Vienmēr gatava visam jaunajam! (Nr. 5)
Baiba Baikovska ir jauna, aktīva un gudra sieviete, kura nolēmusi pievienoties „Wings for Wheels” kalpošanas komandai.
Kāpēc nolēmi pievienoties W4W komandai?
Galvenokārt tāpēc, ka vēlos, lai cilvēki ar invaliditāti iepazīst Kristu un sāk dzīvot. Piecus gadus esmu bijusi “Agape Studenti” vadītāja organizācijā “Agape Latvija”, un šie gadi ir palīdzējuši man saprast, ka esmu Dievam vērtīga un Viņš var mani lietot tādu, kāda esmu – salauztu un nepilnīgu sabiedrības acīs. Šo gadu laikā Dievs ir dziedinājis daudzas brūces un darījis mani par to, kas es esmu tagad. Šovasar, esot nometnē “Izaicinājums”, aizvien vairāk sāku saprast, ka ir pienācis laiks doties tālāk un lietot visu, kas man ir – pieredzi, zināšanas un arī ratiņkrēslu -, lai palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti iepazīt Kristu, apzināties savu vērtību un dzīvot. Arī es pati sāku pa īstam dzīvot un apzināties savu vērtību tikai tad, kad iepazinu Kristu kā Savu Kungu un Glābēju.
Kas ir interesantākais un būtiskākais Tavā dzīvē?
Hmm... Ja runājam par interesantāko, tā ir visa mana dzīve, jo tajā netrūkst nedz pārsteigumu, nedz izaicinājumu katru dienu. Daudziem liekas interesanti, ka dzīvoju viena pati, patstāvīgi. Daudzos tas izraisa gan izbrīnu, gan apbrīnu, bet es teiktu, ka tur nav nekā, par ko brīnīties vai ko apbrīnot, ja nu vienīgi Viņš, kura spēkā es to varu. Es vienkārši dzīvoju un ticu, ka ar Kristu viss ir iespējams.
Ja runājam par būtiskāko, tad tas noteikti ir Kristus un mans laiks ikdienā kopā ar Viņu. Tieši šajā laikā pilnveidojas mana personība, un es piedzīvoju, kā man tiek dots spēks katrai jaunai dienai, katram izaicinājumam. Piemēram, šodien atkal ne manas vainas dēļ gandrīz pakļuvu zem mašīnas, bet bija tāds spēks un miers, kuru nevar aprakstīt. Man tiešām nekas nenotiika, un varu atbildēt uz šiem jautājumiem.
Vēl man ļoti svarīgi ir dzīvot tā, lai dzīves noslēgumā varu teikt: “Bija vērts dzīvot, un tagad mierīgi varu iet pie sava Kunga!”. Man ir svarīgi dot no sevis, dot labo, ko varu, jo tad saprotu, ka tiešām dzīvoju. Tas arī ir viens no veidiem, kā es ar savu dzīvi slavēju Kristu par to, ka Viņš ir, ko Viņš izdarīja manā labā pie krusta, un par visu labo, ko Viņš ienes manā dzīvē.
Kas ir lielākie izaicinājumi Tavā dzīvē?
Šeit man gribas pasmaidīt, jo man patīk izaicinājumi; no tiem visvairāk var iemācīties (vismaz es mācos). Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir lauzt sabiedrības stereotipu par cilvēkiem ar invaliditāti, ka vienīgais, kas viņiem nepieciešams, ir aprūpe un pabalsti. Es tā neuzskatu. Atbalsts ir vajadzīgs, bet ar iespēju pilnveidoties un dzīvot šī vārda īstajā nozīmē, nevis tikai eksistēt. Tas ir iemesls, kāpēc papildus darbam ar W4W šogad esmu iestājusies doktorantūrā. Es gribu izstrādāt darbu par to, kā uz cilvēkiem ar invaliditāti skatās mūsu Latvijas valdībā, un kaut nedaudz mainīt viedokli par cilvēkiem ar invaliditāti tikai kā par aprūpējamu sabiedrības daļu. Šaubos, ka doktorantūra būs lielākais manas dzīves izaicinājums, bet izaicinājums tas noteikti būs.
