Cerības dāvana

Kāds cilvēks saslima un nezināja, vai izveseļosies. Viņš bija aizvadījis daudzus veiksmīgus un panākumiem bagātus dzīves gadus, bet sirds dziļumos apzinājās, ka šie sasniegumi nav tas, ko viņam vajadzēja visvairāk. Dziedināšanu nevarēja nopirkt vai iegūt, smagi strādājot. Dziedināšana bija dāvana un svētība.

Cilvēks gulēja gultā un pateicās Dievam, ka vēl spēj elpot. Viņš bija pateicīgs par tiem, kas nāca un gāja, cenšoties palīdzēt viņam dzīvot. Viņš pavadīja laiku pārdomās, jo neko citu darīt nebija spējīgs.

Viņa domas pašas no sevis pievērsās Tam, kurš viņam bija devis dzīvību un varēja dot vēl vairāk. Viņš gribēja vairāk. Visu dzīvi viņš bija gribējis kaut ko vairāk. Viņš kavējās domās pie tā, ko varētu paveikt, ja vien izveseļotos. Viņš domāja arī par pieļautajām kļūdām, ko izlabotu, ja būtu tāda iespēja. Viņš vēlējās otru iespēju, apzinādamies, ka patiesībā tādas nav. Visām izvēlēm ir sekas, kas turpina dzīvot šo izvēļu ietekmētajos cilvēkos.

“Kāpēc, Kungs? Kāpēc es vienmēr gribu vēl kaut ko? Vai es vienmēr gribēšu kaut ko vairāk? Kad ir diezgan? Es centīšos vairāk kalpot tev, Kungs, ja tu dosi man iespēju. Es zinu, ka varu labāk.”

Cilvēks klausījās vienmuļajos monitora pīkstienos, kas liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Katrs “pīk” bija vēl viens mirklis, kad viņš būtu varējis darīt kaut ko citu.

“Kungs, kāpēc es esmu šeit? Kāpēc tas notiek?”

Pīk. Pīk. Pīk.

“Vai tu mani dzirdi, Kungs? Vai ir pienācis mans laiks? Vai tu nāc pēc manis? Vai es esmu gatavs?”

Pīk. Pīk. Pīk.

“Lai ko tu esi nolēmis, Kungs, vai tu nevarētu to darīt drīzāk? Esmu noguris gaidīt…”

Pīk. Pīk. Pīk.

“Kungs, man jau vairs nav svarīgi. Lai notiek, kas notikdams! Es pat nezinu, ko domāt. Esmu piekusis darīt labu.”

Pīk. Pīk. “Nepiekūsti!”

“Ko? Ko nozīmē “nepiekūsti”?”

“Kad izveseļosies… uzzināsi.”

“Izlasīšu, Kungs! Liels paldies!”

Cilvēks tiešām atlaba un pie pirmās izdevības uzmeklēja Bībelē nodaļu, tad pantu un tad gudrību, kuru Dievs viņam dāvināja ilgajā gaidīšanas laikā.

Īstā dāvana un svētība bija cerība. Dziedināšana bija tikai atbilde uz lūgšanu.

Pēdējo divu gadu laikā mums visiem ir bijis vairāk laika padomāt. Šī līdzība nav tikai kāda cilvēka stāsts; tā ir mūsu visu stāsts.

Rakstu vieta, ko Dievs dāvāja šim cilvēkam, ir Galatiešiem 6:9. “Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.”

Tulkojusi Ailita Kuka

https://www.foundationswithjanet.org/

Fabula par prātu

Ēzelītis teica tīģerim:

„Zāle ir zila".

Tīģeris atbildēja:

′′Nē, zāle ir zaļa!"

Izcēlās strīds, un viņi devās pie lauvas, meža karaļa, lai atrisinātu savas domstarpības. Viņi vēl nebija sasnieguši vietu, kur lauva sēdēja savā tronī, kad ēzelītis jau sāka kliegt:

′′Jūsu Augstība, vai taisnība, ka zāle ir zila?".

Foto: https://www.pikist.com/free-photo-ijyaw/lv

Lauva atbildēja:

′′Jā, zāle ir zila."

Ēzelis nopriecājās un turpināja:

′′Tīģeris man nepiekrīt, iebilst un kaitina mani. Lūdzu, sodi viņu!”

Zvēru karalis paziņoja:

′′Tīģerim tiek piespriesti pieci klusēšanas gadi.”

Ēzelis priecīgi palēcās un devās tālāk, apmierināti atkārtodams:

′′Zāle ir zila, zāle ir zila..."

