Jaunā gada ieceres (Nr. 3)
Intervija ar misionāru, mācītāju Hansu Bērziņu
Ir uzsācies jauns gads – kalendāra maiņa liek aizdomāties par aizgājušo un arī par nākošo - jauns posms, jauns laika nogrieznis, kas liek domāt par paveikto un veicamo – laiks veikt apņemšanos un censties tās piepildīt. Šoreiz sarunāsimies ar mācītāju un misionāru Hansu Bērziņu, domājot par plānošanu, rīkošanos – par nozīmīgo un kā to piepildīt ikdienas dzīvē.
Vai Tev jaunais gads uzsācies ar kādām apņemšanām?
Protams. Studēju. Gribētu turpināt, pabeigt – tas būtu galvenais. Otrs esmu misionārs, mācītājs – tā ir viena joma, bet tagad esmu arī students, arī vīrs un tēvs. Lietas mainās – šobrīd esmu atstājis draudzi, tas arī ir jautājums, ko vēl nevaru atbildēt. Mērķis ir atpūsties nedaudz, lai pēc tam turpinātu. Ir mērķis arī uzsākt kādu savu biznesiņu - ne tikai garīgi kaut ko taisīt, bet arī citādi – esmu strādājis kā inženieris, tāpēc varu iesaistīt arī to kādā darbā - palīdzēt var arī šādi profesionāli, vēlos iesaistīties vairāk sabiedrībā. Ne tikai kā mācītājs. Neesmu sapņotājs, kas gribētu nopelnīt miljonu vai liecināt par Kristu 30 cilvēkiem, bet vairāk ieturēt virzienu un šobrīd arī kaut ko mainīt savā dzīvē, īpaši kalpošanā. Esmu kalpojis 9 gadus Latvijā un 5 gadus Rīgas Pestīšanas Tempļa draudzē un varbūt jādod vieta citiem draudzē.
Kā Tu izvērtē prioritātes?
Ģimene vispirms –
laulība un sieva vispirms, pēc tam bērni, taču vispirms laulība. Mazajai (meitiņai-
KS) viss, kas emocionāli veidojas gan tagad, gan pēc tam – par to, kas ir
mīlestība, piedošana, strīdi – mācās no vecākiem. Labāk redzēt vecākus strīdoties,
nekā ārā no kādiem sliktiem gadījumiem vai pat vardarbības. Bērnam labākajai
vietai, kur mācīties, jābūt ģimenei. Mēs ar sievu esam ļoti atšķirīgi, varam
runāt skaļi, nepiekrist viens otram, bet tomēr to risināt. Bērns no tā mācās.
Tā ir prioritāte – laulība. Bērni izaugs un būs savā darbā, biznesā, dzīvos
citur. Jākoncentrējas uz paliekošām lietām. Patīk arī akadēmiskās lietas.
Nezinu kāpēc neesmu profesors! Protams, ka ir jādod sava nozīme arī tam.
Foto: no H. Bērziņa arhīva
Es strādāju bezpeļņas organizācijā, varbūt tas daudz maina, ka man nevajag nopelnīt tādu un tādu summu. Mums ir citas vērtības – lai cilvēkiem iet labi, lai veselība labi, citas prioritātes.
Bet cilvēkiem prioritātes var būt dažādas…
Galvenais ir zināt, kas Tu esi. Ja Tu esi precējies, tad esi atbildīgs par ģimeni. Jāzin, kas mēs esam šeit un ko mēs darām. Uz šo jautājumu – kas mēs esam – es negribu atbildēt tā, kā atbildētu baznīcā, jo tur bieži vien atbild pavirši uz šo jautājumu, sakot “mēs esam Dieva bērni” vai “atpestīti cilvēki” vai “debesu valstības iedzīvotāji” –jā, bet ko tas nozīmē? Jautājums ir – KAS tu esi. Vislabāk par to, kas tu esi pasaka dzīves krīzes. Sievietēm ātrāk, vīriešiem vēlāk – tad uzdod jautājumus – kas es esmu, kāpēc ir tā, kā ir. Ja nav naudas, tad kāpēc, vai ja nav attiecības – tad kāds iemesls, ja ir laulība- tad kāpēc ir garlaicīgi. Ir svarīgi iet dziļi un izprast, kas tu esi. Tas nav tikai lasīt Bībeli, un aprobežoties ar to, ka esmu “grēcinieks” vai “atpestīts” tas ir izprast sevi. Protams, Dievs un Svētais Gars palīdzēs, bet jāsper pirmais solis, tas reizēm ir sāpīgi.
Kā tad sevi iepazīt, kas būtu jādara?
