Dieva vadība vai mērķtiecība? (Nr. 2)
Ar Sanitu esam sarunājušas tikties kādas darba dienas vidū. Starp aktīvo pienākumu veikšanu W4W (Wings for Wheels) komandā, kas tobrīd aktīvi gatavo 2 iespaidīgas nometnes, un organizatorisku asistēšanas darba pienākumu izpildi Pestīšanas Tempļa draudzē, Sanita izbrīvējusi brīdi sarunai un kā vienmēr smaidīga un ar sev raksturīgo dzīvesprieku pirmā mani enerģiski sveicina. Sanita ir arī viena no idejas autorēm žurnāla Spārni Riteņiem izveidei. Darbi, kuri sokas - tā varētu raksturot Sanitas rosīgo darbīgumu. Bet kā nonākt šādu notikumu plūsmā, kas kā šķiet - tik labi sokas un izdodas? Par sapņiem, kā līdz tiem nonāk, kā tie tiek piepildīti un kā tas viss saistīts ar Dievu – šajā sarunā.
Foto: no Sanitas Anspakas personīgā arhīva
Ko Tu pati stāstītu par savu dzīvi, kādi būtu galvenie pieturas punkti?
Dzīve man nav bijusi tā pati vienkāršākā. Bet ar mērķtiecību un apzinātu vai neapzinātu disciplīnu var iet uz priekšu. Ir lietas, kuras ir jāplāno, bet, ja cilvēki iet kopā ar Dievu, tad prioritāte ir jādod nevis savai, bet Dieva vadībai un ir jābūt gatavam, ka ir kādi neplānoti pagriezieni, kas ir vienkārši jāpieņem. Tā ir Dieva dāvana, ka es vispār varu dzīvot – ne vienmēr to es biju apzinājusies.
Kad un kas bija tas, ko sāki apzināties?
Dievs mani sāka vadīt brīdī, kad es nācu pasaulē – man neapzināti. Bet apzināties to sāku tikai 17 - 19 gados. Nekad neesmu bijusi strikta ateiste, bet bija nostāja, ka es netraucēju Dievu un viņš netraucē mani. Bet patiesībā – ar šī brīža redzējumu atskatoties uz visu savu dzīvi – jāsaka, ka Dieva vadība ir bijusi. Bērnībā man neko nemācīja un nestāstīja par Dievu, svētdienas skolas neapmeklēju, bet mani interesēja eksistenciāli, dzīves būtības jautājumi – kāda ir tā dzīves jēga, kādēļ cilvēki vispār dzīvo. Man ir invaliditāte – bieži dzirdams no personām ar invaliditāti, ka viņi kādu vaino. Es nevienu nevainoju. Bet man bija jautājumi, kāpēc – kāpēc tieši ar mani tas ir noticis. Lasīju visāda veida literatūru. Bija arī iespēja iet uz baznīcu, bet es nekad to nedarīju, jo tur tie rituāli un tradīcijas bija sveši un tāli – to ko es zināju par Dievu bija tas, ka viņš svēts un baznīca ir pilna ar darbībām, ko nesaprotu un tas mani nesaistīja.
Kas kādā brīdī mainījās?
Nevar runāt par personu, ko nepazīsti – lai ar kādu runātu no sākuma jāpārliecinās, ka tā persona ir īsta. Jau minēju – man par Dievu nebija nekas mācīts un man arī nebija nekāda interese par to kaut ko uzzināt. Neticēju, ka tam ir kaut kāda jēga un ka tas var kaut kā man noderēt, neko tas taču nemainīja. Tad skolas biedrene mani uzaicināja uz kādu lekciju, teica, ka runās kāds filozofs, spēlēs akordeonu. Man bija tie eksistenciālie jautājumi un domāju – jā aiziešu. Aizgāju un izrādījās, ka tur runās nevis filozofs, bet gan misionārs. Mācītājs! Dievs redz, kā piekļūt cilvēka sirdij. Ja mani būtu aicinājuši klausīties mācītāju, tad nemaz nebūtu gājusi, jo tas bija kaut kas, kas mani neinteresēja.
Kādā veidā tas Tevi pārliecināja?
Intuitīvi. To filozofu-misionāru nākamajā naktī redzēju sapnī. Caur kādiem cilvēkiem sapratu, ka misionārs ir atstājis uz mani kādu iespaidu. Nedēļā reizi varēja pie viņa iet. Gāju un klausījos, kas tur notiek, bet no manas puses tā nebija ticība, tā drīzāk bija interese izzināt. Tad dzīvē nāca kādas krīzes un es apzināti vai neapzināti – laikam vairāk neapzināti, sāku lūgt – teicu – Dievs, ja Tu esi, tad izdari “to un to”; ja Tu esi- palīdzi man! Tā es ar viņu sāku slēgt “bartera darījumus” un tā kādu pusotru gadu. Tā es sapratu, ka Dievs ir un ka Viņš var. Šodien saskatu un saprotu, ka Dievs - tā nav reliģija un baznīcas, bet attiecības.
Par ko Tu sapņoji bērnībā?
Bērnībā, cik nu vispār bija pieejams televizors, kad redzēju kādus raidījumus, vienmēr interesēja, kas notiek aizkadrā. Jāsaka, ka kaut kādā sfērā manā dzīvē tas piepildījies. Man bija iespēja 8 gadus strādāt Vides Vēstīs, darīju tur visu ko.
Vai tas bija tas, uz ko tu tiecies?
