Brauciens uz Gibraltāru (Nr. 12)

Nekad nebiju domājusi par iespēju nokļūt Gibraltārā un pat necerēju tur būt. Atceros, skolā ģeogrāfijas stundā biju dzirdējusi, ka tas esot Eiropas tālākais punkts kartē, ka tur savvaļas pērtiķi dzīvojot blakus cilvēkiem un vēl kādus faktus, ko pašlaik vairs neatceros. Tomēr 2018. gada nogalē radās iespēja aizbraukt uz Gibraltāru un apskatīt šo interesanto valsti, kuras teritorija ir vien 6,8 km2, un, ja šajā braucienā būtu bijis vairāk laika, noteikti izstaigātu šo platību no sākuma līdz beigām. No Malagas uz Gibraltāru kursē Lux autobuss, kurš noteiktos laikos ir pielāgots lietošanai cilvēkam riteņkrēslā, un iekļūšana tajā ir pa speciālām durvīm autobusa aizmugurē.

Bija miglains rīts ar diezgan stipru lietu, kas pēc mūsu izbraukšanas pamazām mitējās, un jau dienas vidū mūs priecēja silta saulīte. No Malagas (Spānija) pa gleznaino Vidusjūras piekrasti tūristu autobusā pamazām tuvojāmies Gibraltāram. Piepeši starp palmu lapotnēm tālumā pamanīju klinti. Piebraucot tuvāk, kontūra kļuva skaidrāka, un – jā - tas bija Gibraltārs! Šķērsojuši robežu un izgājuši pasu kontroli aiz drāšu sienas (uz Gibraltāru neattiecas Šengenas zona), iebraucam Gibraltārā jeb The Rock (angl. „klints”), kā to sauc vietējie iedzīvotāji, jo valsts teritorija ir izbūvēta klintī. Maroka atrodas tikai pusstundas brauciena attālumā!

Neskatoties uz to, ka Gibraltārs atrodas Spānijas krastā, tas ir Apvienotās Karalistes sastāvā. Tas rada ilgstošus strīdus par to, kam īsti pieder šī teritorija, jo spāņi vēlas to atgriezt sev. Šī teritorija britiem ir ļoti svarīga kaut vai no aizsardzības viedokļa, jo Gibraltārā atrodas britu armijas bāze. Viņiem ir arī sava nauda, Gibraltāra mārciņa, un visi runā angļu valodā, kas ir arī oficiālā valsts valoda. Britu krogi, virtuve un angļu valoda visapkārt rada dīvainu sajūtu, ka vairs neesmu Spānijā, kur biju vēl pirms pāris stundām.

Pērtiķus diemžēl nesastapu, jo viņi dzīvo augšā uz klints, kur tūristus ved gaisa trošu vilciens. Ar astoņvietīgu busiņu (var uzbraukt arī ar taksi) ceļotājus ved uz trošu vilcienu (izmaksas vienam cilvēkam ir 24 eiro), kas diemžēl nav pielāgots, tāpēc nolēmām laiku līdz braukšanai atpakaļ uz Spāniju pavadīt, pastaigājoties pa pilsētu. Orientējāmies pēc kartes un nolēmām apskatīt kādu tuvumā esošu kultūras pieminekli - cietoksni. Abi ar manu asistentu devāmies ceļā. Diemžēl pēc pārsimts metriem pa līkloču ielām atklājās, ka tālāk mūsu ceļš ved stāvā kalnā, kura, neskatoties uz ierīkoto uzbrauktuvi, nebija piemērota uzbraukšanai riteņkrēslā.

Laika ierobežojuma dēļ metām iecerei mieru, jo, paskatoties arī uz tuvākajām ielām, sapratām, ka kultūras mantojuma meklējumos tālu mēs netiksim, un apkārtceļu meklēt nebija laika. Pusdienas ieturējām mazā kafejnīcā Kazemātu skvērā, kur agrāk atradās publisks soda izpildes centrs, bet pašlaik tur ir izvietojušies dažādi restorāni un bāri.

Ielas ir stāvas, tās ved kalnā, un ielu segums pārsvarā ir bruģis, kuru ietver diezgan augstas trotuāra apmales. Pašā centrā, iepirkumu ielā Main Street, kur pārdod visu, sākot no produktiem līdz elektroprecēm, ir bruģa ceļa pārsegums, arī apmales ir salīdzinoši zemas, piemērotas pastaigai riteņkrēslā. Noteikti saglabājiet pirkumu čekus, jo var gadīties, ka tos lūgs uzrādīt, šķērsojot Spānijas robežu. Jāatzīmē, ka preču cenas Gibraltārā ir apmēram divas reizes augstākas nekā Latvijā.

Pēcpusdienā atpakaļ uz Spāniju mūs veda tūristu autobuss. Pasažierim atpakaļceļā bija jāizkāpj no autobusa un jāiziet robežas kontrole, uzrādot somu saturu. Mani atstāja sēžam autobusā un ārā kāpt nelika.

No gūtās pieredzes secinu, ka, lai gan kopumā teritorija ir vidēji piemērota un riteņkrēsla lietotājiem vietām nepieejama, vienreiz dzīvē aizbraukt ir vērts. Senatnīgā valsts – klints teritorija nesaprotamā veidā valdzina līdz sirds dziļumiem. Gibraltārs nav pasaules apmeklētāko tūrisma objektu sarakstā, tāpēc šeit nebūs jāsaskaras ar milzīgiem tūrisma pūļiem, kas mēdz traucēt brīvdienu baudīšanu.

Par apskates objektiem. Āfrikas pērtiķi, Europa Point. Ieejas biļete St. Michael’s Cave jeb Sv. Mihaela alā der arī citiem apskates objektiem uz klints. Piemēram, Apes Den, Great Siege Tunnels, mauru pilī.

Ar ceļojuma iespaidiem dalījās Santa Survila un Aleksandrs Nikoļins.

Foto: S. Survilas personīgais arhīvs.

Nav komentāru

Komentēt