Divas lietas. Sabalansēt attiecības. Attiecības rāda, kas Tu esi. Draugi palīdz novērtēt un saskatīt situāciju kāda kā ir. Jāveido attiecības. Ja neveido attiecības baznīcā, draudzē, savā sabiedrības lokā, tad nav atgriezeniskās saites, nav kāda, kas palīdz godīgi novērtēt situāciju un sevi. Ja Tev ir draudzenes vai draugs ar ko godīgi runāt un palīdzēt tev novērtēt un saprast lietas, tas ir vērtīgi. Nevajag psihologu vai kaut ko sarežģītu, pietiek parunāt ar draugu, pajautājot “ko Tu domā par to, ko es daru vai nedaru, kā man rīkoties vai kāpēc es stāvu uz vietas”. Otrs ir darbs pašam ar sevi. Mājās, dabā, lūgšanās vai lasot Bībeli vai grāmatu.
Kā Bībele palīdz atrast sevi?
Bībele palīdz apzināties dvēseli. Taču – Bībele jālasa godīgi. Nevis jālasa tajā, tas ko Tu vēlies tur atrast – atrast tur var visu, ko vien gribi vai negribi. Be jālasa ir godīgi - vērtīgi to lasīt ir katru dienu, iedziļinoties gan tekstā, gan kontekstā, koncentrējoties nevis uz daudzumu, bet uz saturu un jēgu. Un otrs ir – pielietot to dzīvē. Bībelē jāmeklē vairāk ko pielietot no tās dzīvē – tā tas var pabarot dvēseli. Mācīties kā praktizēt attiecības, meklēt būtisko.
Kā Bībelē attiecas pret plānošanu – jāplāno vai jāpaļaujas uz Dieva plānošanu?
Priekš Dieva neko nevajag plānot. Viņš tāpat visu jau zina! Viens ir tas, ko mēs vēlamies dabūt, otrs ir apzināties, kāds tam ir risks. Nav jau tā, ka Dievs ausī pateiks, kas jādara, Dievs dod virzienu. Izraēlam tika teikts doties no Ēģiptes uz apsolīto zemi – tāds ir Dieva prāts – bet viņš teica virzienu, uz kuru pusi iet – nevis deva karti. Dievs deva pavēles – kā vajag uzvesties vai būt, lai to sasniegtu apsolīto zemi. Dievs dod virzienu un saka kā tev jādzīvo, nevis saka – “ej katru dienu 10 kilometrus” vai “lasi tik pantus katru dienu”, bet saka kā iet. 10 baušļi pamāca kā ko darīt – pēc tā izvēlēsimies, kas mums jādara.
Kas ir apsolītā zeme mūsdienu cilvēkam?
Ticīgiem cilvēkiem
tās ir debesis. Bet uz zemes nevajag domāt, ka tā ir kāda vieta šeit, viss ir
mainīgs, vienu dienu liksies, ka ir sasniegta tā vieta, citu brīdi, ka tā jau
zudusi. Par to jādomā, kā par ceļu. Ebreji 40 gadus bija tuksnesī, bet tikai
daļa redzēja apsolījumu piepildāmies. Tā ir arī mums – mēs esam ceļa cilvēki.
Varbūt kādam liksies, ka apsolīta zeme šeit ir – atrast labu sievu vai vīru,
labi atalgotu darbu, vai ka bērni būs veseli, vai ka būs kāda valsts, kurā būs
piepildītā dzīve – bet jaatcerās, ka šeit mēs esam ceļā un par to ir jādomā –
ko es varu dot, kā īstenot savu apdāvinātību, talantus, ar ko veidot attiecības
šajā ceļā, kādas ir manas attiecības – ar cilvēkiem, ar naudu, kāda ir
attieksme pret notiekošo – piemēram – nabagiem, – jo tas ir tikai ceļš – vienu
dienu nomirsim un mūs apglabās kaut kur tā ceļa malā, bet ceļš jau turpināsies…
Vērtība būs tam, kā šis ceļš būs bijis noiets.
Foto: no H. Bērziņa arhīva
Kas cilvēkam vispār būtu jāpaveic šajā dzīvē?
Jābūt atbildīgam pret sevi un citiem. Jābūt par svētību cilvēkiem, kas ir apkārt. Tas ir tad, kad domā - domā ne tikai par sevi, bet arī citiem. Sociālā uzņēmējdarbība varētu būt piemērs – ka ne tikai es vēlos būt paēdis, bet domāt par to, kā dot iespēju vēl kādam citam, pie tam tādam, kam iet grūtāk. Varbūt ir kāds cilvēks ar īpašām vajadzībām, kas var darīt kādu uzdevumu? Nevajag vadīties pēc stereotipiem – katrs cilvēks var būt noderīgs – arī cilvēks ar īpašām fiziskām vai mentālām vajadzībām spēj veikt konkrētus darbiņus – un ļoti atbildīgi! Tāda ir sociālā atbildība – nediskriminēšana, iekļaušana, iesaistīšana, iespēju radīšana.
