Andrea Bočelli – dziedātājs, kas neatstāj vienaldzīgu
Fragments no Colm Flynn video intervijas.
Visā pasaulē viņu pazīst kā “zelta balss” īpašnieku. Taču itāļu tenoram Andrea Bočelli ir arī ”zelta sirds”, kuras pamudināts viņš pēdējos desmit gadus ir izvērtis plašu labdarības darbu, finansējot to no Andrea Bočelli fonda līdzekļiem. Šodien es Andrea un viņa sievu sastopu viņu izveidotā labdarības fonda galvenajā mītnē Itālijas pilsētā Florencē.
C.F.: Andrea, vai kādreiz, būdams mazs zēns, kurš uzaudzis šeit, Itālijā, tu spēji iedomāties, ka kādu dienu pamodīsies kā megazvaigzne un, ieguvis atpazīstamību visā pasaulē, būsi daudzu iemīļots, būsi pārdevis 45 miljonus savu audio ierakstu kopijas un tev būs savs fonds?
A.B.: Noteikti nē, nekad un neviens nevarēja pat iedomāties, ka kaut kas tāds varētu būt iespējams. Tomēr tas notika. Panākumi ir kā negadījums uz ceļa. Viss notiek tā, kā paredzēts “lielā dizainera” - Dieva - plānā.
Foto: https://hauteliving.com/
Andrea Bočelli piedzima ar iedzimtu glaukomu, deģeneratīvu acu slimību, un 12 gadu vecumā, pēc trieciena pa galvu ar bumbu futbolspēles laikā, viņš redzi zaudēja pilnībā.
A.B.: Man vienmēr ir paticis dziedāt. Dziedāšana vienmēr ir bijusi īstā aizraušanās, bet man nepatika dziedāt, kad spēlēju futbolu ar saviem draugiem. Man nepatika, ka mani traucē vai atrauj no spēles. Cilvēki parasti mēdza man uzsaukt: “Nāc, uzdziedi mums!“ Tad mani sāka aicināt dziedāt draudzē, dzimšanas dienu svinībās vai skolā un citur, līdz ar laiku tas kļuva par to, par ko tam bija jākļūst.
C.F.: Kad tu saņēmies drosmi pateikt savai ģimenei un apkārtējiem (jo man zināms, ka studēji jurisprudenci), ka vēlies kļūt par profesionālu dziedātāju?
A.B.: Mākslinieku dzīve jau no paša sākuma ir sava veida laimes spēle, jo neviens nevar uzreiz būt drošs par to, vai gūs panākumus šajā karjerā. Tāpēc ir jābūt arī kādai alternatīvai, kas varētu noderēt gadījumam, ja tomēr gūsi panākumus šai karjerā. Tādēļ es daudz mācījos, jo to gribēja mani vecāki. Kad kļuvu par dziedātāju, studijās iegūtās zināšanas man izrādījās ļoti noderīgas.
C.F.: Kādā no savām intervijām tu teici, ka tad, kad esi cilvēkiem atzinies vēlmē kļūt par dziedātāju, ir bijuši tādi, kas teica: „Jā, tu tiešām esi talantīgs, taču neviens nekad nemaksās pat dolāru par to, lai dzirdētu tevi dziedam!“ Vai tu pats to atminies?
A.B.: Jā, es to atceros. Reiz mans tēvs teica: „Kad cilvēki tev saka: „Malacis!”, tas neko nenozīmē. Tajā dienā, kad viņi būs gatavi maksāt par biļeti, lai dzirdētu tevi dziedam, tu varēsi teikt, ka tiešām esi kļuvis par dziedātāju.
To pašu, ko par Andrea kaislību uz mūziku, var teikt par viņa nesatricināmo katolisko ticību, un viņš pat ir dziedājis trim pāvestiem Vatikānā.
C.F.: Es zinu, ka tu esi arī dziļas ticības cilvēks, pārstāvot katoļticību. Cik svarīga tev ir ticība?
A.B.: Varu teikt, ka man tā ir dzīves jēga, jo pat ja tu nodzīvo 100 gadus, tie ir nieks, salīdzinot ar mūžību. Ja nebūtu mūžīgās dzīvības, dzīves pēc nāves, viss zaudētu savu jēgu. Tāpēc manai ticībai ir ārkārtīgi vienkāršs izskaidrojums. Es neticu pulkstenim bez meistara, kurš šo pulksteni ir izveidojis. Es neticu, ka kaut kas var būt bez kāda, kurš to izdomājis un pēc sava nodoma izveidojis. Tāpēc es ticu, stipri ticu Tam, kurš radījis visu pasauli.
C.F.: Reiz lasīju citātu, kurā tu teici: „Katram ir liktenis, bet liktenis ir Dievs.” Ko tu ar to domā?
