Brīnišķīgs, stiprinošs stāsts (Nr. 6)
Izaicinājums
(fragmenti)
Maiks Poters
Kopš guvu mugurkaula traumu, es pastāvīgi esmu jautājis: „Kāds ir Dieva nodoms, pieļaujot invaliditāti?” Man jāatzīst, ka, neraugoties uz saviem ierobežojumiem, cilvēki ar invaliditāti ir ļoti ietekmējuši cilvēces vēsturi. Alberts Einšteins, Stīvens Hokings, Sers Marejs Halbergs, Helēna Kellere un Džonija Eriksone Tada ir tikai daži no viņiem. Pēc operācijas Francijā es trīs nedēļās izlasīju gandrīz visu jauno Derību, meklēdams atbildi, kāds ir Dieva nodoms tajā, kas ar mani bija noticis. Vispirms es gribēju noskaidrot visu par dziedināšanu.
Uzzināju, ka Jēzus neizdziedināja visus pie Betezdas dīķa; Pēteris izdziedināja kroplu vīru, kuru Jēzus būtu varējis izdziedināt jau agrāk; Trofims bija slims un nevarēja doties misijas ceļojumā... Vecajā Derībā īzaks vecumā kļuva neredzīgs, Mozum bija runas traucējumi... Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Invaliditāte tika uztverta kā pretdabisks, nepieņemams cilvēka stāvoklis, un diemžēl joprojām cilvēki vairāk tiek vērtēti pēc tā, ko viņi nevar, nevis pēc viņu spējām.
Es secināju, ka cilvēki tika un tiek dziedināti Dieva izraudzītā laikā. Nevesels ķermenis jeb invaliditāte ir neatņemama cilvēka esības daļa. Mēs dzīvojam neveselos ķermeņos, taču mums ir nesatricināma cerība, ka pienāks diena, kad mūsu ķermenis tiks atjaunots. Šo cerību dod ticība, ka Jēzus ir piedevis mūsu grēkus. Mugurkaula trauma, protams, ir nopietns ierobežojums, tomēr tas nav pasaules gals. Invaliditāte neierobežo mūsu spēju sekot Jēzum.
Dievs katru šajā pasaulē ir izredzējis kādam uzdevumam un misijai. Neraugoties uz mūsu ierobežojumiem, spēju vai nespēju, mēs visi esam aicināti piedalīties Dieva Valstībā. Studēdams Kerija Baptistu koledžā, es sapratu, ka daudzi cilvēki ar invaliditāti ir aicināti būt par vadītājiem Dieva draudzē.
Viens no mūsu uzdevumiem ir novērst šķēršļus, kas cilvēkiem ar invaliditāti neļauj iesaistīties sabiedrībā. Pat novēršot tādus fiziskus šķēršļus kā ietvju apmales un pakāpieni, kas daudziem cilvēkiem apgrūtina pārvietošanos un pievienošanos sabiedrībai, mēs varam nest Labo Vēsti tur, kur dzīvojam. (..)
Esmu saticis cilvēkus ar invaliditāti, kuri atmetuši ar roku centieniem uzlabot vides pieejamību, jo tas prasa milzīgu darbu. Daļa no viņiem ir kļuvuši ciniski, jo viņiem šķiet, ka mainīt sociālo birokrātiju un sabiedrības aizspriedumus pret cilvēkiem ar invaliditāti ir bezcerīgi. Reizēm rodas iespaids, ka visnepārvaramākais šķērslis ir cilvēku sirdis un attieksme.
Kopš invaliditāte ir kļuvusi par daļu no manas dzīves, mēs kopā ar domubiedriem esam centušies pacietīgi (kā Dievs ir pacietīgs ar mums) uzrunāt Dieva draudzi, ar laipnību un mieru motivējot veikt pārmaiņas.
Man patīk uzbrauktuve pie manas baznīcas, kas tika uzlieta pāri vecajiem betona pakāpieniem, pa kuriem es riteņkrēslā tiku vests augšā un lejā četrus gadus. Šī uzbrauktuve sludina Dieva vēsti par to, ka mūsu draudze ir atvērta māmiņām ar bērnu ratiņiem un cilvēkiem, kas pārvietojas riteņkrēslā vai ar kruķiem; tā sludina Lūkas 14. nodaļu, aicinot mums pievienoties katru, kurš jūtas Dieva pieņemšanas necienīgs. Tas var notikt, kad cilvēki ar invaliditāti aktīvi liek mainīties sabiedrības attieksmei, neatlaidīgi dodoties uz vietām, kur ir šķēršļi. Cilvēkiem ar invaliditāti ir redzējums par pasauli, kurā ir vieta katram, neatkarīgi no ierobežojumiem, invaliditātes, netaisnības un jebkā, kas izstumj no pārējās sabiedrības.
Dievs mūs pieņem, neraugoties uz mūsu ierobežojumiem un invaliditātes, un caur Savu Dēlu Jēzu aicina mūs piedalīties Viņa pasaules atjaunošanā. Mums, Kristus sekotājiem, ir iespēja būt vadītājiem, uzņemties iniciatīvu un motivēt draudzes iekļaut un pieņemt garā nabagos, nomāktos un atstumtos, tai skaitā cilvēkus ar invaliditāti.
Tulkojusi A. Kuka
A Challenge, by Mike Potter, Encourager, No 147
http://elevatecdt.org.nz/blog/2015/06/02/the-encourager-magazine-no-147/