Edgars prec Ivetu
Jaukā un saulainā 18. augusta pēcpusdienā Vecās Ģertrūdes baznīcā Rīgā jāvārdu viens otram teica Iveta Rozīte un Edgars Brīvulis. Viņus sveikt bija pulcējušies apmēram 30 viesu. Svinīgā ceremonija, kurā piedalījās arī "Wings for Wheels" komanda, aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Visi kopā dziedājām dziesmas, ar ziediem un dāvanām apsveicot laimīgo, jauno ģimeni.
Pēc svinīgās daļas, kad jaunlaulātie apstiprināja savu savienību ar parakstiem, viesi kopā ar jauno pāri iemūžināja skaisto un nozīmīgo dzīves mirkli kopīgās fotogrāfijās. Svētku galds bija klāts turpat baznīcas pagrabiņa zālē. Ēdieni bija gardi un dažādi, viesi tos baudīja, saucot: "Rūgts!", un, iepazīstinot ar sevi, vēlēja laimes. Pēc tradīcijas jaunais pāris kopā dejoja pirmo kāzu deju... Tas bija ļoti īpašs brīdis ikvienam, kurš to vēroja. Maltīti noslēdza ar gardu mājās ceptu kokosriekstu - laima krēma torti, greznotu ar svaigiem frēziju ziediem.
Varētu teikt, kāzās kā jau kāzās. Tomēr šīs kāzas bija īpašas ar to, ka abi jaunlaulātie ikdienā pārvietojas riteņkrēslā. Turpinājumā seko jaunās sievas un vīra pārdomas un atklāsmes par viņu īpašo dzīves notikumu.
Pastāstiet nedaudz par sevi, kur esat dzimuši, auguši, mācījušies?
Iveta: Esmu dzimusi un uzaugusi Valmierā. Mācījos Valmieras Viestura vidusskolā, un pēc vidusskolas apguvu skaitļotāja-operatora profesiju Valmieras 36. arodskolā. Tiesa, kad beidzu skolu, pieprasījuma pēc šīs profesijas vairs nebija, tāpēc tajā nekad neesmu strādājusi. 1993. gadā sāku mācīties uzņēmējdarbību Jūrmalā, taču diemžēl nevarēju pabeigt. Pasliktinoties veselībai, bieži kritu, ieguvu traumas, tāpēc mācīšanos vajadzēja pārtraukt. Trīs gadus darba stāžam izdevās sakrāt, vakarskolas laikā strādājot slimnīcā, kārtojot dažādus dokumentus. Pēc tam algotu darbu neesmu varējusi strādāt, ja neskaita to, ka piepelnījos mājās, uz rakstāmmašīnas pārdrukājot studentu diplomdarbus u.c.
Edgars: Esmu rīdzinieks, dzimis un uzaudzis Rīgā. Līdz 7. klasei mācījos Juglas sanatorijas skolā. Tad aizvien vairāk sevi lika manīt veselības problēmas, sākās lēkmes. Ārsti izteica dažādas nenoteiktas diagnozes, līdz apstiprināja, ka man esot Rasmusena encefalīts. Tā nav ģenētiska, bet dzīves laikā iegūta slimība. Slimības dēļ biju spiests 9 gadus nosēdēt mājās. Ārsti gan prognozēja, ka man jau pēc gada vai diviem vajadzēšot „koka mētelīti”, bet kļūdījās.
Iveta: Mana diagnoze – muskuļu distrofija – ir ģenētiski iedzimta. Pirmās pazīmes parādījās 9 gadu vecumā, kad skolotāja ievēroja kaut ko brīdinošu manās kustībās. Mamma sāka mani vest pie ārstiem, bieži biju slimnīcās, izgāju dažādus ārstēšanas kursus. Taču tas bija padomju laiks, un ārstēšana nekādus uzlabojumus nedeva. Slimība diezgan strauji progresēja.
Kā invaliditāte ietekmē jūsu ikdienu, teiksim, iespējas aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, mācīties, strādāt vai vienkārši iziet pastaigāties?
Iveta: Iespēju ir maz. Bez citu palīdzības praktiski nekur nevar tikt. Labi, ka draudzē ir cilvēki, kuri palīdz izkļūt no mājām, kaut kur aizbraukt, piedalīties. Par mācīšanos grūti pateikt, jo neredzu, kur es iegūtās zināšanas pēc tam varētu pielietot. Ja nav asistentu, arī uz darbu nokļūt ir neiespējami. Taču es priecājos, ka tagad mums ar Edgaru ir dzīvoklis, kur varam dzīvot un būt kopā, viens otru atbalstīt.
Kā jūs īsumā raksturotu savu personību? Kāds ir jūsu temperaments, intereses?
Iveta: Man laikam piemīt zināma agresivitāte, uzstājība, esmu liela perfekcioniste. Kad zinu, ko gribu, bet fiziski pati to nevaru izdarīt, kļūstu nepacietīga un nervoza, ko dabū just arī Edgars.
