Dzīve, kas top Lielā Meistara rokās

Ailita Kuka

 Daudzus gadus es par sevi un savu dzīvi domāju, ka tā ir tik necila un neievērojama, ka nav uzmanības vērta. Taču arī tāda dzīve var kļūt par neatkārtojamu meistardarbu, kad tajā ienāk Lielais Autors un Meistars. Tad Viņš kļūst par to īpašo un aizraujošo, par ko gribas pastāstīt katram, kurš atvērts klausīties. Kā teicis kāds Dieva vīrs, „...Ja Dievs ir bijis pret tevi labs, sludini to no jumtiem! Neviens cits nevar pateikt, ko Dievs tavā labā ir izdarījis. Neviens cits nezina, cik tālu tu esi nācis. Neviens cits nezina, kam tu esi gājis cauri. Bet tu to zini, vai ne? Varbūt tev tas ir prasījis nedaudz ilgāku laiku, nekā kādam citam, tomēr Dievs tev ir devis šo uzvaru, tāpēc neļauj sātanam nozagt tavu liecību! Viņam ļoti gribētos tevi apklusināt, jo viņš zina: ja tu pastāstīsi, ko Dievs ir darījis, kāds cits tiks atbrīvots."

Ar tādu motivējošu pamatojumu es pirms vairākiem gadiem sāku rakstīt grāmatu par savu dzīvi un cik radikāli to pārvērta mana iepazīšanās ar Jēzu Kristu. Pirms pieciem gadiem šī grāmata nāca klajā ar nosaukumu „Tas ir mans lidojums” un sāka savu ceļu pie lasītājiem. Cik varu spriest no saņemtajām atsauksmēm, tā uzrunājusi ne tikai cilvēkus ar invaliditāti, un par to man patiess prieks. Iespējams, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieciešams kāds īpašs iedrošinājums, lai izlemtu uzticēties Dievam, tomēr, patiesībā, visu cilvēku galvenā problēma un šķērslis attiecībās ar Dievu ir grēks, un mūsu visu cīņas galvenokārt ir garīgas, neatkarīgi no fiziskā stāvokļa.

Par ko ir mana grāmata? Par dzīvi, kurai ārsti prognozēja drīzas un bēdīgas beigas. Par sapņiem, kas kā tauriņi sitās pret nepielūdzamās realitātes pelēko sienu...Par aukstu un sāpīgu tukšumu, kas uzdzina nāves bailes... Par esības jēgas meklējumiem un mokošo apziņu, cik viss tomēr ir bezjēdzīgs... Par to, kā šajā bezcerības tumsā ienāca Tas, kurš ir Dzīvība, Gaisma un Patiesība un darīja visu jaunu. Par to, ka mīlošajam Debesu Tēvam ir pārsteidzošs nodoms katra cilvēka dzīvei, un invaliditāte Viņam nav šķērslis... Un vēl par daudz ko citu.

Ja mans dzīvesstāsts jūs ieinteresē un vēlaties to izlasīt, lūdzu, dariet zināmu, rakstot uz e-pastu ailita_kuka@inbox.lv, un mēs sarunāsim, kur un kā varat to iegādāties. Nopērkot grāmatu par ziedojumu, jūs atbalstīsiet biedrības Wings for Wheels kalpošanu cilvēkiem ar invaliditāti.

Andrea Bočelli – dziedātājs, kas neatstāj vienaldzīgu

Fragments no Colm Flynn video intervijas.

Visā pasaulē viņu pazīst kā “zelta balss” īpašnieku. Taču itāļu tenoram Andrea Bočelli ir arī ”zelta sirds”, kuras pamudināts viņš pēdējos desmit gadus ir izvērtis plašu labdarības darbu, finansējot to no Andrea Bočelli fonda līdzekļiem. Šodien es Andrea un viņa sievu sastopu viņu izveidotā labdarības fonda galvenajā mītnē Itālijas pilsētā Florencē.

