Vārgās kājas
Elinoras Jangas liecība
“Man ļoti žēl, kungs, ka vienīgais cilvēks, kurš atsaucās jūsu aicinājumam veltīt sevi kalpošanai tam Kungam misijas laukā, bija šī mazā, kroplā meitene, kas to nekad nespēs.”
Atvainošanās izskanēja pēc dievkalpojuma manā mazajā lauku baznīcā, un runa bija par mani. Kad man bija pieci gadi, es saslimu ar poliomielītu, un tas atstāja smagas sekas. Tagad, būdama 12 gadus veca, es ar savām ortozēm un kruķiem pa eju starp soliem biju izgājusi priekšā, lai pateiktu: “Jā, es ticu, ka tas Kungs grib, lai es kādu dienu kļūstu par misionāri”. Skaidrs, ka tas izskatījās pilnīgi neiespējami, taču runātājs ieskatījās acīs otram kungam un teica: “Ko tas Kungs aicina, to Viņš lietos.” Nekas nevarētu vēl precīzāk raksturot manu pieredzi par invaliditāti misijā.
Pakāpeniski tas Kungs pavēra man ceļu kalpošanai vienā no skarbākajām vietām uz zemes - Papua austrumu augstienēs Indonēzijā. Lai gan kruķi un ortozes man tad vairs nebija vajadzīgi, mana stiprā klibošana bija acīmredzama, un turienes kalnos dzīvojošie pigmeja lieluma kimjalu cilts ļaudis saprata, ka man ir vārgas kājas.
Kad es pirmo reizi ierados pie viņiem, tikai daži no viņiem zināja Evaņģēlija pamatus, taču viņiem nebija Bībeles vietējo valodā. Mans uzdevums bija iemācīties viņu valodu, iepazīt kultūru un iztulkot Bībeli kimjalu valodā.
Lai iepazītu šo cilvēku kultūru un iekšējo pasauli, es pavadīju laiku kopā ar viņiem. Svētdienās es devos uz ciemiem, lai mācītu bērniem Bībeles stāstus, bet citās dienās apciemoju tāpat vien. Ciemus savā starpā savienoja stāvas kalnu takas, ko es saucu par kazu takām. Tās bija šauras un reizēm stiepās gar pašu kraujas malu, kur pietika ar vienu neuzmanīgu soli, lai nogāztos aizā. Takas vijās augšup un lejup un bieži veda pāri krāčainām upēm, kuras vajadzēja šķērsot pa augstiem piekares tiltiem.
Manas kājas nebija piemērotas iešanai pa „kazu takām”, un tur nebija nekādu braucamrīku, ar ko pārvietoties. Tāpēc es pārvietojos ar to, ko dēvēju par savu KTS (kalnu transporta sistēmu). Tās bija divas kopā sastiprinātas kārtis, starp kurām pietika vietas saplacinātai tīkliņsomai, kas tika piestprināta tā, lai tajā ieliktais dēlis kalpotu par sēdekli.
Es sēdēju starp kārtīm, un divi līdz astoņi vīri (atkarībā no tā, cik stāva vai nelīdzena bija taka) uzlika kārtis uz pleciem, un mēs devāmies ceļā. Es saviem nesējiem maksāju, taču drīz sapratu, ka viņi to nedara tikai naudas dēļ.
Es biju nevarīgāka par viņiem, un man vajadzēja viņu palīdzības. Viņi jutās lepni par to, ka var mani nest – visus manus 139,7 centimetrus.
Reiz kāds no nesējiem izteicās: „Mēs ar tevi izskatāmies mazi no ārpuses, bet iekšā mēs esam lieli!”
Biju pavadījusi kopā ar kimjalu cilti daudzus gadus, kad viņi sāka mani saukt par Vārgajām Kājām. Tad kimjalu draudze jau bija nostiprinājusies atziņā par tā Kunga mīlestību. Es pajautāju mācītājam Siudu: „Es zinu, ka man ir vārgas kājas, bet kas ir īstais iemesls, kāpēc mani tā dēvē?”
Siudu atbildēja: “Tavas nespēcīgās kājas mums nozīmē ļoti daudz. Cilvēki ar stiprām kājām ir ieradušies šeit uz neilgu laiku un tad aizbraukuši. Mēs zinām, ka mēdz būt slimas kājas. Mūsu cilts ļaudis, kuriem ir slimas kājas, nespēj izkļūt no šīs ielejas. Taču Dievs tevi, ar slimām kājām, atveda no tālās Amerikas pie mums un paturēja tevi šeit, lai tu varētu mums dot Viņa vēsti. Viņš to izdarīja tāpēc, ka Viņš mūs ļoti mīl.”
Manas vārgās kājas kimjalu ļaudis uztvēra kā apliecinājumu, ka Dievs viņus mīl.
Smags post-poliomielīta sindroms mani piespieda pamest manus dārgos kimjalu ļaudis, pirms biju pabeigusi Jaunās Derības tulkojumu, taču daži no kimjalu vīriem, kas bija pametuši kalnus, lai dotos mācīties, izveidoja komiteju, la turpinātu darbu pie tulkojuma, un Dievs pieaicināja citu bijušo misionāru, kas palīdzēja viņiem to pabeigt.
Tomēr stāsts ar to nebeidzas.
Kā viņi to bija darījuši gadsimtiem ilgi, sēdēdami ap ugunskuriem savās būdās, vecākie kimjalu ļaudis mēdza caur stāstiem nodot nākamajām paaudzēm liecības par savas tautas vēsturi. Tagad šiem stāstiem pievienojās arī vēsts par Vārgo Kāju Sievieti.
Es ilgojos redzēt, kā arī citi paplašina Kristus ietekmi pasaulē. Draudzes un misiju organizācijas, nepazaudējiet šo svētību! Dieva spēks vareni parādās nespēcīgajos un nevarīgajos. Lietojiet viņus, sūtiet misijā! Atveriet kalpošanas durvis visiem, ieskaitot clvēkus ar invaliditāti. Mums tas ir jādara Dieva Valstības dēļ.
Tulkojusi Ailita Kuka.
Raksta avots: https://www.joniandfriends.org/bad-legs/?fbclid=IwAR3fDiC0Qi7231auZucxFmgSoWPpZDFRyq81mkCZUXQePyEDR5EofBCMz8E
Foto no interneta resursiem.