Kristīnes vaļasprieks - Adventes vainagu darināšana (Nr. 9)
Mans vārds
ir Kristīne Vanaga. Esmu divu bērnu mamma. Vislabāk jūtos tālāk no pilsētas,
daudz prieka un piepildījuma sajūtu man sniedz hobiji, - tie man ir vairāki.
Reiz kolēģis man pajautāja, kāds ir mans vaļasprieks, un es atbildēju, ka mans
hobijs ir meklēt savu hobiju. Protams, izklausās smieklīgi. Sākumā tas bija
dzimtas koka pētīšana, vēlāk kaligrāfija, dzeja, šūšana, un tagad tā ir
floristika. Nevaru izvēlēties vienu, jo patīk visi.
Kā es uzzināju par Dievu? Tas bija ļoti sen, bērnudārznieka vecumā. Atceros, ka
mums ar brāli bija bērnu Bībele, ļoti skaista un koša. Mēs vēl nepratām lasīt,
tikai pazinām burtus, taču nemācējām sasaukt tos kopā. Reiz biju dusmīga un
dīrāju skaistās bilžu lapas no grāmatas. Mamma dzirdēja, kā plēšu lapas no
Bībeles (vērtību nesapratu), un toreiz dabūju vissāpīgāko mācību. Mamma stipri
parāva mani aiz auss un iesita pļauku. Brēcu un bļāvu ilgi. Kopš tās dienas
neesmu uzdrošinājusies plēst lapas nevienai grāmatai. Pāris gadus vēlāk kaimiņu
bērni (viņi bija jaunāki par mani) iznesa ārā pavisam vienkāršu grāmatu, bez
bildēm. Nezinu, kāpēc, bet palūdzu, lai iedod man izlasīt. Kā šodien atceros: balta
A5 izmēra grāmata, ar melniem burtiem rakstīts nosaukums "Velna
valgos". Nesapratu, kāpēc, taču izlasīju no viena vāka līdz otram. Mans
bērnišķīgais secinājums bija, ka labiem cilvēkiem grūta dzīve, bet ļauniem -
viegla. Pēc tam mūs sūtīja svētdienas skolā. Ļoti žēl, ka svētdienas skola bija
reti, pāris reižu mēnesī. Mēs sapratām, ka mācītājs ir viens un brauc no
pilsētas pa visiem pagastiem.
Nedaudz
vēlāk tētis mūs iemācīja skaitīt lūgšanu un teica, lai skaitām skolā klusi (lai
bērni mūs neizsmietu), pirms ēšanas. Tā arī darījām. Kopš tā laika gandrīz ik
dienu mūs skolā izsmēja un ņirgājās, un mēs to ņēmām pie sirds. Ar laiku
sapratām, ka socializācija ar šādiem bērniem mums nav vajadzīga. Arī pieauguša
cilvēka vecumā, uzzinot, ka ticu Dieva esamībai, par mani ir zobojušies un
sliktāk izturējušies, īpaši darba vietā. Protams, jutos slikti un pārdzīvoju,
bet tad atcerējos, ka, ja cilvēki tevi nicina un runā sliktu par tevi, tu esi
Dievam tīkams.
Tas, ka
neredzi Dievu, nenozīmē, ka viņa nav. Tu nevari redzēt arī savas smadzenes, bet
vai tas nozīmē, ka tev to nav?..
Vieni no pēdējiem darbiņiem ir Adventes vainagi. Šogad gan noslinkoju, jo
nopirku jau gatavu pamatni un citus materiālus. Salmu pamatni aplīmēju ar
sizālu, vēlāk ar skaistu lenti, un tad līmēju virsū dekorus. Pats svarīgākais,
lai pašam patīk tā, ka priecē acis un silda dvēseli.
Adventes vainaga darināšana
Lai
uzmeistarotu vainagu, vissvarīgākā ir pacietība. Bez tās nu nekādi. Visupirms
ir nepieciešama pamatne jeb karkass. Visērtāk to veidot no salmiem vai siena.
Parasti veido apļa formas vainagu, lai gan pats pirmais adventes vainags tika
veidots krusta formā.
Vēl noteikti
nepieciešams resnāks diegs vai makšķeraukla (noder kā dzija, tā džutas diegs vai
šņore, kādu parasti izmanto laukos siena ruļļu presēšanai).
Ar rokām veido tik biezu kārtu, cik biezu vēlas vainagu, un vienlaikus jāpagūst kārtīgi nosiet salmus vai sienu. Kad aplis ir izveidots, tas nekas, ja nav ideāli. Visērtāk un vienkāršāk ir likt skujkoku zariņus. Tā kā siltās telpās tās ātri krīt nost, labāk izmantot iepriekš aptuveni vienādos izmēros sagrieztus dzīvības koka zariņus. Tālākā darbība neatšķiras no iepriekšējās. Uz salmu pamatnes uztin zariņus un, tos nosienot ar diegu vai dziju, turpina, līdz viss izdarīts. Zaļajiem zariem ir jāpārklājas tā, lai nebūtu redzams siešanai izmantotais materiāls. Tālāk atliek dekorēšana pēc saviem ieskatiem.