C.F.: Andrea, vai kādreiz, būdams mazs zēns, kurš uzaudzis šeit, Itālijā, tu spēji iedomāties, ka kādu dienu pamodīsies kā megazvaigzne un, ieguvis atpazīstamību visā pasaulē, būsi daudzu iemīļots, būsi pārdevis 45 miljonus savu audio ierakstu kopijas un tev būs savs fonds?

A.B.: Noteikti nē, nekad un neviens nevarēja pat iedomāties, ka kaut kas tāds varētu būt iespējams.  Tomēr tas notika. Panākumi ir kā negadījums uz ceļa. Viss notiek tā, kā paredzēts “lielā dizainera” - Dieva - plānā.

Foto: https://hauteliving.com/

Andrea Bočelli piedzima ar iedzimtu glaukomu, deģeneratīvu acu slimību, un 12 gadu vecumā, pēc trieciena pa galvu ar bumbu futbolspēles laikā, viņš redzi zaudēja pilnībā.

A.B.: Man vienmēr ir paticis dziedāt. Dziedāšana vienmēr ir bijusi īstā aizraušanās, bet man nepatika dziedāt, kad spēlēju futbolu ar saviem draugiem. Man  nepatika, ka mani traucē vai atrauj no spēles. Cilvēki parasti mēdza man uzsaukt: “Nāc, uzdziedi mums!“ Tad mani sāka aicināt dziedāt draudzē, dzimšanas dienu svinībās vai skolā un citur, līdz ar laiku tas kļuva par to, par ko tam bija jākļūst.

C.F.: Kad tu saņēmies drosmi pateikt savai ģimenei un apkārtējiem (jo man zināms, ka studēji jurisprudenci), ka vēlies kļūt par profesionālu dziedātāju?

A.B.: Mākslinieku dzīve jau no paša sākuma ir sava veida laimes spēle, jo neviens nevar uzreiz būt drošs par to, vai gūs panākumus šajā  karjerā. Tāpēc ir jābūt arī kādai alternatīvai, kas varētu noderēt gadījumam, ja tomēr gūsi panākumus šai karjerā. Tādēļ es daudz mācījos, jo to gribēja mani vecāki. Kad kļuvu par dziedātāju, studijās iegūtās zināšanas man izrādījās ļoti noderīgas.

C.F.: Kādā no savām intervijām tu teici, ka tad, kad esi cilvēkiem atzinies vēlmē kļūt par dziedātāju, ir bijuši tādi, kas teica: „Jā, tu tiešām esi talantīgs, taču neviens nekad nemaksās pat dolāru par to, lai dzirdētu tevi dziedam!“ Vai tu pats to atminies?

A.B.: Jā, es to atceros. Reiz mans tēvs teica: „Kad cilvēki tev saka: „Malacis!”, tas neko nenozīmē. Tajā dienā, kad viņi būs gatavi maksāt par biļeti, lai dzirdētu tevi dziedam, tu varēsi teikt, ka tiešām esi kļuvis par dziedātāju.

To pašu, ko par Andrea kaislību uz mūziku, var teikt par viņa nesatricināmo katolisko ticību, un viņš pat ir dziedājis trim pāvestiem Vatikānā.

C.F.: Es zinu, ka tu esi arī dziļas ticības cilvēks, pārstāvot katoļticību. Cik svarīga tev ir ticība?

A.B.: Varu teikt, ka man tā ir dzīves jēga, jo pat ja tu nodzīvo 100 gadus, tie ir nieks, salīdzinot ar  mūžību. Ja nebūtu mūžīgās dzīvības, dzīves pēc nāves, viss zaudētu savu jēgu. Tāpēc manai ticībai ir ārkārtīgi vienkāršs izskaidrojums. Es neticu pulkstenim bez meistara, kurš šo pulksteni ir izveidojis. Es neticu, ka kaut kas var būt bez kāda, kurš to izdomājis un pēc sava nodoma izveidojis. Tāpēc es ticu, stipri ticu Tam, kurš radījis visu pasauli.

