Uzzīmē krāšņu sapni... (Nr. 4)
Mani sauc Jānis Jēgers, esmu dzimis 1986. gada 11. martā. Par savām mājām līdzšinējā mūža lielāko daļu esmu saucis Jelgavu, un tikai pirms gada dzīves ceļš mani atveda uz Rīgu.
Jau pamatskolas laikā atklāju, ka Dievs ir man devis prasmi izteikt savas domas un pārdzīvojumus dzejā. Tā nu laiku pa laikam uzrakstu kādu dzejoli un ticu, ka tā es varu pagodināt un slavēt Dievu.
Foto: J. Jēgera personīgais arhīvs
Uzzīmē
Uzzīmē krāšņu sapni,
Ar krāsām, ziediem un vārdiem izsaki to!
Tas nekas, ka nesaproti vai nezini, kā;
Tā glezna būs ļoti īpaša, -
Tā būs tavējā.
Paņēmis zvaigznes plaukstās,
Ej un izkaisi tās:
Izkaisi plašajās debesīs, izkaisi visumā!
Satvēris vasaru plaukstā, saēdies zemenes laukā!
Iesēdies pieneņu pļavā, notvēris tauriņu plaukstā,
Notvēris sauli smaidā.
Basām kājām rasas pielietā pļavā,
Notici vasarai skaistai - tā tāda vienīgā!
Es saucu uz Dievu
Es saucu uz Dievu : „Vai dzirdi?”
Vairs nesaucu... Kliedzu:
„Vai dzirdi, kad saucu Tevi?
No sāpēm sev nerodu vietu...
Sāp tik ļoti, ka aptrūkstas vārdu, lai izteiktu tās.
Atliek vien asaras.
Miljoniem asaru, kā jūra, kur
ūdenim neredz gala.
Un atkal es kliedzu: „Vai dzirdi?”
Klusums. Stundu. Dienu. Klusums nedēļām ilgs.
Tu atkal raudi un kliedz: „Vai dzirdi?”
Līdz beidzot sadzirdi balsi no debesīm, kas klusi un maigi čukst:
„Es dzirdu, mans bērns. Es esmu ar tevi...”
Jauna diena uzaususi
Jauna diena uzaususi, jauna diena tā,
Kad varēšu ar savu Tēti atkal parunāt.
Izstāstīšu Viņam par katru prieka dzirksti,
Par katru asaru, ko lējis vakarā.
Es zinu, dzirdi Tu, - Tu vienmēr mani dzirdi.
Kaut troksnis apkārt liels, Tu tomēr mani dzirdi.
Es dienas steigā tveru brītiņus ar Tēvu,
Lai izstāstītu katru mirkli ,katru dzīves dienu.
Man šādi brīži dārgi ir un svēti,
Kad varu izrauties uz sarunu ar Tēvu un
Tā, līdzās sēžot, zināt,
ka katra mana asara, kas šeit uz zemes lieta,
Dieva acīs ir Kristus asiņu vērta,
Un katrs prieks, ko saņemu ik dienas,
Ir Tevis dāvināts, mans Dievs.