Tīģeris, uzklausījis spriedumu, jautāja lauvam:

„Jūsu Augstība, par ko man tāds sods? Zāle taču ir zaļa!”

Lauva atbildēja:

′′Zāle tiešām ir zaļa".

Tīģeris izbrīnījās:

′′Kāpēc tad tu mani sodi?"

Lauva atbildēja:

′′Tam nav nekāda sakara ar jautājumu, vai zāle ir zila vai zaļa. Sods ir par to, ka tāds drosmīgs un gudrs dzīvnieks kā tu tērē laiku strīdiem ar ēzeli un pēc tam nāk pie manis meklēt taisnību.”

Tā ir visnožēlojamākā laika izšķiešana – strīdēties ar muļķi un nekauņu, kam nerūp ne patiesība, ne īstenība, bet tikai viņa uzskatu un iedomu uzvara. Nekad netērējiet laiku tukšiem strīdiem! Ir cilvēki, kuri, lai cik pierādījumu un liecību nesaņemtu, nespēj saprast, jo viņu prātu aptumšo naids un aizvainojums. Viņu vienīgā vēlēšanās ir, lai viņiem būtu taisnība, lai gan tas nebūt nav pareizi.

Kad muļķība kliedz, prāts klusē.

Tulkojusi Ailita Kuka

Avots: https://www.yaplakal.com/forum3/topic2319306.html

Dzīve kā māla trauks (fragments)

Foto avots: http://foto.lu.lv/arhiivs/2011/g_jul/08/index.html

Mācību stundas cilvēku ar invaliditāti dzīvē (Nr. 15)

Kā jebkurš, arī cilvēki ar invaliditāti vēlas dzīvot, mācīties un strādāt, atpūsties, priecāties, mīlēt.... Viņi vēlas būt pieņemti un novērtēti.

Tomēr cilvēka ar invaliditāti dzīvē ir daudz izaicinājumu un mācību stundu, caur kurām izejot, viņi kļūst stipri. Līdzīgi taurenim, izejot cauri metamorfozes procesam. Šajā procesā mums nākas apgūt dažādas mācību stundas, kuras vēlāk dzīvē lieti noder.

Viena no vērtībām, ko mācāmies, ir spēja pieņemt sevi un atšķirīgo sevī, saprast, ka mēs katrs esam īpašs un neatkārtojams. Tad seko nākamais izaicinājums - iemācīties pieņemt to, ka citi cilvēki var izturēties ar nesapratni vai būt noraidoši. Tu esi citāds un atšķiries no „parastajiem cilvēkiem”, iespējams, tu pārvietojies citādi nekā pārējie - riteņkrēslā, ar spieķi vai rollatoru. Varbūt tavs ķermenis atšķiras no „normālā”. Varbūt tev ir balss, redzes, dzirdes vai garīga rakstura īpatnības...

Ir jāiemācās saprast un pieņemt, ka ne vienmēr būs iespēja iekļūt kādā iestādē vai vietā, lai kā tu to gribētu. Būs šķēršļi... Iespējams, tu iemīlēsi cilvēku, kurš tevi nepieņems. Iespējams, tu uzreiz nospriedīsi, ka tam par iemeslu ir tava invaliditāte. Tomēr, ne vienmēr tas tā ir. Iespējams, otrs cilvēks nav gatavs attiecībām ar tevi. Varbūt viņš nespēj tevi pieņemt nevis tevis, bet sevis dēļ, jo nav gatavs attiecībām. Īstais cilvēks, kurš būs tavs, pieņems tevi ar visām tavām nepilnībām raksturā un ārējā izskatā; viņam tas nebūs svarīgi. Tavs cilvēks būs tavs, un tu viņu sajutīsi uzreiz. Ja tevi nepieņem, tas vienkārši nav tavs cilvēks.

 Ir jāmācās būt stipriem, neskatoties uz dzīves izaicinājumiem. Izaicinājumi ir visu cilvēku dzīvē, un katrs iet tiem cauri. Tie mēdz būt dažādi. Kādam iziet caur izaicinājumiem izdodas labāk, kādam grūtāk.

Tomēr varu apgalvot, ka invaliditāte nav šķērslis patstāvīgai un neatkārtojamai dzīvei. Dievs ir dāvājis mums vienu ķermeni, kurā mums ir jādzīvo. Tas ir mūsu dvēseles mājoklis, un mums par to ir jārūpējas!

Mums ir dota viena dzīve, un tā nav sliktāka nekā citiem, - vienkārši citādāka. Arī cilvēki, kuriem nav invaliditāte, savā dzīvē iziet caur daudz un dažādiem pārbaudījumiem. Grūtības mūs norūda un dara stiprākus! Mums katram ir jāveido sava dzīve, tā jāizdzīvo un jābauda vislabākajā veidā. Dievs dod mums visu vajadzīgo, mums tikai ir Viņam jātic un jāuzticas!

