuļi sāk spert pirmos soļus, bet ne Sāra...  

Atrasties šajās svinībās bija ļoti mokoši, taču kāds mani vēroja.

Pēc gada kāda sieviete atnesa mums dāvanu Sārai. Viņa pastāstīja, ka pēc tam, kad tajā dzimšanas dienas ballītē bija redzējusi mani un Sāru, viņa esot izlēmusi neveikt abortu. Viņas gaidāmajam mazulim ārsti bija noteikuši smagu smadzeņu anomāliju un ieteikuši veikt abortu. Vērodama mani un Sāru, viņa bija nodomājusi: „Ja šī sieviete to var, arī es varēšu.” Viņai par neizsakāmu prieku viņas mazais dēlēns esot piedzimis pilnīgi vesels. Ārsti bija kļūdījušies.

Tas Kungs zina, kādi ir Viņa nodomi ar mums; nevis darīt mums ļaunu, bet dāvāt mums nākotni un cerību. Vai mūsu princese bija piedzimusi ar smagiem smadzeņu bojājumiem, lai šīs sievietes dēls varētu dzīvot?

Mana sirds sēro par zaudētajiem mazuļiem, kas neieraudzīja dienas gaismu nepareizas diagnozes dēļ. Es raudu par daudzajiem mazuļiem, kas tiek pamesti slimnīcās, izsalkuši pēc ēdiena un cilvēciskas saskarsmes.

Lai gan Sāra nekad nav izteikusi ne vārda, viņa ir uzveikusi visas pret viņu vērstās nolemtības prognozes. Viņa ir cietusi pastāvīgas veselības problēmas, saņēmusi fiziskus pāridarījumus no aprūpētāju puses, un medicīnas eksperti atkal un atkal ir apgalvojuši, ka viņas dzīve būs īsa un bezvērtīga.

 Mēs līksmi nosvinējām Sāras Bat Mitzvah*, kad viņai apritēja 12 gadi, un tagad, koronavīrusa pandēmijas laikā, viņa ir sasniegusi 29 gadu vecumu! Ja mēs būtu paklausījuši ārstu padomam un pametuši savu meitu nomirt viņu „aprūpē”, viņa nebūtu varējusi īstenot savu kalpošanu mums un šai pasaulei.

Sāras bezvārdu liecība ir mums iemācījusi vairāk nekā tūkstošiem sprediķu.

Savā īpašā veidā viņa apstiprina, ka Dieva plāni un nodomi spēj atnest neizmērojamas svētības. Mums tikai ir jāgaida, jāvēro un jāuzticas Viņam ar visu savu būtību.

* Bat Mitzvah – reliģiska ebreju meitenes iesvētīšanas ceremonija, kad viņai aprit 12 gadi un viena diena, kas tiek uzskatīts par reliģiskā brieduma vecumu.

Tulkojusi Ailita Kuka

1 komentārs - Klusais liecinieks (Nr. 15)

Komentēt