Mārdžijas mantojums
Uzzinot, ka atkal kāds no Jēzus ticības varoņiem un uzticīgajiem kalpotājiem ir atstājis šo pasauli, lai dotos pie tā Kunga, mani pārņem reizē skumjas un prieks. Skumjas par to, ka paliek vieta, ko neviens cits nevar aizpildīt; ir izsīcis kāds avots, kas atspirdzināja un iedvesmoja tik daudzus! Prieks par to, ka vēl viensmūsu ticības biedrs ir palicis uzticīgs līdz galam, izcīnījis labo cīņu un „iegājis sava Kunga priekā”.
Mārdžiju Vilersu es personīgi nepazinu, bet zināju viņas dzīvesstāstu un biju lasījusi viņas pārdomas par Bībeles tekstiem. Viņa daudzus gadus aktīvi darbojās organizācijā „Elevate Christian Disability Trust”, kas tāpat kā biedrība “Wings for Wheels” ir Dieva aicināta nest vēsti par Jēzu Kristu cilvēkiem ar invaliditāti. Šī organizācija darbojas Jaunzēlandē. Šodien uzzināju, ka Mārdžija šī gada februārī ir devusies mūžībā, un man ļoti gribas arī mūsu lasītājiem dot iespēju kaut nedaudz uzzināt par viņas dzīves gājumu un iedvesmoties no viņas garīgā mantojuma. Esmu iztulkojusi fragmentus no pēdējās intervijas ar Mārdžiju Vilersu, kuru, ar virsrakstu „Margie Willers – from Pain to Pearls”, pilnībā iespējams izlasīt žurnāla „Encourager” 2023. gada marta numurā. Saite ir raksta beigās.
Ailita Kuka
Mārdžija Vilersa. Foto no interneta resursiem
„...Mārdžijas dzīve ir
liecība par Dieva pārveidojošo spēku. Vārds „Margareta” nozīmē “pērle”, un
Mārdžijai patīk šī alegorija. Tāpat kā viņas „vārdamāsai”, Dievs ir Mārdžijai
mācījis pārvērst sāpīgos, invaliditātes radītos kairinājumus skaistā pērlē
Dieva godam... „Mārdžijai bieži ir teikuši, ka, ja vien viņai būtu vairāk
ticības, viņa tiktu dziedināta. Es jums no savas pieredzes varu teikt, ka, lai
kalpotu un mīlētu Dievu, atrodoties riteņkrēslā, ir vajadzīgs daudz vairāk ticības
nekā, lai no šī krēsla atbrīvotos.”
Mārdžija piedzima 1948. gada janvārī Jaunajā Plimutā. Dzemdības ilga trīs dienas, pati piedzimšana bija ar sarežģījumiem, un skābekļa trūkums kļuva par cēloni atetoīdajai cerebrālajai triekai - smagākajai invaliditātes formai, kāda bērnam var būt.
Par spīti drūmajām prognozēm un lēnajai attīstībai, Mārdžijas māte nepadevās. Viņa iedrošināja savu meitu un lūdza Dievu par viņu... Lai gan pat medicīnas speciālisti ieteica „atstāt viņu kādā aprūpes centrā un aizmirst par viņu”, Mārdžijas māte bija pilna apņēmības iemācīt savai meitai lasīt, rakstīt, skriet un dejot! Viņa ticēja, ka viņas meitu gaida vērtīga un piepildīta nākotne... Kad Mārdžijai bija četri ar pus gadi, viņas vecāki pieņēma sāpīgo lēmumu sūtīt viņu uz Rotorua Karalienes Elizabetes slimnīcas Cerebrālās triekas nodaļu, kur bērniem tika sniegta speciāla ārstēšana un apmācība. Tur Mārdžija pavadīja septiņus stingras disciplīnas gadus, bet tie viņu sagatavoja turpmākai izglītībai un ieaudzināja apņēmību cīnīties un sasniegt mērķi.
1959. gadā viņa atgriezās mājās un sāka mācīties sākumskolā. Neraugoties uz viņas runas traucējumiem un grūtībām rakstīt, drīz vien kļuva skaidrs, ka prāta spēju ziņā viņa neatpaliek no saviem klasesbiedriem... Skolotāji, kas to ievēroja, centās palīdzēt attīstīt viņas prasmes. Ar laiku viņa apguva datoru, kas pavēra iespēju rakstīt vēstules, pārdomas un vēlāk abas viņas grāmatas...