Desmit atziņas mūsdienu cilvēkam (Nr. 14)

Pirms daudziem gadsimtiem Dievs caur Mozu iedeva cilvēkiem 10 baušļus, kas ir pamats mūsu attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem. Dieva dotie baušļi ir pilnīgi; tiem nedrīkst ne pielikt, ne atņemt. Taču ir vēl daudz svarīgu patiesību, ko mums der atcerēties steidzīgajā ikdienā. Piedāvājam desmit viegli iegaumējamas atziņas mūsdienu cilvēkam.

1. Lūgšana nav „rezerves ritenis”, ko tu izņem, kad noticis negadījums; lūgšana ir „stūre”, kas palīdz noturēt pareizo virzienu.

2. Kāpēc mašīnas vējstikls ir tik liels, bet atpakaļskata spogulis tik mazs? Tāpēc, ka mūsu nākotne ir svarīgāka par pagātni. Skaties uz priekšu un ej uz mērķi!

3. Draudzība ir kā grāmata: to var sadedzināt dažās minūtēs, bet ir vajadzīgi gadi, lai to uzrakstītu.

4. Viss mūsu dzīvē ir pārejošs. Ja ir labi, izbaudi to, jo tā nebūs mūžīgi. Ja ir slikti, nepārdzīvo, jo arī tas nebūs mūžīgi.

5. Veci draugi ir zelts. Jauni draugi ir dimanti. Ja tu atrodi dimantu, neaizmirsti zeltu, jo bez zelta ietvara dimants neturēsies vietā.

6. Bieži, kad zaudējam cerību un domājam, ka ir pienācis gals, Dievs raugās uz mums ar smaidu un saka: „Neuztraucies, mans bērns, tās nav beigas; tas ir tikai pagrieziens!”

7. Kad Dievs atrisina tavas problēmas, tu tici Viņa spējām. Kad Dievs neatrisina tavu problēmu, Viņš tic tavām spējām.

8. Neredzīgs cilvēks reiz jautāja Sv. Antonijam: „Vai var būt kaut kas ļaunāks par redzes zaudēšanu?” Antonijs atbildēja: „Jā. Vēl ļaunāk ir zaudēt redzējumu.”

9. Kad tu lūdz par citiem, Dievs uzklausa tevi un svētī viņus, tāpēc, kad tev viss ir kārtībā un jūties labi, atceries, ka kāds ir lūdzis par tevi.

10. Uztraukšanās neatbrīvo tevi no rītdienas rūpēm, bet nozog tavu šodienas mieru un prieku.

Dzīvo vienkārši. Mīli devīgi. Rūpējies no sirds. Runā laipni. Visu pārējo atstāj Dieva ziņā.

Neatkarības ilūzija (Nr. 13)

“Uzticies tam Kungam no visas sirds, un nepaļaujies uz savu gudrību.” Salamana pam. 3:5

“Daudzās kultūrās tiek uzsvērts, cik svarīgi ir būt neatkarīgam, tas ir, tādam, kam nevajag citu palīdzības vai atbalsta. No šāda viedokļa raugoties, spēja būt pašpietiekamam ir kompetences un spēka pazīme, turpretī būt atkarīgam no kāda vai kaut kā nozīmē būt vājam. Taču patiesībā tā ir ilūzija, - mēs visi esam cits citam vajadzīgi, un mums visiem ir vajadzīgs Dievs. Neviens nevar visu izdarīt un ar visu tikt galā viens pats. Mēs visi esam savstarpēji atkarīgi no Dieva un cits no cita.” (Beyond Suffering by Joni Eareckson Tada & Steve Bundy with Pat Verbal)

Katrs cilvēks ir atkarīgs no Dieva, vienalga, vai viņš to apzinās vai ne. Jēkaba vēstulē 1:17 ir teikts, ka ikviena laba dāvana ir no Dieva. Labais manā dzīvē ir no Dieva, nevis no maniem pūliņiem vai tā, ko esmu sasniedzis ar savu gudrību un varēšanu. Mana atkarība no Dieva ir neizmērojama un bezgalīga, un domāju, ka tieši tā Dievs grib, lai būtu. Dievs mūs radīja, lai arī mēs būtu savstarpēji atkarīgi, vienoti ikdienas dzīvē un cits citu atbalstītu. Efeziešiem 4 un 1. Korintiešiem 12 ir rakstīts, ka mēs esam Kristus miesa. Miesa var būt vesela tikai tad, ja visi tās locekļi darbojas kopā, nevis katrs par sevi. Dieva dēli un meitas ir viena ģimene, un ģimenē vajadzētu būt tā, ka cits uz citu var paļauties. Varbūt tad, kad iemācīsimies būt apmierināti ar mūsu atkarību no Dieva un citam no cita, mēs vairāk sāksim līdzināties tai draudzei, ko Dievs ir iecerējis.

