Vinetas vaļasprieks - rokdarbi (Nr. 12)

Mani sauc Vineta Lisikova. Pirmā interese par rokdarbiem man radās bērnībā. Tā kā esmu cilvēks, kuram visu dzīvi ir nācies pārvietoties ratiņkrēslā, skolas obligātos priekšmetus apguvu mājmācībā. Mājturība, kurā būtu bijusi iespēja apgūt tādas svarīgas lietas kā adīt, šūt un tamborēt, man netika pasniegta. Mana tante bija tā, kura pamanīja, cik ļoti liela interese man kā meitenei bija iemācīties adīt, šūt vai veidot kaut ko no papīra. Tāpēc esmu pateicīga, ka viņa pamanīja un palīdzēja man jau agrā bērnībā attīstīt šo Dieva doto talantu un pacietību uz rokdarbiem.

Bet ar to gluži nesākās mans ceļš uz šā brīža hobiju – tamborēšanu. Gadu gaitā es izmēģināju vairākus rokdarbu veidus, piemēram, pērļošanu un adīšanu. Taču adīšana man veicās stipri lēni, iespējams, tāpēc man nedaudz pietrūka pacietības to turpināt. Adījums bieži vien sanāca šaurāks vai mazāks nekā bija plānots. Tagad ar smaidu atceros, kā mazākajam brālēnam adītās zeķītes knapi uzlīda kājās, bet bija tāds prieks, ka tomēr uzlīda, lai gan, jāatzīst, izskatījās stipri šauras.

Tamborēšanai pievērsos apmēram pirms četriem, kad mana draudzene gaidīja bērniņu. Ļoti gribējās viņu iepriecināt ar maziem zābaciņiem mazulītim, bet sapratu, ka uzadīt es tādus īsti neprotu, un no tantes bērnībā mācītās tamborēšanas atceros tikai pīnīti un, labākajā gadījumā, vienu stabiņu veidu. Taču, kā saka, ja vien ir vēlme, nekas nav neiespējams. Atceros, ka atradu shēmu, kā uztamborēt botītes mazulītim, un nākamais solis bija apgūt shēmā norādītos stabiņu veidus. Atradu pamācības stabiņiem un sāku mēģināt tamborēt. Sākumā tamborēju, ārdīju ārā, tamborēju un atkal ārdīju. Skaidri atceros, ka kādā brīdī bija piezagusies doma mest mieru. Tomēr nepadevos un botiņas ar lielu nopūlēšanos pabeidzu. Paskatoties tagad bildēs uz šīm pirmajām tamborētājām botītēm, šķiet, ak vai! Nepiemērota dzijas izvēle, nenoslīpētā roka, valdziņi kā pēc vētras. Taču toreiz man tās šķita kā mans mazais, izcīnītais varoņdarbs! Kopš tā laika es pamazām sāku mēģināt tamborēt kaut ko jaunu un arvien sarežģītāku. Sapratu, ka visvairāk man tomēr patīk tamborēt lietas mazulīšiem, viņu pirmās rotaļlietas – graužamriņķus, zābaciņus, cepurītes un lielākas un sarežģītākas rotaļlietas, kā arī smukumlietas dāmām, tādas kā auskariņi u.c.

Tuvinieki, draugi un paziņas ļoti atzinīgi novērtēja manus tamborējumus, arvien biežāk sāka pasūtīt dāvaniņas raudzībām. Neskatoties uz to, ka priekš manis tas reizēm nav vieglākais hobijs, nav vārdos izsakāms, cik lielu prieku un gandarījumu sniedz brīži, kad cilvēki ir sajūsmā par pasūtīto. Es apzinos, ka tas ir Dieva dots talants, un esmu pateicīga Viņam, ka spēju to darīt, neskatoties uz manu invaliditāti. Vienmēr, kad kāds man saka ”Tev ir tāds talants! Es gan neko tādu neprotu”, cenšos iedrošināt, ka Dievs jebkuram cilvēkam ir devis kādu talantu, tas tikai ir jāatrod. Mēs visi esam Dieva brīnišķīgi radīti, un es neticu, ka Dievs kādu cilvēku būtu atstājis bez talanta. Ir tikai pacietīgi jāieklausās sevī un jāsajūt, ko darot sirds tā pa īstam iedegas.

2 komentāri - Vinetas vaļasprieks - rokdarbi (Nr. 12)

Komentēt