Jordānija (Nr. 11)
Jā, tu pareizi nodomāji: vai tik šai valstij nav kāds sakars ar Jordānas upi. Ir! Tā un vēl dažas citas Bībelē minētās vietas (Nebo kalns, Nāves jūra, Jēzus kristību krasts, vieta, kurā Lota sieva pārvērtās sālsstabā u.c.) Jordāniju (Oficiāli Jordānijas Hašemītu karaliste) padara par aizraujošu galamērķi gan kristiešiem, gan citiem piedzīvojumu meklētājiem. Tā ir valsts Tuvajos Austrumos, kuru no četrām debespusēm ieskauj Izraēla, Irāka, Saūda Arābija un Sīrija. Piekritīšu, ka tas nav gluži visapskaužamākais kaimiņu saraksts. Bet varu droši teikt, ka Jordānija ir diezgan ērti iekārtojusies šīm četrām pa vidu, radot zināmu drošības un stabilitātes sajūtu mūsdienu trauksmainajā pasaulē. Tā ir valsts, kurā draudzīgi sadzīvo 95 % musulmaņi ar (labi ja) pieciem procentiem kristiešu. Lielākā daļa sieviešu staigā īpašos tērpos, kas atbilstoši islāmam slēpj viņu ķermeņa bīstamākās daļas. Vīriešu stils lielākoties gluži saprotams, taču ir arī daļa kungu, kas labprāt valkā diždāšu, kas latvieša acīm gara kleita vien ir.
Ammāna ir šīs deviņu miljonu lielās valsts galvaspilsēta. To par mājām varu saukt jau gandrīz trīs gadus. Nevarētu gan teikt, ka tur pilnībā jūtos kā mājās, jo atšķirības ar Latviju ir milzīgas un daudzas. Es drīzāk teiktu, ka man ir divas mājas - Ammānā un Jelgavā. Bet domāju, ka pēc šiem trim mūsu pazīšanās gadiem varu teikt, ka esmu Ammānu iepazinusi gana tuvu, lai par to pastāstītu arī jums. Lielā mērā tā ataino arī to, kas notiek pārējā Jordānijas valstī. Lai gan grāmatu nevar vērtēt pēc tās vāka, Jordāniju, manuprāt, var vērtēt pēc tās galvaspilsētas ģīmja. Tomēr jāatzīst, ka pirmie priekšstati var radīt visnotaļ haotisku, reizēm pat nedaudz biedējošu iespaidu.
Ammānas ļaudis. Pirmajā mirklī var šķist uzbāzīgi, ziņkārīgi, pārlieku skaļi, nepieklājīgi un neizglītoti tipāži. Tomēr daudz kas rādās citās krāsās, kad viņus izdodas iepazīt labāk. Zem šķietami bravūrīgās ārienes var slēpties lielākā laipnība, gādība, pašaizliedzība un nesavtība. Tomēr viņu izbrīns par gaišiem (īpašie blondiem) cilvēkiem nemainās nekad - tie vienmēr ir pakļauti spožai sabiedrības lupai. Paši jordānieši lepojas ar to, ka jebkurā situācijā jebkuri divi cilvēki var kļūt par draugiem (jāpiebilst, ka mēs runājam par viena un tā paša dzimuma draugiem) un risināt tādas sarunas, kādas parasti vērojamas tikai tuvinieku vidū.
Ammānas satiksme. Pirmajās dienās, nedēļās, pat mēnešos es teicu, ka nemūžam nesēdīšos mašīnai pie stūres, lai to vadītu pa Ammānas satrauktajām ielām, kurās joņo teju četri miljoni. Tomēr drosme rodas, mēģinot. Izrādās, ka jordānieši prot ne tikai skaļi taurēt un viens otram uzkliegt kādu daiļrunīgu dzīvnieka salīdzinājumu, bet viņi apbrīnojami spēj pārvietoties ielās, kurās valda daudzi nerakstīti likumi un neredzamas ielu joslas. Jā, piekritīšu, ka no malas tas izskatās pēc ugunsgrēka skudru pūznī, tomēr, kļūstot par šīs rosīgās satiksmes dalībnieku, atklājas arī kādas pozitīvas iezīmes. Brīvība, īpaša pietāte pret blondām šoferītēm un unikāla automašīnu saruna, kam nav ne sākuma, ne beigu; tā allaž turpinās, kamēr vien pa Ammānas ielām ripo kāds spēkrats. Un tur kādu vienmēr var sastapt.
