Spēks katrai dienai (Nr. 14)
Santas Vanagas liecība
„Šodien ir jauna
žēlastības diena!” - ar šo domu es ceļos katru dienu jau pēdējos trīs gadus. Patiesībā,
visus savas līdzšinējās dzīves 44 gadus esmu dzīvojusi ar īpaši lielu bijību un
prieku par katru nodzīvoto dienu.
Piedzimu ar lielu
tuvredzību un vēl visādām acu kaitēm, un sākumā nemaz nestaigāju. Ārsti toreiz
nemācēja noteikt tuvredzību un domāja, ka vaina ir kājās, bet kad tiku „čekas
poliklīnikā” pie īpašajiem aparātiem, viss kļuva skaidrs.
Maniem vecākiem bija
izvēle - sūtīt mani mācīties vājredzīgo skolā vai parastajā, jo pirmajā es būtu
garlaikota teicamniece, bet otrā - nodarbināta pāri spēkiem, bet ar viduvējiem
rezultātiem. Izvēle krita par labu parastajai skolai, bet mamma man nepateica,
ka esmu ar īpašām vajadzībām, tāpēc ne es, ne citi bērni nekad mani neuztvēra kā
tādu, kurai būtu kādas problēmas vai grūtības. Tikai, kad man neļāva pildīt
sportā normas un piedalīties skolas ravēšanas talkās, man šķita, ka tas nav
taisnīgi, jo es ļoti gribēju, bet plānās tīklenes dēļ nedrīkstēju. Uz tāfeles
rakstīto es nespēju saskatīt, bet biju pie tā pieradusi un iemācījusies visu
apgūt tāpat. Vēl 4. klasē nemācēju lasīt, jo burti dubultojās un rindas
nobīdījās. Pildot man uzliktos vasaras darbus, pamanījos visus tekstus
iemācīties no galvas un tēloju, ka lasu. Skolotāja nepamanīja.
Man daudzkārt gadījās
krist un stipri sasisties. Pirmo balto spieķi savā mūžā es iegādājos tikai pirms
diviem gadiem. Tas bija tik dīvaini, ka ilgāku laiku es katru dienu sajutu
nožēlu pret sevi. Tas mani ļoti nogurdināja. Taču nesen kāds garāmgājējs, redzēdams,
kā es kūņājos cauri peļķei, pusbalsī iesaucās: „Kāds prieks un laime, ka man
Dievs ir ļāvis labi redzēt visu dzīvi!” Es viņam atbildēju, ka ļoti priecājos
kopā ar viņu. No tās dienas es pa ielām eju ar apziņu, ka esmu kā spēka nesēja,
kas atgādina līdzcilvēkiem, ka viņi var priecāties par to, ka spēj redzēt, ka
var neiekāpt peļķē un paskatīties spogulī. Viņi var nebaidīties no automašīnām
un velosipēdiem. Tas bija laiks, kad mācījos pieņemt sevi un guvu atklāsmi par
to, ka Dieva žēlastībā svarīgāka ir svētība, nevis slimība.
Ir cilvēki, kuri redz
Dieva žēlastību katrā pārbaudījumā. Tie, kam sveša Dieva līdzdalība cilvēka
dzīvē, spriež, ka esmu pilnīga neveiksminiece. Es savukārt smaidu un apliecinu,
ka neviena no manām ciešanām nav mani iznīcinājusi; es ikreiz esmu cēlusies jaunai,
spēcīgākai dzīvei vēl tuvāk un vēl vairāk kopā ar Dievu! Dievs ir bijis ar mani
vienmēr līdz pat šai dienai un pašreizējiem pārbaudījumiem. Ne vienmēr Viņa
klātbūtne ir jūtama; bieži man tai vienkārši ir jātic, - jātic, ka Dieva
žēlastībā man ir spēks un es varu.
Mans lielākais
pārbaudījums pašlaik ir strauji progresējoša tuvredzība un pirms trim gadiem
operētā vēža saasinājums. It kā pietiekams iemesls, lai sāktu kurnēt, bet es dzīvoju un mīlu dzīvi un dzīvību!
Kristus saka: „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot!” Tas nav lūgums, tā ir pavēle,
kas spēcīgāka par ārstu prognozēm un neticību, ka kaut kas varētu mainīties.
Ko darīt tad, kad tu
vairs nevari izdarīt neko? Patiesībā, mēs piedzimstam ticīgi, jo esam gatavi
ticēt visam, ko mums saka. Tāpēc Kristus mūs aicina būt kā bērniem, jo maziem
bērniem vēl ir drosme un ziņkāre pamēģināt. Es laikam esmu palikusi maza bērna
līmenī, jo, kad ārsti saka, ka „būs tā un tā” un statistika ir pilna pesimisma,
es, neko ļaunu nedomājot, pārbaudu, vai tiešām tas tā ir. Izrādījās, ka šī
pārbaude ir manas ticības pārbaude! Kāds onkologs pirms nāves atstāja
novēlējumu: „Nepārstājiet dzīvot, pirms dzīve ir beigusies!” Daudzi cilvēki
garīgi beidz dzīvot brīdī, kad uzzina savu diagnozi. Ko darīt? Kā tomēr
turpināt dzīvot?
Vari paņemt papīra lapu
un uzrakstīt, ko tu vēl spēj izdarīt, un tas tevi pārsteigs. Iespējams, tieši
tad, kad tu vairs neesi viens no „parastajiem cilvēkiem”, tu spēj beidzot
īstenot visus savus sapņus! Dienās, kad neredzu pilnīgi neko, es vienkārši
dziedu. Dienās, kad gribas, lai zeme aprij, es noguļos uz tās un sāku slavēt
Dievu. Caur slavu sirdī atnāk lūgšana, un, kad sāc lūgt, tu saproti, cik daudz
ir to, par kuriem vari palūgties. Pēc tam jau vari piecelties, un tev atkal ir
spēks atgriezties pie sava sapņa.
Es nebaidos no kļūdām
un no tā, ka man nav spēka. Es apzinos, ka pie manas diagnozes tas ir normāli. Katrai
dienai Dievs dod tieši tik daudz spēka, cik vajadzīgs. Katrs pārbaudījums mūsu
dzīvē ir ar Dieva ziņu, lai mēs meklētu Viņa palīdzību un piedzīvotu Viņa
spēku.