Kas, Tavuprāt, ir darāms Latvijā - paveicamie uzdevumi – sabiedrības, ģimenes kontekstā?
Jautājums ir par identitāti – kapēc mums ir bailes no tā vai kaut kā cita. Kāpēc mēs jūtamies ērtāk, kad esam šeit vai tur – es domāju, ka tas ir jautājums. Pajautāt sev – kāpēc man ir ērti, kad esmu mājās, bet nav ērti, kad esmu universitātē? Atbilde nebūs – tas tāpēc, ka šeit grēcinieki. Ja mēs lasām – Kristus – ērtāk jutās ar Zaķeju un nereliģiozām sievietēm – tas bija pavisam citādi tajā kontekstā. Bailes daudz pasaka par mums. Kāpēc es no kaut kā baidos? Kāpēc man ir bailes? Mums katram sevi jāiepazīst vairāk. Bībelē ir atbildes, bet tā mums ir jālasa godīgi – lasīt arī ar visiem neērtajiem pantiem. Lasu, ko ateisti saka par Bībeli – tur ir rakstīts par karu, par asinīm – Vecajā derībā – kur teikts pat pavēlēs – iet nogalināt Jērikā bērnus, utt. – kā to uztvert? Bībele jau nav tikai par enģeļiem vien. Bet jāņem vērā konteksts – tas nenozīmē karot šodien, lai gan ir teikts, ka kari būs. Tur ir arī rakstīts – ka dod “dodiet stipurs dzērienus tiem, kam draud pazušana, un didiet vīnu noskumušām sirdīm, lai viņas dzer un aizmirst savas ciešanas un neatceras vairs savu nelaimi.”(Salamana Pamācība gr. 31:6,7) – bet kāds ir konteksts? Iet runa par laiku, kur alkohols ir bijis tik rets kā zāles, mazā daudzumā – neviens nedeva pudeli… Kā atbildēt uz šiem jautājumiem? Ir lietas, kas mums jālasa godīgi un jāmeklē, kāpēc tas ir teikts. Ja lasa Jaunās Derība kontekstā, tad Jēzus Kristus fizisko atstāj aizmugurē. Jaunā derība māca to saprast – nedomāsim vairs par laiku un telpu, bet domāsim par to, kādi esam pašlaik un ko darām ar savu dvēseli un kas mēs esam, kāpēc mēs esam šeit, šajā laikā, laikmetā. Kristus nedemonizēja cilvēkus – viņš tos iekļāva. Aicināja, runāja ar tiem, saprata – tā ir attieksme, ko parāda. Tas arī šodien jādara.
Kā Tu saskati lūgšanas nozīmi?
Lūgšana ir attiecības ar Dievu. Tā nav tikai kaut ko prasīt. Tā ir parādīt to ar savu dzīvi – tās ir attiecības. Lūgšanu var salīdzināt arī ar pasi. Tev ir pase – visas pases pieder kam – nepieder vārds uzvārds – bet Latvijai vai kādai citai republikai. To pasi Tev var atprasīt jebkurā brīdī – tā ir valsts īpašums, kas tev ir iedots, lai tu varētu rīkoties, kaut ko darīt, ceļot. Lūgšana ir tas pats - ar to nevar kontrolēt, bet to var izmantot – lietot, lai izmantotu tiesības ko Dievs dod, un tā ir – iespēja uzturēt attiecības.
Kāda ir Tava lūgšana, kad kaut ko plāno?
Labākās lūgšanas ir tad, kad tās ir kā nopūtas – kad man ir bailes, šaubas, sāpes – un es jautāju, - kāpēc tas tā notiek. Tad tās ir dabiskas un patiesas – tik daudz kā dod šīs nopūtas, neiedos neviens mācītājs, kas skaita liturģiju. Izpēti sevi – un saki – Jēzu, es esmu tāds kāds es esmu, es vēlos kaut ko mainīt – tā nopūta vai varbūt pat raudāšana – tā spēj tik daudz. Vislabāk lūdz jaunie kristieši – saka, ka grib iemācīties lūgt. Vislabāk lūdz tad, kad nezin vārdus, tad tas ir patiesi un tik dabiski. Tā tad arī ir labākā lūgšana – kad tā ir personīga un kad ir dabiska.
Ar Hansu Bērziņu sarunājās Katrīna Sudakova