Diāna. Par dāvanām un mākslu, lai kalpotu citiem (Nr. 5)
Patiesībā, nav nemaz tik vienkārši pastāstīt par saviem talantiem, jo šīs dāvanas neesmu pati savā spēkā nopelnījusi. Tās man ir, bet ar ļoti īpašu mērķi, tāpēc tagad man ir atbildība tās lietot, pilnveidot, būt pateicīgai un ar prieku mīlestībā kalpot citiem. Es ikdienā sastopu ļoti daudz cilvēku, kuriem ir vairākas dāvanas, un arī tādus, kuriem ir tikai viena. Iespējams, mēs katrs esam kādreiz domājuši: – kāpēc tā? Kāpēc vieniem ir tik daudz, bet citiem tik maz?
Atbildi uz šo jautājumu zina un var mums dot tikai Dievs, jo Viņš ir šo dāvanu autors un dalītājs. Varbūt kāds domā: „Diez vai man vispār ir kāds talants”, bet priecīgā ziņa ir tāda, ka Dievs tiešām katram kaut ko ir dāvinājis, tikai katram ir savs īstais laiks, kad šo dāvanu atvērt. Gluži kā Ziemassvētkos, kad mēs atveram savas dāvanas un ieraugām, kas tajās iekšā. Līdzīgi notiek ar garīgām dāvanām. Tikai katram ir savs īstais dāvanu atvēršanas laiks. Un pat, ja dzīves laikā šī dāvana izrādīsies tikai viena, tas vēl jo vairāk liecinās par to, cik īpaša un svarīga tā ir, piešķirot tavai dzīvei jēgu.
Ir vēl kāda būtiska atšķirība starp garīgu dāvanu un to, kas gaida mūs zem eglītes. Garīgu dāvanu Dievs dod ne mūsu personīgai lietošanai, bet tādēļ, lai mēs ar to kalpotu kādam citam par iepriecinājumu, iedvesmu, palīdzību vai iedrošinājumu.
Jau bērnībā atklāju, ka mani īpaši uzrunā māksla. Tas izklausās vispārīgi, bet es to redzu un sajūtu visur, ne tikai tādos vispārzināmos mākslas žanros kā mūzika, dzeja, deja, tēlniecība, glezniecība u.c., bet arī cilvēkos. Uzskatu, ka cilvēks ir ļoti īpašs mākslas darbs. Uzlūkojot galerijā gleznu, mēs parasti stāvam tai pretī un skatāmies uz to kā atsevišķu objektu, mākslas darbu, taču tajā brīdī māksla pastāv arī starp mums un šo gleznu. Mūsu saikne un interpretējums ir pilnīgi cits mākslas process, kas atšķir šo gleznu no tās, kuru redz kāds cits cilvēks. Arī, satiekot cilvēku, kas jau pēc būtības ir ļoti sarežģīts dievišķs mākslas darbs, starp mums notiek māksla, kas izpaužas saskarsmē, emocijās, interpretējumos, secinājumos, pieredzē. Jūs jautāsiet: ko tad īsti nozīmē māksla? Man tā nozīmē visus kanālus, kuriem ir saikne ar Dievu. Māksla sākas ar ideju, kas ir apziņā radies ‘slēdziens’, apvienojot daudzus jo daudzus pieredzes un zināšanu komponentus. Protams, daudz ko var paskaidrot no zinātniskā viedokļa, un cilvēce arvien cenšas izzināt to, kas pat nav ļauts. Tas tikai tāpēc, ka cilvēki tiecas valdīt, vēloties zināt vairāk un pakļaut, nevis pakļauties. Taču dievišķo nav iespējams izskaidrot. Tad nu, lūk, – ideja! Arī Dievam bija ideja, un te nu mēs esam.
Atgriežoties pie dāvanām, - esmu pateicīga Dievam par spēju dziedāt un piedzīvot mūziku arī kā garīgās izaugsmes procesu, ar kuru man ir iespēja dalīties.
Video Nr. 2
Esot mūzikā, bieži aizdomājos, cik svētīgi un dāsni apdāvināti esam ar to, ka spējam just gan skaņu, gan ritmu vibrācijas, gan gaisu, gaismu... visu vienkopus, kas mums ir apkārt brīdī, kad notiek māksla. Tāpēc pat koncerti, uz kuriem izvēlos doties baudīt mūziku, man bieži nozīmē vairāk nekā tikai dažas stundas kultūras pasākuma ar zināmas filosofijas pēcgaršu. Tāpat tikšanās ar cilvēkiem man nav nejaušības. Ļoti novērtēju un pateicos par katru, ar kuru bija un ir iespēja veidot garīgas saites. Tāpēc man arvien vairāk patīk vērot, un šķiet svarīgi vairāk izprast cilvēku kā dievišķu mākslas darbu, jo patiesi katrs, ko dzīvē sastopam, ir īpašs, un pat daži vārdi vai sava dāvinājuma ieguldījums kāda sirdij spēj izmainīt ļoti daudz.
Otrs, kas, manuprāt, ļoti raksturo mākslu, un, protams, dzīvi kopumā, ir laiks. Šo dāvanu es vēl mācos lietot. Aiz katra mākslas darba stāv laiks, un arī aiz katra cilvēka ir laiks. Pagātnes laiks, nākotnes laiks, tagadnes laiks, laiks sev, laiks otram. Laiks ir kā matērija, kas palīdz formēt veidolu. Laiks ir īpašs, jo pilnīgi nekas šajā fiziskajā pasaulē nespēj to ietekmēt. Tikai Dievs spēj kontrolēt un neatklāt nevienam laika intervālus, ko paredzējis noteiktiem dzīves uzdevumiem.
Laiks ļoti daudz ko māca. Tas ļauj saprast un īstenot tik daudz, cik var paspēt. Un paspēt var, darot, bet, darot laikā.
Ar dzeju bija līdzīgi. Vēl viens veids, kā es centos transformēt savu redzējumu citā formā, citā plaknē un telpā, bet... darot laikā. Nevis tādēļ, ka būtu kādi pabeigšanas termiņi, bet gan tāpēc, ka šeit laiks atklājas kā stāvoklis, kurā notiek process. Laiks kā stāvoklis, kad tiek atvērta jauna dāvana. Un protams, arī to es mācos lietot.
Velkot paralēles ar laiku, fotogrāfija kļuva par vēl vienu mākslas formu, kurā vēlējos saskatīt un vēl dziļāk izprast citas sakarības starp cilvēku, laiku un mākslu kā netveramu procesu. Fotogrāfija man ļauj sakopot uzmanību tieši uz to, kas nes vēstījumu kontekstā ar apkārtējo vidi, kura piepilda šo mākslas procesa telpu.
Pastāv sen zināma klišeja, ka cilvēks daudz ko nepamana sev apkārt un dzīvo steidzīgu dzīvi. Šī reālitāte ir kļuvusi par klišeju, no kuras bēgot, ar to sastopamies. Taču visam šajā fiziskajā pasaulē ir robežas. Arī poga ‘stop’ reiz tiks nospiesta. Kas būs pēc tam? Pēc tam vairs neko nevarēs mainīt. Tāpēc ir svarīgi tagad saprast, kādēļ un kā ir jālieto tas, kas mums dots. Tas jau ir patiesi daudz, lai īstenotu savas dzīves svarīgāko mērķi.
Foto no Diānas Ponaskovas personīgā arhīva.