Nebija tā, ka tas bija mans mērķis, to, ka tas ir bijis piepildījies sapnis laikam secinu skatoties atpakaļ un izvērtējot. Realitāte bijusi tāda, ka dēļ manas invaliditātes daudzas durvis bijušas aizvērtas. Ar šī brīža skatījumu es nevaru teikt, ka labi vai slikti, ka aizvērās. Taču Dievs, ja Viņš skaita katru mūsu matu uz mūsu galvas, tad Viņam ir kaut kāds plāns mūsu dzīvei. Tāpēc priecājos par iespējām, kas man dotas. Ja es esmu attiecībās ar Dievu, tad tiek atvērtas pareizās durvis. Tikai jāspēj tās durvis sagaidīt. Mums, cilvēkiem, bieži pietrūkst pacietības, arī raksturi ir tādi, kādi ir, bet tās ir lietas, ar ko jāstrādā.
Invaliditāte – ko Tev tā nozīmē?
Es apzinos, ka ir lietas, ko nevaru izmainīt – man ir invaliditāte. Kādas durvis tiks aizvērtas – kādas lietas ir neiespējamas, taču – tā ir cīņa pašai ar sevi. Pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Katras jaunatvērtās durvis – ir jauns izaicinājums, kur sevi jālauž.
Kā izaicinājumi dzīvē noderējuši?
Man bija iespēja 8 gadus strādāt žurnālā. Tur es nerakstīju, bet biju sekretāre. Tai pašā laikā es redzēju, kā veidojas žurnāls. Vēlāk man nāca ideja, ka varētu būt žurnāls cilvēkiem ar invaliditāti. Doma atnāca, bet tik plaša, ka pat apjuku. Bija jāsaprot, kā to darīt – kā sašaurināt. Neko daudz nedarīju, vienkārši lūdzu Dievu – kad ienāca prātā šī doma, tad lūdzu par to Dievu. Bija jāsagaida kā tā īstenosies. Tad parādījās cilvēki apkārt, kam arī tas interesēja – tā pamazām tas attīstījās.
Kas tevi ir dzinis uz priekšu?
Ambīcijas tās nav bijušas. Drīzāk reālistiskāki mērķi uz kuriem iet. Personām ar invaliditāti mediju lauks bija tukšs, tā bija iespēja kaut ko darīt. Tā savā veidā ir arī papilnveidošanās. Žurnāls būtu veids, kā informēt un būt informētai – cilvēkiem ar invaliditāti daudz kas “iet garām” tikai tāpēc, ka nav informācijas. To kā tika veidots žurnāls biju jau redzējusi, vajadzēja tikai domāt tālāk. Bet jābūt arī attiecībās ar Dievu, lai pieņemtu pareizo lēmumu un izmantotu pareizās iespējas. Dieva Vārdā ir teikts, lai darām visas lietas Viņam zināmas un Viņš ir ieinteresēts palīdzēt mums – viņš vai nu dod iespējas, vai tās nogriež. Bieži vien cilvēki iet caur mūriem, lai sasniegtu lietas, ko paši izdomājuši, bet – vajag visu pienest Dievam. Mana nasta – kad redzu rezultātu – šķiet ir bijusi viegla, bet procesā jau viņa nešķiet tik viegla, bet bez Dieva nekas nebūtu bijis iespējams. Pārliecība no Dieva ir tā, kas man liek tiekties uz priekšu.
Kas, Tavuprāt, attur cilvēkus no savu sapņu un iespēju īstenošanas?
Tas laikam ir ļoti dažādi, raksturs, piemēram, pieredze. Ja cilvēks ir bailīgs, tad viņš riskē mazāk (smejas). Ja pļaujās Dieva vadībai, tad dzīve arī tiks vadīta, lai dzīvotu Dieva kvalitātē. Dienā, kad būs jādod nolēsums par dzīvi, tad nevarēs balstīties uz draugiem vai mācītājiem, viss būs viens pret viens, aci pret aci par Dievu. Tā ir arī tagad. Neuzskatu, ka kaut ko lielu būtu sasniegusi savā dzīvē, bet lielākais ir tas, ka saņemu atbildes no Dieva. Jājautā Dievam: “Dievs, ko Tu gribi, lai es daru´´ un tad, ja Tev ir pārliecība no Dieva, ka Viņš licis kaut ko darīt, tad darīt to lietu ir pilnīgi citādāk, citā kvalitātē un pārliecībā. Dzīva pārliecība, kas liek tiekties uz priekšu. Dievs vai nu dod, vai nu nedod, bet Viņam visam ir sava motivācija. Pacietība ir svarīga. Pagāja kādi 2-3 gadi, līdz ideja sāka “kustēties”. Pacietība mūs rūda. Kas būs tālāk, to mēs redzēsim.
Vai Tev ir kāda vīzija, ko gribētu sasniegt, saistībā ar šo žurnālu?
Turpināsim strādāt un mācīties. Ne visiem cilvēkiem ir pieejams internets, gribētos rast iespēju to publicēt papīra versijā.
Kas ir tas, kas Tevi dzīvē piepilda?
Attiecības ar Dievu, prieks un miers sirdī, kad maniem mīļajiem viss ir labi un viņi ir veseli, kad vajadzīgās lietas un darbi rit uz priekšu un arī kvalitatīva atpūta.
Ko Tu iesaki citiem?
Katram mums ir citādāki uzdevumi un tie mums ir jāsaprot no Dieva. Šajā gadsimtā gribam visu ātri izdarīt un iet uz priekšu, bet reizēm tomēr vajag gaidīt, pat arī jāatsakās no kaut kā – bet tas ir jāmācās normāli un veselīgi uztvert. Tāpēc iesaku sapņot, bet saskaņot savus sapņus un idejas ar Dievu!
Uz tikšanos rudenī!
Intervēja: Katrīna Sudakova