Bet Mārdžijas sapnis bija tapt dziedinātai, piecelties no riteņkrēsla, atbrīvoties no invaliditātes uzspiestajiem ierobežojumiem un pilnvērtīgi kalpot tam Kungam... 1975. gadā viņa kopā ar savu draudzeni Molliju devās uz Losandželosu, kur gaidu un cerības pilna apmeklēja divus Katrīnas Kulmanes dziedināšanas dievkalpojumus, tomēr...fiziska dziedināšana nenotika. Viņa atgriezās mājās satriekta, vīlusies un juzdamās kā neveiksminiece, jo droši vien viņai nebija ticības, lai varētu saņemt dziedināšanu. Bija ārkārtīgi sāpīgi un grūti saņemties un turpināt dzīvot... joprojām riteņkrēslā.
Taču Dievs vēl nebija beidzis savu darbu Mārdžijas dzīvē. Viņš deva jaunus draugus, kas viņu uzmundrināja, un aicināja viņu jaunā kalpošanā... Gadiem ritot, Dievs deva Mārdžijai aizvien skaidrāku redzējumu par to, kas būs šī jaunā kalpošana. Viņš gribēja lietot viņu tādu, kāda viņa bija, ar viņas talantiem un riteņkrēslu, lai atvērtu durvis, kas citādi paliktu aizslēgtas... Dieva vadīta, Mārdžija kļuva par studenti Ticības Bībeles koledžā Taurangā. Tas bija tiešām liels ticības solis, jo studentu pilsētiņā, kur viņa nodzīvoja 18 nedēļas, nācās pārvarēt daudzus šķēršļus, ko radīja gan nepielāgota vide, gan invaliditātes ierobežojumi... Šeit viņa saņēma atklāsmes, kas dziedināja no sāpīgās vilšanās par nesaņemto fizisko dziedināšanu un deva skaidru redzējumu nākotnei.
Dievs viņai teica: “Draudzei ir vajadzīga tava balss. Ir simtiem cilvēku ar invaliditāti, kas mitinās aprūpes namos. Viņi ir ratiņkrēslos.... sarūgtināti, sabiedrības atraidīti... Viņiem vajag kādu viņiem līdzīgu, kas viņiem liecinātu par Kristu... Tu spēj iejusties viņu situācijā. Dievs ir pieskāries tavai dzīvei... Viņš grib, lai tu pārstāvētu draudzē cilvēkus ar invaliditāt un iestātos par viņiem.”
Šis aicinājums kļuva tik skaidrs, ka Mārdžija rakstīja: “Mans uzdevums bija sludināt evanģēliju cilvēkiem ar invaliditāti un palīdzēt draudzēm viņus uzņemt, pieņemt, būt kopā un palīdzēt attīstīt viņu potenciālu... Tai vajadzēja būt kalpošanai, kas ne tikai iežēlojas, bet arī spēj saprast un sniegt atbildes.”
Kopā ar draugiem un domubiedriem viņa aizsāka organizāciju, kurā iesaistījās cilvēki, kurus ilgi bija atraidījusi un ignorējusi ne tikai sabiedrība, bet arī draudze. Par spīti smagajiem kustību un runas traucējumiem, Mārdžija ir daudzkārt uzstājusies draudzēs, sieviešu sapulcēs un Bībeles koledžās. Par autobiogrāfiju “Awaiting the Healer” (Dziedinātāju gaidot), kuru viņa rakstīja trīs gadus, Mārdžija 1992. gadā saņēma Jaunzēlandes Kristīgo grāmatu tirgotāju asociācijas atzinību un saņēma Sudraba godalgu.
... Atvadoties, Mārdžija vēlējās jūs iedrošināt ar vārdiem no Salamana mācītāja 3:1 “Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.” Katrā savas dzīves posmā Mārdžija ir tiekusies pagodināt Dievu un ļāvusi Viņam plūst caur sevi... Viņas liecība tiešām dod godu Dievam, jo visās grūtībās viņa pakļāva savu dzīvi Viņam. Lai jūs iedvesmo viņas piemērs, un ļaujiet tam Kungam pārvērst jūsu sāpes pērlēs! (By Heather Vincent)”