Madaras Siliņas liecība (Nr. 2)
Bērnība man bija diezgan laba. Bieži braucu uz
sanatorijām, un tur man bija labas draudzenes. Par Dievu toreiz nedomāju. Kad
atgriezos no sanatorijām, tad gan jutos nedaudz vientuļi, jo dzīvesvietā man
nebija nevienas draudzenes. Biju vienīgais cilvēks apkārtnē, kas nevarēja
pastaigāt un citādi sevi aprūpēt. Tad atkal vajadzēja braukt uz sanatoriju. Tur
jutos pieņemta. Braukāju uz sanatorijām, līdz man apritēja piecpadsmit gadi.
Foto: M. Siliņas personīgais arhīvs
Kādus trīs gadus man bija ļoti skumji, jo nebija cilvēku, ar kuriem parunāt un padraudzēties. Tad sapratu, ka bez šīs redzamās ir jābūt vēl citai dzīves nozīmei. Tagad zinu, ka Dievs jau toreiz man sūtīja šīs domas.
Par Dievu man sākumā pastāstīja mana māsa Daina, jo viņa pirmā sāka ticēt Jēzum Kristum. Vēlāk sāku klausīties Kristīgo radio. Klausoties kādu no Kristīgā radio raidījumiem, es kopā ar raidījuma dalībnieku pie sevis noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu. Kopā ar šo cilvēku es pie sevis sacīju, lai Jēzus Kristus ienāk manā dzīvē. . Vēlējos, lai es nejustos vairs vientuļa. Pateicoties Jēzum Kristum, tā arī notika, tikai pamazām un lēnām. Toreiz es arī sāku lasīt Bībeli, ko daru vēl joprojām.
Pirms sāku ticēt Kristum, man bija sliktas domas, no kurām netiku vaļā. Kad Jēzus Kristus kļuva manas dzīves Pestītājs un Kungs, man radās spēks attālināties no katra ļaunuma.
Foto: M. Siliņas personīgais arhīvs
Nu jau vairāk kā desmit gadus es dzīvoju ticībā Jēzum Kristum. Dievs man ir dāvājis arī kristīgus draugus. Tagad zinu – Jēzus ir allaž pie manis caur Savu Svēto Garu. Arī tagad dažkārt ir brīži, kad jūtos bēdīgi, skumji un vientuļi. Tomēr zinu, ka tagad vairs neesmu atstāta un viena, jo Jēzus Kristus vienmēr ir man līdzās. Cilvēkam, kurš iet savu dzīvi kopā ar Dievu, nav viegli, bet bez Dieva viņam nav cerības. Dievs cilvēku tik ļoti mīl, ka dod Savu Dēlu Jēzu Kristu par Glābēju ikvienam, kurš Viņam tic. Arī mans Pestītājs, glābējs un Draugs ir Jēzus Kristus.