Kirsty Anderson

Tulkots no žurnāla „Encourager” Nr. 140.

Pankūkas (Nr. 12)

Tāpat ar rokām viņš iebēra bļodā dažas saujas miltu, pielēja pienu un piebēra cukuru, atstājot uz grīdas baltu miltu „sliedi”, kurā savu ķepiņu nospiedumus jau bija paguvis atstāt viņu mazais kaķēns.

Dans bija viscaur apbiris ar miltiem un sāka uztraukties. Viņš bija gribējis sagatavot tētim un mammai jauku pārsteigumu, bet viss sāka izskatīties aizvien sliktāk.

Viņš nezināja, ko darīt tālāk; vai likt to visu cepeškrāsnī vai uz plīts, un nezināja, kā ieslēgt plīti. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka kaķēns no bļodas ar viņa radīto maisījumu lok pienu, un pasniedzās, lai pastumtu viņu nost, bet netīšām aizķēra un nogrūda zemē kartona kārbu ar olām. Dans steidzīgi centās sakopt visu šo nekārtību, bet paslīdēja uz saplīsušajām olām un novārtīja pidžamu, kas nu bija balta un lipīga. 

Tajā brīdī Dans ieraudzīja durvīs stāvam tēti, un viņam acīs sariesās lielas asaras. Viņš tikai bija gribējis izdarīt kaut ko labu, bet no tā bija iznākusi briesmīga nekārtība. Viņš nešaubījās, ka tūlīt saņems rājienu vai pat pērienu. Taču tēvs tikai stāvēja un skatījās.

Tad viņš, šķērsodams piebārstīto un sasmērēto grīdu, pienāca pie sava raudošā dēla, pacēla viņu, apskāva un samīļoja, neraizēdamies, ka arī viņa pidžama nosmērējās ar miltiem un lipīgo olu. Tieši tā rīkojas Dievs. Mēs cenšamies izdarīt kaut ko labu savā dzīvē, bet sanāk tikai liels juceklis. Pieļaujam kļūdas laulībā, aizvainojam draugu, neciešam savu darbu, sabojājam veselību.

Reizēm mēs vienkārši stāvam un raudam, jo nezinām, ko lai darām. Tieši tad Dievs mūs paceļ, apkauj, samīļo un piedod, lai gan dažas no mūsu kļūdām ir tiešām ļoti nopietnas.

Taču tāpēc vien, ka varam kļūdīties, mēs nedrīkstam necensties darīt labāko Dievam vai citiem cilvēkiem. Agrāk vai vēlāk mēs iemācīsimies izdarīt pareizi, un tad viņi priecāsies, ka mēs centāmies un nepadevāmies.

Tulkots no interneta resursiem.

Foto: Interneta resursi.

http://varietyreading.carlsguides.com/christian-stories/pancakes.php

Ieplīsušais trauks (Nr. 11)

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli ūdens trauki, kurus viņa pārnēsāja, uzkārtus nēšu galos. Viens trauks bija vesels un saturēja visu tajā ielieto ūdeni. Otram traukam bija plaisa, un garajā ceļā no strauta līdz mājām puse ūdens paguva iztecēt.

Tā tas diendienā turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru trauku ūdens. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem, turpretī nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi sava darba. Pēc diviem gadiem trauks kādu dienu uzrunāja sievieti.

Vecenīte pasmaidīja.

"Bet vai esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otra trauka pusē - ne? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu mājupceļā tu tos laisti. Divu gadu laikā esmu varējusi plūkt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds esi, tad nebūtu arī šo ziedu, ar kuriem padarīt skaistāku manu namu."

Pat mūsu vājības, trūkumus un nepilnības Dievs var lietot, lai piepildītu kādu no Saviem neskaitāmajiem brīnišķīgajiem nodomiem. Lūdz, lai Viņš tev parāda, kā tu šodien vari padarīt savu līdzcilvēku dzīvi skaistāku un labāku.

Avots: interneta resursi

Foto: E. Damberga

Tu saki … Dievs atbild …(Nr. 10)

Esmu pārāk noguris – Es tevi atvieglināšu (Mateja 11:28)

Mani neviens nemīl – Es tevi mīlu (Jāņa 3:16)

Esmu nespēcīgs – Mans spēks nespēkā varens parādās (2. Kor. 12:9.)