Ammānas ēdiens. Pirmās maltītes vietējo jordāniešu mājās palikušas atmiņā ar milzu sajūsmu par ēdiena kalniem un vājprātīgu smaguma sajūtu, dodoties prom no ciemošanās. Sākumā noteikti šķiet, ka jordānieši to vien dara, kā stumj māgā neskaitāmus rīsu kalnus, kam komplektā nāk šāds vai tāds gaļas gabals un kāds dārzenītis krāsai, viss ietērpts bagātīgā eļļas apmetnī. Pēc kāda laika atklājas, ka iespējams pamieloties arī mērenākos toņos. Hummus, falafels, šaurma, grilēts kazu siers, tomātu sautējums, dažādi marinējumi, rieksti, žāvēti augļi, mūžam svaigi vietējie augļi un dārzeņi ceļmalu tirgoņu kastēs un neatkārtojami augļu kokteiļi tiem īpaši izveidotās kafejnīcās ir tikai daļa no gardumu plejādes, kas sagaida Ammānā un citviet Jordānijā. Tomēr uzvarētāji ir un paliek baltie rīsi un vietējā baltmaize (apaļa un plakana). Bez šī dueta nav iedomājama neviena kārtīga jordānieša māja. Diemžēl nākas atzīt, ka arvien lielāku atzinību (nez kāpēc?) gūst ātrie, apaļīgie burgeri, hotdogi un viņu radinieki.
Ammānas kultūras dzīve. Pirmie soļi Ammānas dzīvē vedina domāt, ka vietējie to vien dara kā rij rīsus un iet uz kārtējā brālēna kāzām. Bet! -izrādās, ka eksistē arī citas, gluži daiļas un vērtīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Dzīvās mūzikas koncerti dažādās vēsturiski ievērojamās vietās, dizaina izstādes un meistarklases, mākslas galerijas un muzeji, dzejas dienas, kino festivāli u.c. Tikai jāapbruņojas ar pacietību un vēlmi rakt. Tur kaut kam ir jābūt!
Citur Jordānijā. Domāju, ka smagi nemelošu, ja teikšu, ka citās Jordānijas pilsētās vērojamas līdzīgas iezīmes to ļaudīs, satiksmē, ēšanas paradumos un kultūras dzīvē. Lai gan katrai apdzīvotai vietai, protams, savs šarms un īpatnības. Ja vēlies Jūrmalas Majoru cienīgu burzmu, dodies uz pilsētu Akaba, kas ļaužu tūkstošus vilina Sarkanās jūras krastu dēļ. Ja tevi interesē filmas cienīgi piedzīvojumi smilšainos plašumos, tevi jau gaida Wadi Rum un Dana tuksneši un tajos atrodamās beduīnu telšu nometnes. Ja esi vēstures cienītājs, bez leģendārās Petras neiztikt. Šī elpu aizraujošā, vairākus tūkstošus gadu senā pilsēta nevienu neatstās vienaldzīgu ar saviem klintīs izcirstajiem namiem, tempļiem un tēliem. Ja tevi interesē kalnainas un zaļākas vietas, jābrauc uz Ažlonas auglīgo pusi, kur pie reizes jāpriecē acis par skatu, kas paveras no senās pils kalna galā. Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Jā, tieši tik raiba un daudzpusīga ir Jordānija. No pilnīga klusuma tuksneša ārēs līdz pilsētas centriem, kas neguļ ne dienu, ne nakti. No zemes, kura jau gadiem nav sevī nesusi nevienu auglīgu sēklu, līdz laukiem, kas nes vairākas ražas gadā. No noplukušām beduīnu teltīm līdz zeltā tērptām savrupmājām... Attālumi starp tām ir pavisam īsi. To visu var atrast Jordānijā - kontrastu un pārsteigumu pilnajā zemē.
Vides pieejamība. Vieta atrodas tuksnesī. Var teikt, ka reljefa un senās autentiskās arhitektūras dēļ vides pieejamības nav. Pat cilvēkam bez kustību traucējumiem ir grūti pārvietoties un jāuzmanās, lai kāds kauliņš nesalūst, ejot pa stāviem ceļiem augšā un lejā. Trotuāri te ir tikai parodija par trotuāriem. Visur baisi pakāpieni. Man kā māmiņai ar mazuli ratos ir ļoti grūti pastaigāties.
