Zinu, ko nozīmē otrā iespēja (Nr. 1)
Foto: no Aināra Semjonova personīgā arhīva
Ainārs Semjonovs, sportists, kurš šogad pieveicis pusmaratonu ratiņkrēslā. Strādā par sporta spēļu vadītāju Liepājas Neredzīgo Biedrībā, darbojas Wings for Wheels komandā. Sapņo par sporta centru cilvēkiem ar īpašam vajadzībām. Pirms pieciem gadiem, lecot ūdenī, lauzis kakla skriemeļus un zaudējis spēju staigāt. Par galveno dzīvē uzskata nezaudēt optimismu, par spīti apstākļiem.
Ar Aināru tiekamies darba dienas novakarē kādas draudzes telpās. Viņš nupat ir beidzis vadīt nodarbību cilvēkiem, kas vēlas vairāk uzzināt par Dievu. Nodarbības tiek rīkotas kristīgās misijas kalpošanas Wings for Wheels ietvaros. Par to, kā nonācis līdz grupiņas vadīšanai, dzīvespriecīgais Ainārs smejas: “Man nebija izvēles!” Tādā dzīvespriecīgā noskaņā arī turpinājās mūsu saruna par izvēlēm, dzīves mērķiem u.c.
- Kā tu pats sevi raksturotu?
- Ainārs, 24 gadi. Lasot rakstu, vajag, lai starp rindām izripo sarkanais paklājiņš (smejas). Ko es par sevi varētu teikt? Esmu cīnītājs, kurš nepadodas, cenšas iet uz saviem mērķiem un tos sasniegt. Cīnītājs - tas laikam paskarbi teikts. Uz saviem pleciem pats neko nelieku, Dievs visu dara.
- Kā tevi atrada sports?
- Visu dzīvi esmu sportojis. Pirms traumas spēlēju futbolu, dejoju breakedance, darīju visu ko. Sports bija mana dzīve. Pēc traumas neredzēju iemeslu to pārtraukt. Fiziski varbūt bija grūtāk, taču ne garīgi; nekritu panikā vai depresijā, un nebija domu taisīt pašnāvību vai sākt dzert. Pirms traumas es daudz smēķēju, bet tagad neesmu pīpējis vairāk kā piecus gadus.
- Kas vēl ir mainījies tavā dzīvē?
- Pēc traumas mainījās viss. Nav mainījies tikai tas, ka esmu mērķtiecīgs. Sapratu, ka arī cilvēkos ar invaliditāti ir daudz kā spilgta, un sāku saskatīt to, ko nebiju ievērojis vai pat pamanījis agrāk. Es neredzēju cilvēkus ar invaliditāti, bet, ja redzēju, pagāju garām. Tagad tas atspēlējas. Sabiedrībā valda uzskats, ka, ja tev ir kustību traucējumi, tad arī ar prātu tev kaut kas nav kārtībā. Tāpēc ar cilvēkiem ar invaliditāti negrib kontaktēties, jo domā, ka “viņi” ir citādi, dzīvo kaut kādā savā pasaulē, un galvā vispār kaut kas cits. Taču, kad uzzina, ka “viņi” kaut ko dara un varbūt pat vairāk nekā viens otrs „veselais”, sāk aizdomāties.
- Kāpēc, tavuprāt, tāda attieksme, un kur tā rodas?
- Sātans! Sātans ir tas, kurš darbojas. Apkārt klejo arī visādi mīti, un cilvēki tajos klausās, nepārbauda tos un turpina paust tālāk. Cilvēkus vērtē pēc izskata. Arī es tā kādreiz darīju. Tagad saprotu, ka cilvēkā ir jāvērtē sirds. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pašiem vajadzētu būt aktīvākiem. Lielākā daļa cilvēku ar invaliditāti, it īpaši ar fizisku invaliditāti, sēž mājās, skatās uz dzīvi kā uz pelēku kaķi un neredz krāsas. Kāpēc? Atkal mīti: – uz mani rādīs ar pirkstu, mani aprunās! Taču, pat ja kāds tā darīs, būs cilvēki, kas pieņems.
- Uz ko tu sportā tiecies?
- Man svarīgs ir process. Ne panākumi, ne kaut kas cits, bet process. Pirmkārt, mērķis un motīvs, kāpēc es to daru. Vai tas būtu pusmatarons, darbs vai kas cits, es cenšos cilvēkiem pateikt, ka arī mēs varam to darīt, aicinot nedomāt tik daudz par savām sīkajām problēmām, bet darīt dzīvē kaut ko nopietnāku. Nebraucu tāpat vien (būtu jau arī citas lietas ko darīt), bet ar mērķi rādīt cilvēkiem, ka mēs varam vairāk, vairāk un pat vēl vairāk. Ja neko tādu nedarīsim, neviens mūs neieraudzīs. Tā mēs kļūstam pamanāmi, redzami un attīstāmies. Tādi mēs esam Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrībā. Nodarbojamies ar ratiņkrēsla sportu, viss notiek brīvprātīgi.
- Kā tu uzstādi mērķus?
- Ja tu uzticies Dievam, dzīvē daudz kas notiek dabiski, it kā pats no sevis. Pirms pieciem gadiem man bija mērķi, biju tajos iekšā, bet nodarbojos arī ar nevajadzīgām lietām. Tagad, ja saskatu kādai lietai potenciālu, lūdzu par to Dievu, un ja, Dievs dod man apkārt cilvēkus, materiālus un finanses, tad es to daru. Tagad sanāk labi, kad lūdzu Dievu. Izdodas labāk un pareizāk.
