Nav nekā neiespējama, ja tam tici! (Nr. 15)
Mani sauc Antons Sņegovs, un man ir 27 gadi. Es
esmu neredzīgs no bērnības. Kad pabeidzu skolu, vēl nezināju, ko darīšu tālāk
dzīvē. Bija ļoti skumīgi. Tad mēs ar mammu aizgājām uz rehabilitācijas centru,
un tas ļoti izmainīja manu dzīvi. Tur es ieguvu daudz ko vērtīgu: apguvu
pašaprūpes pamatus, iemācījos orientēties ciematā, mēģināju pīt grozus.
Rehabilitācijas centrā bieži notiek interesanti projekti. Vienā no projektiem ar nosaukumu "Radošais izaicinājums" man piedāvāja tapošanas nodarbības. Tas ir adīšanas veids uz speciāla stendiņa. Tas nav bīstams neredzīgiem cilvēkiem. Sākumā es domāju, ka man tas būs par grūtu, bet pateicoties maniem skolotājiem, man sāka izdoties. Tas ir ļoti smalks un interesants darbs. Tik dievišķīgi, kad cilpiņu pēc cilpiņas iznāk šallīte! Tagad es jau esmu uztapojis daudzas šallītes.
Savu pirmo šallīti es uzdāvināju mammai Ziemassvētkos. Protams, šallīte nebija ideāla, bet mammai tā ļoti patika, un viņa lepojās par mani. Otro šallīti es uzdāvināju savai draudzenei Renātei, un esmu dāvinājis šallītes vēl citiem.
Protams, es vēl pieļauju kļūdas, un tās man palīdz izlabot mani pasniedzēji. Tagad tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm, jo tas ļoti nomierina un noņem stresu. Man patīk, kad sanāk kāda mīksta un mīļa manta, kuru es varu uzdāvināt saviem tuvākajiem cilvēkiem un labiem draugiem. Es sapņoju uztapot šallītes un piedalīties labdarības tirdziņā, ko organizē Ziemassvētkos fonds "Nāc līdzās!"
Es vēlos, lai katrs no mums atrod sev patīkamo nodarbību, kura priecēs cilvēkus un darīs laimīgu. Pats es vēl daudz ko gribu iemācīties, un ticu, ka nav nekā neiespējama, ja tam tici!
Foto, video: Antona Sņegova personīgais arhīvs