Kad dzīve apmet kūleni (Nr. 7)
Par
cilvēkiem, kurus skārusi invaliditāte pēc traumas vai slimības, bieži gadījies
dzirdēt: „Viņš bija vienkāršs cilvēks, dzīvoja vienkāršu, normālu dzīvi, un
tad...” Tad kaut kas notika, un vienkāršais pārvērtās neparastajā.
Mareka
Odumiņa vārds šodien ir pazīstams daudziem, noteikti daudz plašākai sabiedrībai
nekā toreiz, pirms traumas. Droši vien Marekam popularitāte nekad nav bijusi
pašmērķis, bet tā nu ir sanācis. Neparastais piesaista uzmanību un uzrunā
spēcīgāk.
Vēl ne tik sen Mareks bija aktīvs un sportisks jauneklis, priecājās, baudīja dzīvi un domāja, ka viss vēl priekšā. Nepabeidzis 12. klasi, viņš pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu celtniecībā, bet, kad šis darbs beidzās, sāka strādāt par sanitāru Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā.
Tad pienāca 2012. gada 16. jūlija vakars. Mareks kopā ar kolēģiem bija nolēmis noīrēt pirti un atpūsties. Tagad to laikam neviens nepateiks, vai izdzertā alkohola vai nelaimīgas kļūmes dēļ pelde ezerā un lēciens no bērnu slidkalniņa beidzās bēdīgi. Mareks par to brīdi saka: „Uzkāpu uz slidkalniņa. Neatceros, kā ielecu uz galvas, bet atceros, ka atdūros ar galvu pret grunti, un tad sāku slīkt.” Kad kolēģi sapratuši, ka joki beigušies un situācija ir nopietna, steidzīgi nogādājuši Mareku Gaiļezera slimnīcā. Tur mediķi viņu operējuši visu nakti, cīnīdamies par Mareka dzīvību. Viņš piedzīvojis vairākas klīniskās nāves, ilgu laiku bijis komā un pieslēgts elpināšanas aparātam. Kad Mareks atgriezies realitātē, dzīve bija kļuvusi pilnīgi citāda. Sākās rehabilitācija, tad atkal slimnīca, atkal rehabilitācija, slimnīca...
Ir
cilvēki, kas pēc šādiem kritieniem un pavērsieniem neatgūstas, bet šis nebija
tas gadījums. Arī tad, kad viss šķita bezcerīgi, Mareks nekrita izmisumā un nepadevās.
Lai gan ir pagājuši vairāki gadi un rehabilitācijas dotie uzlabojumi var šķist
niecīgi, Mareks nav zaudējis savu dzīvespriecīgo noskaņojumu.
Viņš
stāsta: „Pēc traumas nebiju baigi sašļucis, un nemaz nedomāju, ka dzīve
beigusies. Uztvēru mierīgi. Protams, sapratu, kas noticis. Es nebiju vakar
dzimis. Vairāk pārdzīvoju, kā mani draugi, radinieki, ģimene uztvers to, ka
nestaigāšu, nevarēšu kustināt rokas... Es vienmēr tāds esmu bijis, jautrs,
dzīvespriecīgs. Nu ko man tagad darīt – stāstīt, cik slikti? Kam no tā būs
labāk?”
Ārstējoties Vaivaru rehabilitācijas centrā, Mareks sācis gleznot. Viņš glezno, turot otu mutē. Idejas rodoties pašas, viena glezna top apmēram 4-6 dienu laikā. Visi viņa darbi ir koši, krāsaini, spilgti un dzīvespriecīgi, ne miņas no grūtsirdības. Mareks glezno pēc fotogrāfijām, iztēles, var gleznot arī pēc pasūtījuma. Strādāt un tikt galā ar ikdienas lietām Marekam palīdz ģimene, radi, asistenti un draugi: „Bez viņiem mana dzīve nebūtu iedomājama. Man ir palīdzējuši ļoti daudzi cilvēki, un visiem viņiem par to paldies.”
Asistenti Marekam padod krāsas, otas, kas pielāgotas, lai viņš varētu
gleznot, tās turot mutē, sakārto molbertu un izpilda citus Mareka norādījumus.
„Man ļoti patīk gleznot, citreiz ir tā, ka jāiet ārā pastaigāties, bet tā
negribas atrauties no gleznošanas. Laiks aizrit ļoti ātri,” viņš stāsta.
Mareka gleznas ir bijušas aplūkojamas arī izstādēs, un interesenti var tās iegādāties par 30–150 eiro un vairāk. Par naudu, kas iegūta no pārdotajām gleznām, Mareks varēs turpināt ārstēšanos, lai kādreiz piepildītu savu sapni – gleznot, turot otu rokā.
Kāds varbūt teiks, ka visi jau nevar būt mākslinieki un kļūt populāri ar to vien, ka glezno neparastā veidā. Taču līdz traumai Mareks nemaz nezināja, ka viņam ir talants gleznot. „Ne skolā, ne bērnībā neesmu zīmējis, kur nu vēl gleznojis, bet tagad savu dzīvi bez otām un molberta nevaru iedomāties. Atceros, ka bērnībā man bija kaimiņš alkoholiķis, kurš ļoti dzēra, bet, kad bija „skaidrā”, viņš man uz Ziemassvētkiem un Lieldienām zīmēja apsveikumu kartiņas. Tad es reiz teicu, ka arī es gribētu tā zīmēt,” stāsta Mareks.
Protams, ne visiem ir talants gleznot, bet Mareks ar saviem darbiem vēlas
skatītājiem pateikt, ka „Dievs ir tas, kurš piešķir
talantu, un es ticu, ka katram ir savs talants, tikai pašam tas ir jāatrod”.
Cilvēki, kas apzinās savas dzīves
vērtību, vienmēr būs mērķtiecīgi un neatkāpsies grūtību priekšā. Mareks
iedvesmo līdzcilvēkus ar savu aizrautību dzīvot, cik vien interesanti un
piepildīti iespējams, par spīti fiziskajiem ierobežojumiem. Pat par notikušo
nelaimes gadījumu viņš saka, ka tas ir palīdzējis „atsijāt tos, kas pa īstam ir
draugi; „tusiņu” paziņas atkrituši. Nākuši klāt draugi no kristīgās draudzes.
Dzīve pēc traumas neapstājās, bet turpinās, un tikai tad es zinu, cik esmu
stiprs, ko es varu, kas ir mani draugi, un cik ļoti mani tuvākie mani mīl.”
Jautāts par to, kas ir viņa spēka un
iedvesmas avots ikdienā, Mareks atbild: „Dievs un apziņa, ka esmu dzīvs un
gribu dzīvot. Iedvesmu var dot pat tas, ka dažreiz izraujos no rutīnas... Katru
dienu ir cerība. Katru dienu domāju, ka staigāšu, katru dienu lūdzu Dievu.
Citādi nevar. Dievs man ir devis otru iespēju. Katram ir sava misija šeit, uz
zemes. Katram ir savs ceļš, katram ir savs uzdevums. Savējo neesmu vēl līdz
galam sapratis, vien zinu, ka ir dota otra iespēja dzīvot un izdarīt ko labu,
ko neizdarīju, kad biju uz kājām.”
Rakstā izmantotas intervijas, kas publicētas ziņu portālos Kasjauns.lv un Nra.lv
Foto no Mareka privātā arhīva.