Edgars: Es esmu pilnīgs pretstats Ivetai. Esmu mierīgs, nosvērts, vispirms izanalizēju situāciju, lai saprastu, vai par to ir vērts uztraukties. Kā saka, pretpoli pievelkas.
Vai atceraties, kur jūs pirmo reizi tikāties?
Iveta: Jā. Tas bija „Wings for Wheels” rīkotajā Mini Kristus mācekļu skolā viesu namā „Vecmuiža” 2016. gadā. Ievēroju, ka Edgars lielākoties kautrīgi sēž maliņā, un man gribējās viņu uzrunāt un uzmundrināt. Pēc MKMS turpinājām sarunāties un tuvāk iepazīties sociālajos tīklos.
Edgars: Līdz tam vēl neviena meitene, uzsākot iepazīšanos, nebija man jautājusi, vai es jūtos laimīgs.
Kā draudzība pārauga mīlestībā? Kas ir tas īpašais, ko jūs viens otrā ieraudzījāt?
Iveta: Sākumā mēs vispār neredzējām perspektīvu mūsu attiecībām, jo es biju Valmierā, Edgars Rīgā. Mūs šķīra attālums un citi šķēršļi. Taču sagadījās, ka kāds Edgara paziņa, braukdams savās darīšanās, varēja reizi vai divas mēnesī palīdzēt arī mums satikties klātienē. Kad viņš vairs nevarēja, atradās cits draugs, kurš pavadīja mani, lai es varētu apciemot Edgaru Rīgā.
Skaidrs, ka bez Dieva tas viss nebūtu iespējams, jo tikties nebija vienkārši. Dievs ir galvenais personāžs mūsu stāstā.
Tas īpašais Edgarā? Es vienkārši ieraudzīju viņu tādu nomāktu un nelaimīgu, un man gribējās viņam palīdzēt.
Edgars: Ieraudzīju skaistu meiteni, bet sākumā biju atturīgs, jo baidījos, ka viņa mani „atšūs”.
Kad sapratāt, ka mīlat viens otru un gribat kļūt par ģimeni, kā to uztvēra jūsu tuvinieki un draugi?
Iveta: Draugu man nav daudz, bet tie, kas ir, uztvēra labvēlīgi. Mamma gan bija pret, un arī pašlaik mums nav necik labas attiecības.
Edgars: Draugi uztvēra normāli, bet mamma bija pret. Mammas vienmēr uztraucas, kā mēs tiksim galā un kā tas būs. Ceram, ka pieradīs un samierināsies.
Vai pašiem arī nelikās, ka tā ir traka doma, apzinoties savas fiziskās patstāvības ierobežojumus?
Iveta: Ja godīgi, nemaz. Es sapratu, ka, ja mēs gribam kaut ko vairāk par draudzēšanos, tad ir jāprecas. Dzīvot tikai tādās nenoteiktās attiecībās es nebiju ar mieru, un Edgars piekrita.
Kas jums tomēr deva ticību un drosmi uzdrīkstēties, ja tā var teikt, mest izaicinājumu cilvēku aizspriedumiem, apstākļiem un varbūt pašiem sev?
Iveta: Mēs regulāri runājāmies ar Edgara draudzes mācītāju Rinaldu Grantu, un viņš mūs atbalstīja un iedrošināja. Viņam likās, ka ir pilnīgi normāli, ja precas arī divi tādi cilvēki, kā mēs, un solīja draudzes atbalstu, cik vien tas būs iespējams. Viņam un Vecās Sv. Ģertrūdes draudzei mēs varam pateikties arī par brīnišķīgo kāzu ceremoniju.
Edgars: Draudzes atbalsts ir ļoti svarīgs. Nu mums to vajadzēs meklēt Valmierā. Jāmet kautrība pie malas un jāsaka, ka mums vajag palīdzēt.
Skaidrs, ka skaistas laulības ir tikai sākums. Turpmākā dzīve katru dienu pārbaudīs jūsu uzticību dotajiem laulību solījumiem. Kā jūs domājat, kas jums palīdzēs saglabāt mīlestību un pārvarēt visas grūtības?
Iveta: Es domāju, ka man palīdzēs mīlestība pret Edgaru. Ja kļūstu nervoza un sakliedzu uz viņu, es redzu, cik sāpīgi viņš to uztver, un lūdzu piedošanu. Mācītājs teica, ka par tādiem cilvēkiem, kā mēs, viņam neesot bail, jo mēs saprotam, ko nozīmē būt viens otram līdzās un palīdzēt. Mēs nevaram viens bez otra.
Edgars: Atslēgas vārds laikam ir „mīlestība”.
Esmu Dieva priekšā solījis mīlēt Ivetu, un pildīt šo solījumu ir patīkama
atbildība.
Autori: A. Kuka, S. Survila
Foto: no Ivetas Rozītes - Brīvules un Edgara Brīvuļa arhīva