Kas jāņem vērā, intervējot personu ar garīga rakstura traucējumiem (Nr. 14)
Pēdējā laikā medijos daudz tiek runāts par
personas privāto datu aizsardzību, kā arī par personas tiesībām uz informācijas
neaizskaramību medijos. Kā tas patiesībā notiek dzīvē, iztaujājot personu ar
mentālās veselības traucējumiem par viņa diagnozi, žurnāla "Spārni
riteņiem" redaktore Santa Survila komentē situāciju, atsaucoties uz Diānas
Ponaskovas piemēru.
Santa Survila: robežas pastāv personīgo datu izpaušanai, iztaujājot personu ar
mentālās veselības traucējumiem par viņa diagnozi?
Diāna
Ponaskova: Būtiskais jautājums ir par to, cik ētiski ir medijam vaicāt cilvēkam
ar intelektuāliem traucējumiem vai mentālās veselības invaliditāti par viņa
veselības stāvokli raksturojošiem aspektiem - medikamentiem, simptomātiku,
invaliditātes izpausmēm, diagnozi vai terapiju? Cik ētiski ir vaicāt to arī ar
veselības aprūpi vai citu invaliditātes diskursu skarošo tēmu kontekstā, ņemot
vērā, ka cilvēkam ar mentāliem traucējumiem, iespējams, nav tik augsta
intelektuālā kapacitāte, lai nepakļautos uzdoto jautājumu spiedienam? Tāpēc
varbūt mediju pārstāvjiem, kuri rada saturu sociālo jautājumu izklāstam, ir
skaidri jādefinē, kur jānovelk robeža starp cilvēka privātiem datiem un mediju
dienas kārtībā nepieciešamo datu ievākšanu sociālās tēmas satura izveidei.
Minēšu piemēru. Medijos bija vērojams sižets, kurā invaliditātes un nodarbinātības kontekstā tika iztaujāts respondents, kurš sižeta laikā atzina, ka viņam ir psihiska saslimšana - šozofrēnija. Tie ir sensitīvi dati, kuru izpaušanai, iespējams, nepieciešams medicīnisks vai pētniecisks, nevis izglītojoši-izklaidējošs konteksts. Īpaši apzinoties to, ka cilvēkiem ar mentāliem traucējumiem jau tā ir milzīgs stigmatisma slogs, kas ierobežo cilvēku ne tikai gūt izglītību, būt nodarbinātam darba tirgū u.c., bet arī saņemt citus atbilstošus sociālus pakalpojumus, tai skaitā dzīvot patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi atbilstoši cilvēktiesībām. Tādēļ diagnozes un to izskanēšana medijos paliek kā sensitīvs jautājums. Lielākoties cilvēku invaliditātes diagnozes medijos tiek atspoguļotas labdarības kontekstā, kad vāc ziedojumus konkrētas saslimšanas ārstēšanai, nevis populistiski tiecoties šādā veidā celt invaliditātes problēmjautājumus.
Santa
Survila: Ja cilvēkam ar invaliditāti
tiek jautāts, kāda viņam ir diagnoze, un aptaujātais atbild, ka tā ir,
piemēram, šizofrēnija, tādā gadījumā runa ir par neredzamo invaliditāti. Taču
personai ar kustību traucējumiem invaliditāte ir redzama un to noslēpt nav
iespējams.
Kāda ir mediju ētika no šī aspekta? Ja intervējamais šādā situācijā atklāj sensitīvus datus par sevi, vai šo informāciju drīkst izmantot publikācijās vai pārraidēs?
"Saskaņā
ar ES Vispārīgo datu aizsardzības regulu, dati par reliģisko un politisko
pārliecību, veselību u. c. ir sensitīvi, tāpēc tiem ir īpaša aizsardzība.
Regula
noteic, ka dalībvalstu tiesību aktos jāsaglabā līdzsvars starp vārda un
informācijas brīvību (tostarp žurnālistu izteiksmes, mākslinieciskās vai
literārās izpausmes brīvību) un tiesībām uz personas datu aizsardzību.
Salīdzinājumā
ar iepriekšējo normatīvo regulējumu datu Regulā precīzāk ir definēti veselības
dati: tie ir personas dati, kas saistīti ar fiziskas personas fizisko vai mentālo
veselību, tostarp veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, un kas atspoguļo
informāciju par personas veselības stāvokli.
Regula
ievieš jaunu jēdzienu līdzšinējo sensitīvo datu vietā – „īpašas kategorijas
personas dati" (Vispārīgā datu aizsardzības regula, www.tiesibsargs.lv).
Santa
Survila: Līdz ar to, piemēram, arī darba
devējs nedrīkst jautāt personas personīgos datus sakarā ar veselības stāvokli
(jebkurām saslimšanām), tai skaitā par invaliditāti. ir gadījumi, kad personai
ir neredzama invaliditāte, kas ārēji neizpaužas.
Veselības
dati ir sensitīva informācija - īpašas kategorijas personas dati, kuru cilvēks
var atklāt par sevi vai ne, ja to nevēlas. Tomēr, ņemot vērā, ka intervētajai
personai ir mentāla rakstura traucējumi, iespējams, ka viņa nespēja pilnībā
izvērtēt situāciju, nezinot, ka šos personīgos datus par sevi var neizpaust.
Kur
sākas un kur beidzas mediju ētika?
Žurnālistu
ētikas kodeksa 2.7 punktā ir teikts:
"Žurnālistam
ir jāatturas no cilvēka etniskās izcelsmes, tautības, profesijas, politiskās
pārliecības, reliģisko uzskatu vai seksuālās orientācijas pieminēšanas, ja šīm
detaļām nav nozīmes attiecīgajā kontekstā, it sevišķi, ja šādu faktu
pieminēšana var šķist aizskaroša."
Uzskatu,
ka zem šī punkta kā papildus iezīme klāt noteikti jāpiemin, ierakstot kodeksā
arī personas veselības stāvokļa detaļu sīkāka pieminēšana, kā arī personu ar
mentāla rakstura saslimšanām aizsardzība, jo persona var pilnībā neizprast
situāciju un neredzēt to no dažādiem skatu punktiem.
Santa Survila:
kad intervējamā persona ir izpaudusi par sevi informāciju, kuru bija tiesīga
neatklāt, izvērtēšana un atbildība noteikti būtu jāuzņemas žurnālistam, jo:
1.
Tas bija neētiski, jo tika pārkāpts personas privātums.
2.
Žurnālists ieguva sensitīvus datus.
3.
Persona sava veselības stāvokļa dēļ neapzinājās savu atbilžu iespējamās sekas
un ietekmi uz turpmākajām darba gaitām, un žurnālists tādējādi var iegūt ziņas,
kas vēlāk apzināti vai neapzināti var tikt izmantotas pret personu.
3.
Situācija ir pretrunā ar mediju ētikas kodeksa pamatprincipiem.