- Kā zināt, kas ir pareizi, un kas nav?
- Kas Bībelē rakstīts, tas ir pareizi. Tā man liek domāt Dievs.
- Vai pašlaik tev ir kādi lieli mērķi?
- Ar mērķiem nevajadzētu pārāk aizrauties, jo tad var nepamanīt Dieva darbus. Gribētos kādu dienu atvērt sporta centru cilvēkiem ar invaliditāti. Šobrīd strādāju par sporta spēļu vadītāju, varbūt tas ir sākums kaut kam lielam, skaistam.
- Kas tevi velk uz priekšu un ir tavs “dzinējs”?
Dzīvotgriba. Esmu pabijis ar vienu kāju nāvē, ar otru dzīvē. Dievs ir devis otru iespēju dzīvot. Zinu, ko nozīmē otrā iespēja. Tāpēc es ne par ko nesūdzos, viss ir forši: man ir jumts virs galvas, darbs. Nav par ko sūdzēties. Ja dzirdu, ka kāds saka, ka nav vērts dzīvot... Cilvēks nesaprot, ko viņš runā, jo kad pienāk tas brīdis, viņš uzreiz grib dzīvot. Uzreiz grib dzīvot...
- Kas, tavuprāt, ir četras lietas, kas piepilda cilvēka dzīvi?
Pirmkārt, jānostājas uz pareizā – Taisnības - ceļa. Otrkārt, pareizie cilvēki apkārt. Treškārt, nepadoties, lai arī kas notiktu. Dzīvoju pēc moto „Nekad nepadodies, vienalga, ko kāds tev dzīvē teicis”. Ceturtkārt, smaids. Vienmēr jāsaglabā labs noskaņojums un jācenšas visā saskatīt labo. Ja pie manis atnāk cilvēks un saka: „Mana dzīve beigusies,” cenšos pateikt kaut ko jautru, kaut ko pastāstīt, pat ja tas apkārtējiem „krīt uz nerviem”. Domāju, ka tas palīdz to cilvēku “paraut” uz savu pusi un iestumt īstajā vietā.
- Kāda vieta tavā dzīvē ir Dievam?
- Prioritāra. Dievs ir prioritāte. Ja Dievs nebūtu galvenais, es dzīvotu reliģijā, kur prioritāte ir ikonas, sveces vai ūdeņi, un pēc tam ir Dievs vai Jēzus. Mana prioritāte ir Dievs. Nav Dieva, nav dzīves. Dievs ir dzīvība. Dievs manā dzīvē bija kā modinātāja zvans. Pēc traumas, ja ne nākamajā dienā, tad pēc kādas nedēļas sapratu: viss, pietiek muļķoties! Ja pēc šīs traumas esmu atvēris acis, tad ir jādzīvo. Par Dievu biju dzirdējis jau agrāk, kad man bija kādi 15 gadi, taču tas bija tāds vecums, kad likās, - ko jūs man te stāstāt visus šos pekstiņus! Taču šajā situācija es sapratu, ka bez Dieva neizķepurošos; man bija vajadzīga palīdzība. Kad pieņēmu Dievu, sākumā viss gāja it kā pretēji – uz slikto pusi, taču sapratu, ka tas ir sātans, kas uzbrūk “svaigai gaļai”, uzbrūk cilvēkiem, kas grib tuvoties Dievam. Es nepadevos. Man bija dots apsolījums – otra iespēja dzīvot. Un tam ir privilēģija – mūžīgā dzīvība.
- Kas tavā dzīvē piešķir krāsas?
- Dievs. Apkārtējie cilvēki un smaids (smaida).
- Kas tev pēdējā laikā ir sagādājis prieku?
- (Ainārs domā un paskatās apkārt, kur netālu sēž sieviete ratiņkrēslā.) Skat, sieviete paņēmusi klēpī karstā gaisa ventilatoru un sildās (smejas)! Nepievēršu uzmanību šķēršļiem, barjeru nav. Nevaru atcerēties reizi, kad būtu “sitis galvu pret sienu” vai bijis noskumis. Kopš esmu kristietis, man laikam tāda brīža nav bijis. Varbūt pirms tam. Pat tad, kad man teica, ka kāja jāņem nost, ģimenē visi burtiski bija noraudājušies, bet es viņus mierināju. Es mierināju viņus, lai gan tā bija mana kāja, kuru bija jāamputē. Vienkārši, cenšos neslīgt iekšā kaut kādās bedrēs. Visu dzīvi esmu bijis pozitīvs.
- Ko tu varētu ieteikt cilvēkiem, lai tie varētu atrast savu potenciālu?
- Raksti ar lieliem burtiem: MEKLĒJIET DIEVU! Es nevaru dot ieteikumus, jo varbūt viņiem vajadzīgi citādi ieteikumi, un tos var dot tikai Dievs. Varu teikt tikai, ka pietiek nodarboties ar visādām muļķībām un izniekot dzīvi, jo laiks rit, un tas nav mūžīgs. Izvēlies dzīvot pēc Dieva plāna, piedzīvot to, ko Viņš sola, un saņemt mūžīgo dzīvību. Uzticēties Dievam, dzīvot dzīvi pēc Dieva tēla līdzības, sludināt Labo Vēsti par Jēzu - tā ir piepildīta dzīve.
Ar Aināru sarunājās un pozitīvi skatīties uz dzīvi iedvesmojās
Katrīna Sudakova