Nespēju to izskaidrot – Paļaujies uz Mani, Es tev palīdzēšu (Pam. 3:5-8)

Es neesmu tā cienīgs – Tu esi tā cienīgs (2. Kor. 9:8)

Esmu grēcinieks – Es tev piedodu (1. Jāņa 1:9; Rom. 8:1)

Es baidos – Es dodu tev spēka un mīlestības garu (2. Тim. 1:7)

Man nav laika, esmu ļoti aizņemts – Visas savas rūpes atdod Man (1. Pēt. 5:7)

Neesmu pietiekami gudrs – Es došu tev gudrību (Jēk. 1:5,6)

Esmu vientuļš, visu pamests – Es tevi neatstāšu un nepametīšu (Ebr. 13:5)

Man nekā nav – Es došu visu, kas tev vajadzīgs (Filip. 4:19)

Katram vārdam ir spēks (Nr. 9)

Katram vārdam, ko izrunājam, ir spēks, kas var celt vai izpostīt, dziedēt vai ievainot. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem [nāvi vai dzīvību].” (Salamana pam. 18:21) Vai mēs kurnam un gaužamies vai pateicamies un saglabājam labvēlīgu attieksmi, - ar saviem vārdiem mēs barojam savu miesu, prātu un garu. Tāpēc, ja jums nepatīk jūsu dzīve, padomājiet, par ko jūs visbiežāk runājat.

„Jo, kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu.” (1. Pētera 3:10) Kā redzat, mūsu prieks ir tieši atkarīgs no vārdiem, ko runājam. Ja gribi būt priecīgs, beidz runāt par savām problēmām!

«Neuztraucieties ne par ko, bet katrā situācijā atklājiet savas vajadzības Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā, un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.» (Filipiešiem 4:6-7, NIV). Apustulis Pāvils mums cenšas pateikt, ka, ja mēs uzticamies Dievam, mūsu sirdīs būs miers jebkurā situācijā. Jautājums tikai, vai tad, kad lūdzam, lai Dievs kaut ko maina mūsu dzīvē, mēs ticam, ka Viņš atbildēs?

Jums jāzina, ka tiklīdz esat izteikuši savu lūgšanu, Dievs sāk risināt jūsu situāciju. Pēc lūgšanas ir ļoti, ļoti svarīgi, ko jūs runājat par savu problēmu, kamēr gaidāt, kad Dievs to atrisinās. Tāpēc, kad esat lūguši, runājiet par saviem apstākļiem to, kas vēl vairāk spēcinās jūsu lūgšanu, - runājiet ticības pilnus vārdus! Piemēram, kad esmu pateikusi Dievam savu vajadzību, es sevi pārliecinu, ka, neatkarīgi no tā, ko es redzu vai jūtu, Dievs ir sācis atbildēt uz manu lūgšanu. Bieži vien tieši tad, kad liekas, ka nekas nenotiek, Dievs darbojas visaktīvāk.

Vēl viens veids, kā acumirklī vari kļūt priecīgs, ir pateikt kādam kaut ko priecīgu vai uzmundrinošu. „Vīram tiek atmaksāts saskaņā ar to, kā viņa mute runājusi, un viņš tiek paēdināts ar viņa lūpu iegūtiem augļiem [labiem vai sliktiem].” (Salamana pam. 18:20). Katrs vārds ir kā sēkla: tas atnes augļus. Ja jūs ar saviem vārdiem radāt cilvēkiem prieku, tad arī paši piepildīsities ar prieku. Ja gribat būt laimīgi, centieties ar Dieva palīdzību darīt laimīgus citus cilvēkus! Jo laimīgākus darīsiet citus, jo laimīgāki būsiet paši.

Pat tādi vienkārši vārdi kā „es tevi novērtēju”, „piedod man”, „man nebija taisnība, piedod” var nest dziedināšanu. Kādreiz man ne visai padevās teikt cilvēkiem uzmundrinošus vārdus, taču es apsolīju Dievam, ka iemācīšos to darīt. Tagad es katru dienu Dievam jautāju: „Kuru es varu šodien uzmundrināt? Kam es šodien varu uzlabot noskaņojumu?” Pārsteidzoši, kā pārvēršas dzīve, kad sakām citiem labus vārdus!

Arī pateicība var padarīt mūs priecīgus. „Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateicību, Viņa pagalmos ar slavinājumu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu!” (Psalms 100:4) Pateicieties Dievam par katru svētību un visu, ko Viņš dara jūsu dzīvē!