Vēl viens lielais izaicinājums ir ticēt tam, ko par mani saka Dievs, un neklausīties tajos, kas mani uzskata par mazāk gudru un mazāk vērtīgu tikai tāpēc, ka man ir kustību traucējumi. Tādēļ tik svarīgs ir mans rīta laiks, kad lasu Bībeli, sarunājos ar manu Kungu un baudu kafiju, jo šai laikā nostiprinās mana ticība.
Ko Tev nozīmē attiecības ar Dievu?
Es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tās man ir pašas svarīgākās attiecības. Kas var būt svarīgāks par attiecībām ar Radītāju, kurš mani mīl bez nosacījumiem un atdeva Savu Dēlu, lai es varētu dzīvot?! Šajās attiecībās vēlos tieši to pašu dot Viņam, vēlos mācīties Viņu mīlēt un slavēt vien par to, ka Viņš ir un nekad mani neatstāj. Jau iepriekš minēju, ka pa īstam sāku dzīvot tad, kad iepazinu Kristu, līdz ar to attiecības ar Dievu man nozīmē dzīvību.
Kā Tu iepazinies ar savu topošo asistentu – sunīti? Kā viņu sauc, ko interesantu viņš ir ienesis Tavā dzīvē, un vai Tava dzīve kopā ar viņu ir citādāka? Kur šādus asistentus cilvēki vajadzības gadījumā var meklēt?
Viņu sauc Elfa, bet viņa vēl nav mans suns – asistents. Mēs tikai mācāmies un nākotnē ceram būt viena komanda. Tomēr, jau tagad ikreiz, kad satiekamies un kopā mācāmies kaut ko jaunu, tas ienes manā dzīvē daudz smaidu, daudz labestības un prieka tikai par to vien, ka esam kopā. Es domāju, ka Elfiņai ir lielisks potenciāls kļūt gan par manu draugu, gan lielu atbalstu ikdienā. Taču tā kā mums Latvijā ir vairāki suņi – pavadoņi, bet vēl nav suņi – asistenti, tad Elfa pretendē būt pirmā.
Biedrība, kurā vērsos, kad sāku interesēties par sunīti – asistentu, bija servisa suņu biedrība “Teodors” (www.teodors.org). Tā es iepazinos ar Elfu, lai gan tas prasīja zināmu laiku. Kad pirms vairākiem gadiem uzrakstīju biedrībai e-pastu ar daudziem jautājumiem, man atbildēja uz tiem, un es sapratu, ka apvienot suni un manu aktīvo dzīvi un darbošanos kustībā „Agape Studenti” varētu būt pagrūti. Pēc apmēram gada vai mazliet vairāk man atkal uzrakstīja šīs biedrības kinoloģe Zaiga un pajautāja, vai es vēl apsveru domu par suni – asistentu. Atkal uzdevu savus daudzos jautājumus par praktiskajām niansēm. Šoreiz Zaiga ierosināja satikties, un uz tikšanos viņa bija paņēmusi līdzi vienu no topošajiem suņiem – pavadoņiem. Parunājām klātienē, redzēju sunīti, un es sapratu, ka vēlos suni – asistentu. Tajā pašā vakarā to uzrakstīju Zaigai, un Zaiga sāka izvēlēties sunīti. Tad iepazinos ar Elfu, un nu jau kādu laiciņu esam pazīstamas un kopā mācāmies.
Paldies, Baibiņ, par Tavu stiprinošo un iedvesmojošo stāstu, kas katru no mums mudina meklēt Dieva vaigu un spiesties Viņam tuvāk!
Foto no Baibas Baikovskas personīgā arhīva.