A.B.: Ikviens, kurš ieliek savu dzīvi Tā rokās, kurš viņu radījis, kurš viņu grib un mīl, ieliek savu dzīvi labās rokās. Tā ir pilnīga patiesība, ka no tā, kam daudz dots, daudz atprasīs. Es nezinu, kas tiks atprasīts no manis, kad es stāvēšu aci pret aci ar pasaules Radītāju, jo man ir ticis dots ļoti daudz. Man ir dota vienota ģimene, kas mani atbalsta un mīl. Mani mīl man tuvi draugi, mana sieva, bērni un mani fani. Mana dzīve ir bijusi pilna iespēju un piedzīvojumu. Esmu saņēmis ļoti daudz, tāpēc man jācenšas daudz dot.
Avots: interneta resursi. https://www.radiotimes.com/audio/interview-andrea-bocelli/
Fragments no intervijas RadioTimes.com
Neraugoties uz operas cienītāju nevēlēšanos uztvert Andrea Bočelli kā pasaules klases tenoru un viņa atteikšanos pievērst uzmanību viņu bieži vien skarbajai kritikai, viņam ir milzīgi daudz fanu visā pasaulē.
„Tas bija mana tēva sapnis, ka es nokļūstu Amerikā, jo, kā viņš man reiz teica, tā esot vieta, kur sapņi piepildās, un man noteikti jātiecoties uz to...”
Lai gan kā dziedātājam viņam ir uzdevums panākt emocionālu reakciju savos klausītājos, pats Bočelli saka, ka, uzstājoties skatītāju priekšā, viņš cenšas nedomāt par savu tēvu. ”Patiesībā, es cenšos nedomāt ne par ko vai vismaz par pēc iespējas mazāk par lietām, kas varētu mani darīt emocionālu. Es nevaru ļaut emocijām mani pārņemt, un līdz šim man vienmēr ir izdevies tās apvaldīt.”
Tieši pašdisciplīna ir palīdzējusi viņam kļūt par otru veiksmīgāko itāļu dziedātāju pēc Pavaroti. Pēc 70 miljonu albūmu pārdošanas kopš pirmā albūma iznākšanas 1994. gadā, pēc neskaitāmiem izpārdotiem koncertiem un uzstāšanās princesēm, premjerministriem, pāvestiem un karalienēm, Bočelli bauda brīvību būt gan popmūzikas, gan operas dziedātājam.
Reliģiskie dziedājumi viņu, visticamāk, nesamulsinās, jo Bočelli ir vīrs, kurš nekautrējas runāt par Dievu. Viņš pat ir uzstājies pāvestam Jānim Pāvilam 2000. gadā, dienā, kad nomira viņa paša tēvs. Kā viņš saka, “tā bija diena, kad savaldīt emocijas bija ļoti grūti”. (..)
Saglabāt ticību viņam neesot bijis grūti. ”Tas ir kaut kas tāds, kas nāk no Dieva žēlastības; tu pats neizlem, vai tev tas būs vai nebūs.”
Kā Dievs tev ir palīdzējis?
“Diena būtu par īsu, lai es spētu atbildēt uz šo jautājumu. Es vienmēr esmu lūkojies uz Dievu, un Dievs vienmēr ir uzklausijis manas lūgšanas. Es ticu, ka grūtības, ko Dievs pieļauj, ir proporcionālas spēkam un iespējām, ko Dievs dod, lai mēs spētu tās pārvarēt.”
Bočelli nepatīk runāt par viņa neredzību, un steidz izlabot iespaidu, ka ar „grūtībām” viņš domājis savu redzi. ”Es nesaprotu, kāpēc tu piemini neredzību kā apgrūtinājumu, jo tas nav tas, ko es domāju,” viņš iebilst. ”Es neuzskatu to par traucēkli, noteikti nē.” Bočelli pastāsta, ka mēdz doties izjādēs savā fermā netālu no Versaļas Toskānā, un uzsver, ka jāt ar zirgu neredzīgam cilvēkam ir tikpat normāli kā redzīgam. “Varbūt jūs to nezināt, bet Itālijas militārajā dienestā karavīriem māca lēkt pāri šķēršļiem aizsietām acīm.”
Tas pierāda, ka Bočelli savas redzes ierobežojumus ņem vērā tikpat maz, kā izsmējīgās piezīmes, ka viņš ir popmūziķis, kurš dzied operu ar, labākajā gadījumā, ierobežotu balsi.
Avots: interneta resursi. https://www.radiotimes.com/audio/interview-andrea-bocelli/?fbclid=IwAR22uopJi93VeOynXtWLtTtK4Z3lx4poTnduQKqIEv5_8esYy_FgZ-A6zB8
No angļu valodas tulkoja J. Jēgers