Kamēr gaidām atbildi uz lūgšanām, mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Viņš jau risina mūsu problēmu, lai gan mēs to vēl neredzam. Es pateicos Dievam par savu vīru, bērniem un mazbērniem, arī par visiem tiem cilvēkiem, kuri mums palīdz izplatīt Evaņģēlija vēsti.

Dievs grib, lai mēs priecājamies par dzīvi. Ceru, ka man izdevās jūs uzmundrināt ar patiesību, ka jūs varat pasteidzināt savas problēmas atrisinājumu, runājot par to ticības pilnus vārdus. Taču neaizmirstiet, ka jūs varat situāciju arī pasliktināt, ja sāksiet runāt negatīvi. Es nesaku, ka mēs visus nelabvēlīgos apstākļus varam izmainīt tikai ar pozitīviem vārdiem, taču ar to palīdzību mēs varam saglabāt prieku un mieru. Runājiet par saviem apstākļiem to, kas saskan ar Dieva vārdu un ko par jūsu situāciju saka Dievs!

Autors nezināms.

No interneta resursiem.

Smagums, ko nesam sirdī (Nr. 8)

– Tu esi tik gudrs! Tu vienmēr esi labā noskaņojumā, nekad nedusmojies. Palīdzi arī man tādam kļūt!

Skolotājs bija ar mieru un palūdza skolnieku atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisiņu.

– Ja tu uz kādu sadusmosies vai apvainosies, - teica skolotājs, - paņem kartupeli. Vienā pusē kartupelim uzraksti savu vārdu, bet otrā pusē tā cilvēka vārdu, ar kuru sastrīdējies, un ieliec kartupeli maisiņā.

– Un tas ir viss? – skolnieks izbrīnīts jautāja.

– Nē, – atbildēja skolotājs. Tev šis maisiņš vienmēr jānēsā līdzi un ikreiz, kad tu uz kādu sadusmosies, jāieliek tur viens kartupelis.

Skolnieks piekrita darīt, kā viņam bija teikts.

Pagāja laiks. Skolnieka maisiņā jau bija ielikti vairāki kartupeļi, un tas bija kļuvis krietni pasmags. Bija neērti to nēsāt visur līdzi. Turklāt kartupeļi, ko viņš bija ielicis pašā sākumā, sāka bojāties. Tie pārklājās ar glumu, pretīgu virskārtu, daži saasnoja, daži saziedēja un sāka izplatīt asu, nepatīkamu smaku. Skolnieks atnāca pie skolotāja un teica:

– Tos vairs nav iespējams nēsāt līdzi. Pirmkārt, maisiņš ir pārāk smags, un, otrkārt, kartupeļi ir sabojājušies. Iesaki man kaut ko citu.

Foto: Interneta resursi

Taču skolotājs atbildēja:

– Tas pats notiek arī tavā sirdī. Kad tu uz kādu sadusmojies vai apvainojies, tavā sirdī rodas smags akmens. Tu tikai to uzreiz nepamani. Ar laiku akmens kļūst aizvien lielāks. Rīcība pārtop ieradumos, un ieradumi kļūst par raksturu, kurš sāk izplatīt smirdīgus netikumus. Par šo nastu ir ļoti viegli aizmirst, jo tā ir pārāk smaga, lai to nemitīgi nēsātu līdzi. Es palīdzēju tev no malas ieraudzīt, kā tas notiek. Ikreiz, kad tu gribēsi apvainoties vai apvainot kādu, padomā, vai tev šis akmens ir vajadzīgs.

Tēva mīlestība (Nr. 7)

Kāds jauneklis gatavojās koledžas izlaidumam. Jau vairākus mēnešus viņš sapņoja par brīnišķīgu sporta auto, kuru bija redzējis autosalonā. 

Viņš zināja, ka tēvs varēja atļauties nopirkt šo mašīnu, un pateica tēvam, ka tā ir viņa vienīgā vēlēšanās. Tuvojās izlaiduma diena, un jauneklis jau gaidīja zīmi, ka tēvs ir nopircis viņa sapņu auto. Izlaiduma dienas rītā tēvs beidzot paaicināja viņu pie sevis un teica, cik ļoti viņš lepojoties ar savu dēlu un, cik ļoti viņu mīlot.

Tēvs pasniedza dēlam glīti iesaiņotu kārbiņu. Ziņkārīgi un nedaudz vīlies dēls to atvēra. Tajā atradās Bībele skaistā ādas iesējumā, un uz tās vāka zelta burtiem bija iespiests viņa vārds. Dusmu pārņemts, viņš uzkliedza tēvam: „Tev ir tik daudz naudas, bet tu man dāvini Bībeli?!”

