Dziedu savu dzīvi Dievam. Diāna Ponaskova
Jau bērnībā un pusaudzes gados, kad vēl nepazinu Kristu
kā savu Glābēju, dzīvoju ar sajūtu, ka ir Kāds, kurš mani pārdabiski sargā, jo
pat krīzēs un veselības pārdzīvojumu laikos, kad varēja būt vēl sliktāk, jutu,
ka ir labi tā, kā ir. Mīlestība un rūpes, ko smagajos dzīves posmos saņēmu no
ģimenes, bija svētība un apliecinājums tam, ka debesu Tēvs ir klātesošs un sauc
mani, pat ja nezinu, kā un kam atsaukties. Dievs daudz runāja uz mani, parādot
Savu pacietību pret mani, tik stūrgalvīgu, impulsīvu un bieži ļoti ievainojamu
bērnu. Viņš pacietīgi gaidīja un ik pa laikam pievērsa sev manu uzmanību gan
caur lieciniekiem uz ielām, kas sludināja un aicināja mani uz dziedināšanas
praksēm, gan caur citiem cilvēkiem vai pasākumiem. Tiesa, mana ģimene no tiem
mani ļoti sargāja, jo baidījās no „viltus praviešiem”, un tādējādi, pašiem to
nezinot, „sargāja” mani arī no Dieva patiesības. Lai vai kā, mana omīte ticēja
Dievam un, lai gan nestāstīja par Jēzu Kristu, jau bērnībā iemācīja man
apzināties, ka Dievs mani pazīst un vēro.
Foto: Diānas Ponaskovas personīgais arhīvs
Dieva žēlastība ir neaptverama, un mana sirds atvērās un padevās Viņa mīlestībai 2013.gadā, kad studēju pirmajā kursā. Uzzinājusi par Jēzū Kristū dāvināto glābšanu, es sapratu, ka tieši to es jau sen biju vēlējusies piedzīvot, bet nezināju, kā. Esmu tik pateicīga Dievam, ka Viņš mani sauca vārdā un sagatavoja mani, lai es varētu satikt Baibu, kura ar savu ticības piemēru un aicinājumu veda mani tuvāk Jēzum. Arvien apbrīnoju, cik īpašā veidā Tēvs zina, kā katru Savu bērnu uzrunāt, un cik pacietīgs Viņš ir mīlestībā un piedošanā, kamēr maldāmies vai nocietinām savas sirdis.
Atnākot pie Dieva, pirmais brīnums, ko piedzīvoju, bija sevis pieņemšana. Visi mani neskaitāmie “kāpēc?” kļuva skaidri, jo Viņš apklāja tos ar Savu godību. Es spēju samierināties un pieņemt sevi ar prieku un pateicību. Tagad, palūkojoties spogulī, es redzu nevis “dabas kļūdu”, bet Dieva bērnu. Jā, pasaulei grūti mani pieņemt, bet Dievs mani ir izredzējis. Šī doma mani nekad nepamet, jo manā vietā varēja būt kāds cits, bet esmu tieši es, ar tikai man uzticēto uzdevumu un veidu, kā to izpildīt. Jā, arī sēžot ratiņkrēslā un esot ļoti miniatūra auguma sievietei. Taču kopā ar Dievu es baudu to, kāda esmu.
Debesu Tēvs man ir devis talantu dziedāt. Tiesa, daudzus gadus es neapzinājos, ka šī dāvana man ir dota, lai kalpotu Dievam un cilvēkiem. Man vienkārši patika dziedāt, un es to darīju, taču, atnākusi pie Dieva, es pamazām atskārtu, ka cilvēki, kuri dzirdējuši mani dziedam, to novērtē ne tikai ar aizkustinājumu vai pažēlošanu. Viņi piedzīvo īpašu pieskārienu un sajūtu, ka tajā brīdī laiks apstājas. Daudzi sāk raudāt. Protams, reizēm domāju, ka šīs asaras ir aiz žēluma, jo redzēt mani uz skatuves nav ikdienišķa aina, un cilvēciski sirdī var ienākt žēlums. Lai gan biju smaidījusi par to, ka man kādu saraudināt ir vieglāk nekā sasmīdināt, ar laiku Dievs lika saprast, ka man pret šo dāvanu ir jāizturas nopietnāk un es nedrīkstu atstāt to novārtā. Tāpēc es pazemīgi sekoju līdzi, kā Tēvs mani ved un māca lietot to, kas man dots.
Reizēm, uzlūkojot citus, var šķist, ka Dievs citiem ir devis vairāk dāvanu nekā man, bet viņiem ir arī cita atbildība. Cilvēciski gribas apskaust otru par to, ka viņam viss sanāk, taču Dievs uzlūko sirdi. Daudzkārt esmu pārliecinājusies, ka nedz atzinība, nedz trofejas ir Dievam svarīgas, bet gan mana un tava sirds. Protams, tas nenozīmē, ka nav jātiecas pēc sasniegumiem, jo arī tā trofeja var būt saņemta Dievam par godu, ceļot Viņa slavu un apliecinot Viņa varenību, nevis tikai sava rakstura veiksmīgo kombināciju. Viss, kas esam un kādi esam, ir par Viņu, ja dzīvojam tā Kunga patiesībā.
Diāna Ponaskova
2021