Viņa invaliditāte bija dāvana no Dieva (fragments) (Nr. 4)
Christopher Coleman
Kad Kristofers ienāca pasaulē, ārsti konstatēja, ka viņš ir nedzīvs, un nolika malā, pievēršoties nākamajam mazulim, Kristofera dvīņu brālim. Par spīti tam, ka Kristofers 15 minūtes bija bez elpas, viņš brīnumaini izdzīvoja, tomēr bija radušies nopietni smadzeņu bojājumi. Par viņa dzīves pirmajiem gadiem vairāk var izlasīt žurnāla „Encourager” 147., 148. un 149. numurā (angļu valodā).
Septembrī sāku mācīties Nikolla Valsts
universitātē (Nichols State University), un sākumā izskatījās, ka viss rit
veiksmīgi. Taču sirds dziļumos es jutos slikti. Biju uzticējis Dievam savu
nākotni, bet nebiju atdevis Viņam savu pagātni. Es domāju, ka tāds, kāds esmu,
es nevienam nevaru patikt. Mani vajāja atmiņas par to, kā pret mani bija
izturējušies cilvēki ārpus manas ģimenes. Man nekad neienāca prāta, ka cilvēki
pret mani ir izturējušies netaisni, jo biju pārliecināts, ka viņu rīcība bija
pilnīgi pamatota. Es biju kropls bērns, kurš nespēja runāt un darboties kā normāli cilvēki, tāpēc biju pelnījis, ka
pret mani slikti izturas.
Foto: Interneta resursi
Nonācis universitātē, es centos savu invaliditāti „piesegt”; centos būt tāds, kādu, manuprāt, citi varētu mani pieņemt. Gribēju patikt studentiem un profesoriem, taču baidījos būt tas, kas biju patiesībā. Atceros, ka reiz, iegriezies restorānā, es baidījos paņemt rokā karoti, lai paēstu. Biju pārliecināts, ka noteikti kaut ko izliešu vai apgāzīšu, un draugiem būs kauns par mani. Baidījos paņemt salveti, jo varēju netīšām apgāzt glāzi. Negribēju, lai kāds redz, ka es netieku galā. Invaliditāte vienmēr rada nedrošību, un tā neļāva man būt brīvam. Es negribēju kļūt ievainojams, negribēju, ka man atkal nodara pāri.
Tuvojoties otrā studiju gada beigām, es jutu, ka Dievs mani mudina meklēt augstāku dzīves mērķi. Izlēmu doties uz Marietas pilsētu Džordžijā un pabeigt koledžas programmu Dienvidu Politehniskajā institūtā. Manai mātei šī ideja ne visai patika, tomēr viņa negribīgi piekrita palīdzēt man pārcelties. „Es negribu, ka mans dēls dodas uz Džordžiju. Taču, patiesību sakot, es varētu stundām sēdēt un stāstīt tev par Jēzu, bet tik un tā tu Viņu nekad neiepazīsi, kamēr nedosies turp un pats Viņu nepiedzīvosi,” viņa teica.
Pārcēlies uz Džordžiju, es sāku darīt daudz ko tādu, kas man agrāk bija šķitis pilnīgi neiespējami. Dzīvoju viens, un man vajadzēja tikt galā ar mācībām, pašam gatavot ēst un visu uzkopt. Gandrīz divus gadus man veicās gluži labi. Atzīmes bija labas, un es tuvojos savam mērķim – koledžas grādam tehnisko komunikāciju zinātnēs. Tomēr, tuvojoties koledžas laika noslēgumam, mana dzīve pārvērtās par spriedzes pilnu jucekli. Biju tuvu psiholoģiskam sabrukumam.
Džonatans Karters uzradās skolas pēdējos mēnešos. Viņam vajadzēja kļūt par manu asistentu. Zināju, ka Džonatanu man atsūtīja Dievs, jo līdz viņa ienākšanai manā dzīvē es nebiju spējis pārvarēt bailes par sevi, invaliditāti un visu, kas ar to saistījās. Kādu pēcpusdienu mēs ar Džonatanu pusdienojām nelielā restorānā, un es sajutu, ka tūlīt šķaudīšu. Nobijos, jo zināju, ka manas rokas un kājas „aizies pa gaisu”. Kas to lai zina, kas izlidos no mana deguna un kur tas trāpīs! Skaidrs, ka mana šķaudiena sekas bija tieši tādas, kā es to paredzēju: Džonatans saņēma otro dušu tajā dienā.
Nebiju gaidījis laipnos vārdus, ko viņš pateica, taču tieši tos es biju ilgojies dzirdēt visu savu dzīvi.
“Tas nekas,” viņš mierīgi teica, un es zināju, ka vārdi, ko viņš izrunāja, nāca no Dieva. „Tas nekas,” es domāju, šiem vienkāršajiem vārdiem atbalsojoties manā galvā. Es domāju par to, ko nozīmē būt cilvēkam ar invaliditāti. Tas nekas, ka es nevaru kustēties tā, kā citi cilvēki. Tas nekas, ka es nevaru runāt tik skaidri, kā var citi cilvēki. Tas nekas, ka man vajag palīdzību, lai izdarītu šo vai to. Dievs mani tādu ir radījis, un, kad Viņš to darīja, Viņš uzlika manai dzīvei atzinības zīmogu.
Grūtības, sirdssāpes, pārbaudījumi un netaisna izturēšanās, ko esmu piedzīvojis 33 gadu laikā, ir darījušas manu dzīvi pilnvērtīgāku. Es vairs nenožēloju savu fizisko stāvokli un to, ka man jāpārvietojas riteņkrēslā.
Bībelē ir minēts notikums par Jēzus tikšanos ar vīru, kurš bija piedzimis neredzīgs. Jēzus mācekļi Viņam jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: „Ne viņš pats, ne viņa vecāki ir grēkojuši, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa 9:1-3) Šos Jēzus teiktos vārdus var attiecināt arī uz manu dzīvi. Esmu sapratis, ka Dievs lieto manu nevarību, lai parādītu Savu visspēcību. Dzīvot riteņkrēslā nekādā ziņā nav viegli, bet es to uztveru kā brīvību, nevis gūstu. Varu bez izlikšanās teikt, ka manu sirdi pilda prieks, un šis prieks nāk no Jēzus. Es ticu, ka Dievs mani lieto, lai Viņa vārds tiktu pagodināts.
Toreiz, pirms 33 gadiem Luiziānas dzemdību namā, ārsti nedomāja, ka es izdzīvošu. Manas dzīves pirmās minūtes pagāja zem balta palaga, un mani uzskatīja par mirušu. Esmu neizsakāmi pateicīgs Dievam, ka Viņam bija cits plāns.
Tulk. no angļu valodas: Ailita Kuka
Ar izdevēja atļauju izmantots raksts no The Encourager Magazine No. 149, November 2015
http://elevatecdt.org.nz/resources/encourager-magazine/