Jordāniju aprunāja Liene Svoka, Ammānā dzīvojoša latviete
CILVĒKU AR INVALIDITĀTI SITUĀCIJA JORDĀNIJĀ
Persijas Līča karš un pastāvīgais konflikts Rietumkrastā ir iemesls tam, ka Jordānijā pieaudzis cilvēku ar invaliditāti skaits. Cilvēku, kas guvuši invaliditāti militārajos konfliktos (īpaši bēgļu vidū), kļūst aizvien vairāk, taču valdības un vietējo pašvaldību iespējas apmierināt viņu vajadzības ir ļoti minimālas.
Lai gan trūkst precīzas statistikas par to, cik Jordānijā ir cilvēku ar invaliditāti, mēs tomēr varam gūt ļoti skaidru priekšstatu par problēmām, ar kurām daudzi no viņiem sastopas savā ikdienā.
Nesen veikts pētījums un 1996. gadā apkopotie empīriskie dati liecina par nopietniem trūkumiem, ar ko cilvēki ar invaliditāti Jordānijā saskaras visās dzīves jomās, ieskaitot izglītību, veselību, profesijas apguvi un nodarbinātību.
Transports, sabiedriskās un reliģiskās ēkas daudziem cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieejamas, tāpat ļoti ierobežota ir arī informācijas pieejamība (ir tikai viena programma ar surdotulkojumu nedzirdīgajiem, ko rāda reizi nedēļā, un arī iespieddarbu klāsts neredzīgajiem cilvēkiem ir niecīgs).
Bezdarba līmenis starp cilvēkiem ar invaliditāti Jordānijā ir īpaši augsts, tāpēc viņi ir vairāk pakļauti nabadzības riskam. Ļoti trūkst specializētu centru, personāla, fondu un institūciju, kas sniegtu palīdzību cilvēkiem ar invaliditāti, īpaši lauku reģionos. Cilvēki ar invaliditāti, kuri vēlas dzīvot neatkarīgi, nesaņem praktiski nekādu atbalstu no valdības un nevalstiskajām institūcijām.
SABIEDRĪBAS ATTIEKSME PRET INVALIDITĀTI
Analizējot Jordānijas sabiedrībā dominējošo attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti, atklājas neviennozīmīga aina. No vienas puses, ir manāma islāma ideja par visu cilvēku - to skaitā invaliditātes skarto – tiesisko vienlīdzību. Piemēram, Korānā ir epizode, kurā Dievs stingri norāj savu pravieti par to, ka tas atteicies palīdzēt neredzīgam vīram, kurš tam lūdzis padomu. Varētu secināt, ka Dievs grib, lai pret visiem islāma sabiedrības locekļiem izturas vienādi. Tomēr, no otras puses, Korānā ir vairāki panti, kas parāda daudz neglaimojošāku, pat diskriminējošu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Pētījumu un novērojumu rezultātā iegūtie pierādījumi diemžēl liecina, ka Jordānijas sabiedrībā, īpaši lauku reģionos, vairāk izplatīta negatīva, nevis pozitīva attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti.
Tomēr ir novērojamas arī slavējamas pārmaiņas. Liekas, ka Jordānijas iedzīvotāju attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti ar laiku uzlabojas. Izmaiņas īpaši ir manāmas saskarsmē ar cilvēkiem ar sensoro un ne pārāk smagu fizisko invaliditāti (ko nevar teikt par attieksmi pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības vai psihiskiem traucējumiem). Attieksme pret vīriešiem ar invaliditāti ir labvēlīgāka, nekā pret sievietēm ar invaliditāti.
Jordānijā aizvien vairāk pieaug izpratne, ka arī cilvēki ar invaliditāti var sniegt vērtīgu ieguldījumu vietējās kopienas un sabiedrības dzīvē. Valdība un valsts institūcijas sāk aizdomāties, ka tām savos plānos ir jāiekļauj arī cilvēku ar invaliditāti intereses un vajadzību risinājumi.
Rakstā izmantoti fragmenti no Madžida Turmusani (Majid Turmusani)
pētījuma Disability Policy and Provision in Jordan: A critical perspective