Aivars, klūgu pavēlnieks (Nr. 6)
Dzīve ritēja mājas, jo vecāki atteicās atdot viņu speciālā
pansionāta. Ar Latvijas PSR Izglītības ministra palīdzību skolotājus piespieda
mācīt viņam mājās vidusskolas programmu. Spēja pabeigt desmit klases Jelgavas
1. vidusskolā. Puisi mocīja spēcīgas muskuļu spazmas, kas ar laiku kļuva
stiprākas. No mācībām bija jāatsakās. Mācījās labi, jo tā bija vienīgā nodarbe.
Laikā, kad mūsu valsts atguva neatkarību, Aivars atguva lielāku kustību brīvību. Viņš izstaigājis Jelgavu, izbraucis ar laivu pa Lielupi un Drīksnu Pilsalu, pabijis Rīgā, Brāļa kapos un citur, kur ilgus gadus bija sapņoju pabūt, un no jauna iemācījies atrasties sabiedrībā.
1990. gada rudenī māte aizveda uz Tautas lietišķās mākslas studija ,,Dekors’’, kas darbojās Jelgavas kultūras namā. Studiju vadīja meistars Arnis Jane. Aivars kļuva par profesionālo pinēju. Tas likās interesanti, kaut kas no tautas senatnes.
Sākums bija grūts, kā visiem 45 zeļļiem, kuri bija apņēmušies iemācīties pinēja amatu.
Klūgu griešana, vārīšana, šķirošana un žāvēšana. Pati pīšana it kā nebija sarežģīta, bet, lai uzpītu kaut vai vienkāršu grozu, vajadzēja zināt daudz knifu un viltību. Jāmāk darboties ar nazi un īlenu tā, lai rokas paliek veselas.
Pirmie pārdotie darbi, pirmā paša nopelnītā nauda, - tā ir sajūta, ka tu vari būt noderīgs sabiedrībai, un tā novērtē tavu prasmi, maksājot par to. Lielu iespaidu uz viņu atstāja pirmais gadatirgus Brīvdabas muzejā.
Aivars turpināja mācīties un praktizēties. Viņa darbus sāka ņemt uz izstādēm Lietišķās mākslas muzejā. 1995. gadā Aivars aizstāvēja Tautas Daiļamata meistara grādu Ē.Melngaiļa Tautas mākslas centrā.
Pīšanu var salīdzināt ar podnieka darbu: pinot jāmāk darbam piešķirt formu, jāprot valdīt par klūgām, kuras nebūt nav tik plastiskas kā māls. Jāmācas visu laiku, un starp pinējiem plaģiāts nav nosodāma lieta; viņi mācās cits no cita.
Aivara dzīves virzītājspēks ir alkas dzīvot, - izdzīvot laiku, kas viņam bija zudis bērnībā.
Tagad Aivars ir aizrāvies ar kulināriju.
Foto no A. Sidorova arhīva