Dievs dzīvo zem gultas (Nr. 2)
Kellijs Adkins
Mans brālis Kevins domā, ka Dievs dzīvo zem viņa gultas. Vismaz tā es sapratu, kādu vakaru nejauši noklausīdamies viņa sarunā ar Dievu. Viņš balsī lūdza Dievu savā tumšajā guļamistabā, un es apstājos pie aizvērtajām istabas durvīm, lai paklausītos.
„Vai tu tur esi, Dievs?” viņš teica. „Kur tu esi? Ā, es redzu, Tu esi zem gultas!”
Es klusām
iesmējos un uz pirkstgaliem iegāju savā istabā. Kevina neparastais pasaules
skatījums bieži liek man uzjautrināties. Taču tajā vakarā mani ilgi nepameta
vēl kāda sajūta. Es pirmo reizi sapratu, cik ļoti citādāka ir pasaule, kurā
dzīvo Kevins.
Foto: Interneta resursi
Viņš piedzima pirms 30 gadiem, ar iedzimtu intelektuālu atpalicību, kam par iemeslu bija sarežģījumi dzemdību laikā. Ja neskaita viņa garumu (turpat 2 metri), ir grūti pateikt, ka viņš ir pieaudzis cilvēks. Viņš spriež un runā kā septiņgadīgs, un tāds viņš būs vienmēr.
Iespējams,
viņš vienmēr ticēs, ka Dievs dzīvo zem viņa gultas, ka tas ir Santaklauss, kurš
Ziemassvētkos saliek zem eglītes dāvanas, un, ka lidmašīnas turas debesīs tāpēc, ka tās nes eņģeļi.
Atceros, kā es reizēm prātoju, vai Kevins apzinās, ka viņš ir citāds? Vai viņš kādreiz jūtas neapmierināts ar savu vienmuļo dzīvi? Katru dienu celties pirms rītausmas, doties uz darbu kādā darbnīcā cilvēkiem ar invaliditāti, nākt mājās un vest pastaigā mūsu kokerspanielu, pēc tam ēst vakariņās savus iecienītos makaronus ar sieru, un tad iet gulēt. Vienīgās pārmaiņas šajā sistēmā ir veļas mazgāšanas dienas, kad viņš priecīgā satraukumā rosās ap veļas mašīnu kā māte ap savu jaundzimušo mazuli.
Nešķiet, ka viņš būtu neapmierināts. Katru rītu 7:30 viņš aulekšiem metas uz autobusa pieturu, pilns sajūsmas par vienkāršo darbu, kas viņu gaida. Viņš nepacietīgā satraukumā lauza rokas, kamēr uz plīts vakariņu maltītei vārās ūdens, un divreiz nedēļā viņš paliek augšā ilgāk, lai savāktu mūsu netīrās drēbes nākamajā dienā paredzētajai veļas mazgāšanai.
Un sestdienas, - ak, svētlaimīgās sestdienas! Tās ir dienas, kad mans tēvs ved Kevinu uz lidostu, lai kopā nobaudītu kādu bezalkoholisku dzērienu, skatītos lidmašīnas un skaļi apspriestu, uz kurieni dodas to pasažieri.
Es nedomāju, ka Kevins apzinās, ka ārpus viņa ikdienas darbu un brīvdienu izbraukumu pasaules pastāv arī kaut kas cits. Viņš nezina, ko nozīmē būt neapmierinātam. Viņa dzīve ir vienkārša. Viņam paliks sveša sarežģītā bagātības un varas pasaule, un viņu nesatrauc, kādas firmas apģērbu viņš valkā vai kādu ēdienu ēd. Viņš nesaskata atšķirības cilvēkos, izturēdamies pret visiem kā pret līdzīgiem un draugiem. Viņa vajadzības vienmēr ir bijušas apmierinātas, un viņš nekad neuztraucas, ka kādu dienu viņam kaut kas varētu pietrūkt.
Viņa rokas ir darbīgas. Nekas viņu nedara tik laimīgu kā iespēja strādāt. Kad viņš izņem traukus no trauku mazgājamās mašīnas vai tīra ar putekļu sūcēju paklāju, viņš to dara ar vislielāko uzmanību un rūpību. Viņš nevairās no darba, kad tas ir jāpadara, un viņš ātrāk nebeidz, iekams tas nav padarīts. Taču, kad pienākumi ir paveikti, Kevins prot atpūsties. Viņš nav apsēsts ar savu vai citu cilvēku darbu.
Viņa sirds ir tīra. Viņš joprojām tic, ka visi runā patiesību, ka solījumi ir jāpilda un, ka tad, kad tev nav taisnība, ir jāatvainojas, nevis jāstrīdas. Brīvs no lepnības vai raizēm par to, kā viņš izskatās citu acīs, Kevins nebaidās raudāt, kad viņš ir sāpināts, dusmīgs vai bēdīgs. Viņš vienmēr ir atklāts, vienmēr patiess. Un viņš uzticas Dievam.
Nebūdams saistīts ar prāta spriedelējumiem, viņš nāk pie Kristus kā bērns. Šķiet, ka Kevins pazīst Dievu un draudzējas ar Viņu tā, kā „izglītotam” cilvēkam to grūti saprast. Izskatās, it kā Dievs būtu viņa vistuvākais draugs un sarunu biedrs.
Kad mani sāk mākt šaubas vai nemiers par manu kristieša dzīvi, es apskaužu Kevinu par to, cik drošs viņš jūtas savā vienkāršajā ticībā. Tie ir brīži, kad es visvairāk esmu gatavs atzīt, ka viņam piemīt kādas dievišķas zināšanas, kas sniedzas pāri maniem mirstīgajiem jautājumiem.
Tad es saprotu, ka, iespējams, cilvēks ar invaliditāti nav viņš, bet es. Mani pienākumi, manas bailes, lepnums un apstākļi – tie visi kļūst par invaliditāti, kad es tos neuzticu Dieva gādībai. Kas zina, varbūt Kevins saprot tādas patiesības, ko es nekad neiemācīšos? Galu galā, viņš visu savu dzīvi ir pavadījis šādā nevainības stāvoklī, lūgšanās uzsūkdams sevī Dieva labestību un mīlestību.
Kādu dienu, kad atklāsies visi Debesu noslēpumi un mēs visi būsim pārsteigti par to, cik tuvu Dievs, patiesībā, ir mūsu sirdīm, es sapratīšu, ka Dievs uzklausīja vienkāršās lūgšanas no zēna, kurš ticēja, ka Dievs dzīvo zem viņa gultas.
Kevins gan nebūs par to pārsteigts.
No angļu valodas
tulkojusi Ailita Kuka.
Raksts no interneta resursiem: http://www.tlgnewspaper.com/a-childlike-faith-and-trust-in-the-almighty-can-bring-us-closer-to-god4