Lasīt tālāk »

Ķēniņa Salamana gudrības (Nr. 6)

Ir kāda vēsturiska personība, kura vārds vien asociējas ar gudrību. Tas ir izraēliešu trešais ķēniņš, leģendārais valdnieks Salamans, kura vadībā Izraēlas valsts sasniedza visaugstāko uzplaukumu.

Foto: Interneta resursi

Ķēniņa Salamana atziņas, kurās atspoguļojas gadsimtos pārbaudīta dzīves pieredze.

1. Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt. savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. 

2. Nejēgu atzītu par gudru, ja viņš klusētu, un par sapratīgu, ja viņš valdītu savu muti.

3. Ko esi apsolījis, to dari! Labāk ir nesolīt nekā solīt un nepildīt.

4. Diviem ir labāk nekā vienam būt, jo, ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ! Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? 

5.

Lasīt tālāk »

Antuāna de Sent-Ekziperī "Lūgšana" (Nr. 5)

Māci man mazo soļu mākslu!

Foto: Interneta resursi

Dari mani attapīgu un radošu, lai es ikdienas dažādībā un daudzveidībā laikus pierakstītu atziņas un pieredzējumus, kuri mani skar.

Dod man drošu roku pareizi sadalīt savu laiku.

Dod man smalku izjūtu, lai es saprastu, kas ir svarīgs un kas vēl svarīgāks.

Ļauj man saprast, ka sapņi nelīdz tikt uz priekšu,- nedz sapņi par pagātni, nedz arī par nākotni.

Palīdzi man pašreizējo brīdi uztvert kā vissvarīgāko un pēc iespējas labi izdarīt to, kas man paveicams tūlīt. Pasargā mani no naivā pieņēmuma, ka dzīvē visam jārit gludi.

Dod man dziļu atziņu, ka grūtības, neveiksmes, sakāves un kritieni ir dzīvē pašsaprotamas piedevas, kuras mums ļauj augt un nobriest.

Lasīt tālāk »

Pilnība ir dažādībā (Nr. 4)

Dievs no debesīm vēroja, ko uz zemes dara cilvēki. Viņu vidū valdīja izmisums.

Foto: Interneta resursi

-         Vairāk nekā seši miljardi cilvēku ir par maz, lai sasniegtu dievišķās mīlestības brīnumu! — Tas Kungs nopūtās.

Visu ļaužu Tēvs redzēja tik daudzus karojam – vīrus un sievas, kas nemanīja savus trūkumus; bagātos un nabagos, ko šķīra plaisa; veselos un slimos, kas atradās tik tālu cits no cita... Tāpēc Viņš kādu dienu sapulcināja eņģeļus un sacīja:

-         Vai redzat cilvēkus? Viņiem vajadzīga palīdzība! Jums būs jānokāpj uz zemes.

-         Mums? – eņģeļi atsaucās cerīgi, izbijušies un aizkustināti, taču ticības  pilni.

-        

Lasīt tālāk »

Interesanti fakti par Jauno Gadu (Nr. 3)

. Tradīcija izrotāt egli pirmo reizi radās mūslaiku Vācijas teritorijā vēl viduslaikos.

. Pirmo reizi gaismojošu lampiņu virteni izkarināja 1895. Gadā pie Baltā Nama Vašingtonā.

. Pirmās no stikla izgatavotās eglīšu mantiņas parādījās Zviedrijā, aizpagājušā gadu simteņa vidū.

. Pirmā atklātne parādījās aptuveni tai pašā laikā – Anglijā, 1843. gadā.

Lasīt tālāk »

20 Mātes Terēzes baušļi (Nr. 2)

IZPLATIET MĪLESTĪBU VISUR, KUR DODIETIES.

NEĻAUJIET NEVIENAM, KURŠ ATNĀCIS PIE JUMS, AIZIET PROM, PIRMS TAS KĻUVIS LABĀKS UN LAIMĪGĀKS.

Māti Terēzi uzskata par pašu ietekmīgāko sievieti pasaulē, bet viņas dzīvi – par 20 gadsimta izcilāko notikumu. Mazās, trauslās mūķenes sasniegumi tiešām ir apbrīnojami, bet viņas personība – nepārspējami nozīmīga visai cilvēcei.

Foto: Interneta resursi

.  Ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu mieru visā pasaulē? Ejiet mājās un mīliet savu ģimeni.

. Mums nav nepieciešami ieroči un bumbas. Lai uzvarētu ļaunumu, mums nepieciešama mīlestība un līdzcietība. Visi mīlestības darbi – tie ir darbi miera veicināšanai.

