Būt dziedinātam invaliditātē (saīsināts)
Kails Stīvensons, teologs un sludinātājs.
Cilvēki no malas reizēm pievērš uzmanību tam, ka eju lēnāk, mana gaita ir acīmredzami citāda, un tiem, kas mani dzird pirmo reizi, dažbrīd ir grūti saprast, ko es saku. Tā izpaužas mana bērnu cerebrālās triekas diagnoze. Bieži esmu piedzīvojis, ka kristieši, pamanījuši manu invaliditāti, jautāja, vai drīkst par mani lūgt. Kad vaicāju, par ko viņi vēlas lūgt, viņi apmulsuši teica: “Par tavu dziedināšanu.” Kad atbildēju: “No kā?”, viņi nezināja, ko teikt. Viņi redzēja manu ķermeni un nosprieda, ka tas neatbilst viņu priekšstatam par to, kādam pēc Dieva ieceres jābūt ķermenim. Viņi nolēma, ka tas ir jāārstē.
Šo cilvēku domāšana un reakcija atbilst tam, ko teologs Tomass Reinolds dēvē par “normas kultu”… Normas kults ir sociāla konstrukcija, kas nosaka, kāds ķermenis un prāts ir uzskatāms par “normālu” un ideālu, pēc kā visiem tiekties. Ķermeņiem ir jāspēj staigāt, iet taisni, redzēt, dzirdēt un runāt, un visiem prātiem jāspēj vienādi spriest un apstrādāt informāciju, un, ja tas tā nav, ar tiem kaut kas nav kārtībā, un tiek uzdots jautājums: “Vai tu gribi kļūt vesels?”
Draudzē, kurā es uzaugu, katrā Rakstu vietā par dziedināšanu kā galveno redzēja faktu, ka tika novērsta invaliditāte un atjaunots “normāls ķermenis”… Par cilvēkiem, kurus Jēzus dziedināja, reizēm runāja kā par tādiem, kas savu nepilnību dēļ dzīvoja “zemāk par savu potenciālu”. Invaliditāte tika uzskatīta par šķērsli un traucēkli, tajā pašā laikā vienmēr ignorējot sabiedrības un vides radītos šķēršļus, kas cilvēkiem ar invaliditāti bija jāpārvar. Lai gan dziedināšanas apraksti atspoguļo 1. gadsimtā valdošo skatījumu uz invaliditāti, kas lika invaliditāti uztvert kā problēmu, patiesībā šie teksti cenšas mums parādīt, kas notiek, kad sabiedrības atstumti cilvēki sastopas ar Jēzu. Es ticu, ka esmu piedzīvojis sastapšanos ar Jēzu, kas mani pastāvīgi dziedina.
Problēma nav dziedināšanas jēdzienā. Dievs dziedina. Taču Dievs ne vienmēr izārstē, un tas varbūt nemaz nav vajadzīgs… Izārstēt nozīmē novērst invaliditātes simptomus vai pilnīgi novērst pašu invaliditāti. Taču dziedināšana ne vienmēr nozīmē izārstēšanu. Dziedināšana ienes cilvēka dzīvē “labklājības sajūtu, pārliecību, drošību un mieru”… Dziedināšana var notikt arī invaliditātes stāvoklī.
…Bībelē aprakstītie dziedināšanas notikumi aicina mūs ieraudzīt Jēzu kā Mesiju, Dieva vārdu un Dieva Dēlu, kurš saņem varu no Dieva un ved uz mūžīgo dzīvību. Sastopoties ar Jēzu, mēs iegūstam daudz vairāk par izārstēšanu no slimības; mēs iegūstam dziedināšanu, atbrīvošanu un pārpilnību. Sastapšanās ar Jēzu ir mūžīgā dzīvība. Būt dziedinātam nozīmē zināt, ka, neraugoties uz dažādiem šķēršļiem, Jēzus tomēr atrod veidu, kā cilvēkiem ar invaliditāti dāvāt pilnvērtīgu un auglīgu dzīvi.
Pats svarīgākais manā dzīvē ir Kristus augšāmcelšanās… Tas Kungs augšāmcēlās ar rētām rokās un sānā. Viņš uzcēlās ievainotā, “normai” neatbilstošā ķermenī, kurš visu dzīvi bija pakļauts Romas impērijas nospiedošajai varai un beigās ticis tās nonāvēts… Augšāmceltajā Kristū mēs varam sastapt Jēzu, kurš uzvarējis nāvi un ir spēcīgs, lai gan Viņa ķermenī palikušas nespēka un ievainojamības pēdas. Mana dziedināšana ir sastapšanās ar augšāmcelto Jēzu, kura ķermenis nav “izārstēts” un “normāls”.
Tulkojusi Ailita Kuka