Prieks (r)adīt. Santa Vanaga
Pašrealizācija ir indivīda
personīgo spēju atklāšana un vēlme īstenot potenciālu, ko Dievs ir ielicis
katrā cilvēkā. Tas ir process, kas turpinās visu dzīvi un piešķir dzīvei jēgu.
Taču kā atrast spēku un
stimulu, kad organisms ir ierobežots? Pirms septiņiem gadiem kādu rītu es
atklāju, ka man neklausa ķermeņa labā puse. Tam par iemeslu bija mikroinsults,
un ar tā sekām cīnījos vairāk nekā gadu. Es nespēju izteikt vārdus un pilnus
teikumus, bija zudusi arī rakstītprasme. Kustības atgriezās pamazām, un mēs ar
vīru pat apmeklējām deju kursus, lai būtu priecīgāk trenēties koordinācijas
vingrojumus. Bija dienas, kad vienkārši piespiedu sev iet ārā, velkot savu labo
pusi sev līdzi. Sāku visu no sākuma. Savos 38 gados iestājos bezdarbniekos. Man
piedāvāja mazā uzņēmuma vadības kursus. Tajā brīdī man tas šķita kā brīnums,
kuru vada Dievs. Četru mēnešu laikā es atguvu rakstības prasmi, un manas
smadzenes pamazām atkopās. Visi jaunie ar lietvedību, grāmatvedību, biznesa
izveidi u.c. termini, ko dzirdēju pirmo reizi, lika manām smadzenēm domāt. Pēc
pāris nedēļām, kad jau biju uzsākusi kursus, sapratu, cik tie ir svētīgi manai
veselībai un turpmākai attīstībai.
Pirms saslimšanas man
bija sapnis kļūt par kāzu fotogrāfi. Pašmācības ceļā kopā ar vīru bijām
apguvuši fotografēšanas pamatus no pasaules vadošajiem fotogrāfiem. Tā divu
gadu laikā, mums bija 33 kāzas un neskaitāmi citi pasākumi. Taču mans veselības
stāvoklis atkal pasliktinājās, un atlabšana pēc insulta mijās ar jaunām
sūdzībām par pilnīgu nespēku un jaunām sāpēm, kā cēlonis vēlāk izrādījās
ielaists vēzis. Pirmā un vienīgā ķīmija, ko saņēmu, man „sita” pa vājo vietu,
kas bija manas acis, tāpēc tagad esmu praktiski neredzīga. Pirms diviem gadiem,
neraugoties uz manu pasliktinājušos redzi, abi ar vīru piedalījāmies manā
pēdējā kāzu foto sesijā. Paralēli atklāju, ka joprojām varu nodarboties ar to,
kas man patika kā hobijs pēdējos 20 gadus, tas ir, adīt. Sākumā likās, ka arī
šī nodarbe ir neiespējamā misija, bet kādu dienu, braucot tumšā mašīnā,
sapratu, ka protu to darīt uz tausti!
Visas radošās spējas
mums ir devis Dievs. Es kādreiz strādāju par merčendaizeri (preču izvietošanas
speciālists. – Red. piez.) dažādos
veikalos, un tas bija nogurdinošs, it kā ne radošs darbs. Taču Dievs man parādīja,
ka, ieguldot savas unikālās pašrealizācijas spējas ikvienā darbā, tas
vainagosies ar panākumiem un prieku kopā ar Dievu par to, ko esi varējis
paveikt un kas ir izdevies.
Es ļoti ceru, ka mana pieredze būs jums par svētību, un, ja kādam ir jautājumi, droši varat ar mani sazināties. Pateicība Dievam par pilnīgi visu!