.  Viegli mīlēt tos, kas tālu, bet ne tik viegli iemīlēt tuvākos.

.  Kad tu tiesā cilvēkus, tev neatliek laika, lai tos mīlētu.

Lasīt tālāk »

Dievs dzīvo zem gultas (Nr. 2)

Kellijs Adkins

Mans brālis Kevins domā, ka Dievs dzīvo zem viņa gultas. Vismaz tā es sapratu, kādu vakaru nejauši noklausīdamies viņa sarunā ar Dievu. Viņš balsī lūdza Dievu savā tumšajā guļamistabā, un es apstājos pie aizvērtajām istabas durvīm, lai paklausītos.  

„Vai tu tur esi, Dievs?” viņš teica. „Kur tu esi? Ā, es redzu, Tu esi zem gultas!”

Es klusām iesmējos un uz pirkstgaliem iegāju savā istabā. Kevina neparastais pasaules skatījums bieži liek man uzjautrināties. Taču tajā vakarā mani ilgi nepameta vēl kāda sajūta. Es pirmo reizi sapratu, cik ļoti citādāka ir pasaule, kurā dzīvo Kevins.

Foto: Interneta resursi

Viņš piedzima pirms 30 gadiem, ar iedzimtu intelektuālu atpalicību, kam par iemeslu bija sarežģījumi dzemdību laikā. Ja neskaita viņa garumu (turpat 2 metri), ir grūti pateikt, ka viņš ir pieaudzis cilvēks. Viņš spriež un runā kā septiņgadīgs, un tāds viņš būs vienmēr.

Iespējams, viņš vienmēr ticēs, ka Dievs dzīvo zem viņa gultas, ka tas ir Santaklauss, kurš

Ziemassvētkos saliek zem eglītes dāvanas, un, ka lidmašīnas turas debesīs tāpēc, ka tās nes eņģeļi.

Atceros, kā es reizēm prātoju, vai Kevins apzinās, ka viņš ir citāds? Vai viņš kādreiz jūtas neapmierināts ar savu vienmuļo dzīvi? Katru dienu celties pirms rītausmas, doties uz darbu kādā darbnīcā cilvēkiem ar invaliditāti, nākt mājās un vest pastaigā mūsu kokerspanielu, pēc tam ēst vakariņās savus iecienītos makaronus ar sieru, un tad iet gulēt. Vienīgās pārmaiņas šajā sistēmā ir veļas mazgāšanas dienas, kad viņš priecīgā satraukumā rosās ap veļas mašīnu kā māte ap savu jaundzimušo mazuli.  

Lasīt tālāk »

Līdzība par dzīvi: Dzīve un 1000 bumbiņas (Nr. 1)

Īsa un gudra līdzība par laimi: dzīve un 1000 bumbiņas

 Mūsdienu līdzība par dzīvi un to, kā to novērtēt:

Pirms dažām nedēļām es pagatavoju sev kafiju, paņēmu rīta laikrakstu un apsēdos  klausīties radio. Es regulēju staciju pārslēdzēju, līdz pēkšņi manu uzmanību piesaistīja  kāda veca vīra samtainā balss. Viņš kaut ko stāstīja  par "tūkstots bumbiņām." Es kļuvu ieinteresēts, paregulēju skaņu skaļāk un ērti iekārtojos savā krēslā.

Foto: Interneta resursi.

- Labi - teica vecais vīrs, - es varu saderēt, ka Jūs esat ļoti aizņemti darbā. Vakar, šodien, rīt. Un lai jums arī maksā daudz. Bet par šo naudu viņi nopērk jūsu dzīvi.

Padomājiet - jūs nepavadiet šo laiku ar saviem tuvajiem un mīļajiem. Un es neparko jums neticēšu, ka jums ir nepieciešams strādāt visu šo laiku, lai savilktu kopā galus. Jūs strādājiet, lai apmierinātu savas vēlmes. Bet ziniet, ka tas ir apburtais loks - jo vairāk ir naudas, jo vairāk jūs vēlaties un vairāk jūs strādājiet vēl vairāk, lai saņemtu vēl vairāk. Ir jāprot vienā brīdi pajautāt sev: "Va tiešām man ir nepieciešama vēl viena blūzīte vai automašīna.” Un dēļ tā jūs esiet gatavi palaist garām pirmo jūsu meitas dejošanas priekšnesumu vai jūsu dēla sporta sacensības. Ļaujiet man jums pastāstīt kaut ko, kas patiešām man palīdzēja saglabāt un atcerēties to, kas ir vissvarīgākais manā dzīvē.

Lasīt tālāk »