C.F.: Reiz lasīju citātu, kurā tu teici: „Katram ir liktenis, bet liktenis ir Dievs.” Ko tu ar to domā?

A.B.: Ikviens, kurš ieliek savu dzīvi Tā rokās, kurš viņu radījis, kurš viņu grib un mīl, ieliek savu dzīvi labās rokās. Tā ir pilnīga patiesība, ka no tā, kam daudz dots, daudz atprasīs. Es nezinu, kas tiks atprasīts no manis, kad es stāvēšu aci pret aci ar pasaules Radītāju, jo man ir ticis dots ļoti daudz. Man ir dota vienota ģimene, kas mani atbalsta un mīl. Mani mīl man tuvi draugi, mana sieva, bērni un mani fani. Mana dzīve ir bijusi pilna iespēju un piedzīvojumu. Esmu saņēmis ļoti daudz, tāpēc man jācenšas daudz dot.

Avots: interneta resursi. https://www.radiotimes.com/audio/interview-andrea-bocelli/

Fragments no intervijas RadioTimes.com

Neraugoties uz operas cienītāju nevēlēšanos uztvert Andrea Bočelli kā pasaules klases tenoru un viņa atteikšanos pievērst uzmanību viņu bieži vien skarbajai kritikai, viņam ir milzīgi daudz fanu visā pasaulē.

„Tas  bija mana tēva sapnis, ka es nokļūstu Amerikā, jo, kā viņš man reiz teica, tā esot vieta, kur sapņi piepildās, un man noteikti jātiecoties uz to...”

Lai gan kā dziedātājam viņam ir uzdevums panākt emocionālu reakciju savos klausītājos, pats Bočelli saka, ka, uzstājoties skatītāju priekšā, viņš cenšas nedomāt par savu tēvu. ”Patiesībā, es cenšos nedomāt ne par ko vai vismaz par pēc iespējas mazāk par lietām, kas varētu mani darīt emocionālu. Es nevaru ļaut emocijām mani pārņemt, un līdz šim man vienmēr ir izdevies tās apvaldīt.”

Tieši pašdisciplīna ir palīdzējusi viņam kļūt par otru veiksmīgāko itāļu dziedātāju pēc Pavaroti. Pēc 70 miljonu albūmu pārdošanas kopš pirmā albūma iznākšanas 1994.  gadā, pēc neskaitāmiem izpārdotiem koncertiem un uzstāšanās princesēm, premjerministriem, pāvestiem un karalienēm, Bočelli bauda brīvību būt gan popmūzikas, gan operas dziedātājam.

Reliģiskie dziedājumi viņu, visticamāk, nesamulsinās, jo Bočelli ir vīrs, kurš nekautrējas runāt par Dievu. Viņš pat ir uzstājies pāvestam Jānim Pāvilam 2000. gadā, dienā, kad nomira viņa paša tēvs. Kā viņš saka, “tā bija diena, kad savaldīt emocijas bija ļoti grūti”. (..)

Saglabāt ticību viņam neesot bijis grūti. ”Tas ir kaut kas tāds, kas nāk no Dieva žēlastības; tu pats neizlem, vai tev tas būs vai nebūs.”

Kā Dievs tev ir palīdzējis?

“Diena būtu par īsu, lai es spētu atbildēt uz šo jautājumu. Es vienmēr esmu lūkojies uz Dievu, un Dievs vienmēr ir uzklausijis manas lūgšanas. Es ticu, ka grūtības, ko Dievs pieļauj, ir proporcionālas spēkam un iespējām, ko Dievs dod, lai mēs spētu tās pārvarēt.”

Bočelli nepatīk runāt par viņa neredzību, un steidz izlabot iespaidu, ka ar „grūtībām” viņš domājis savu redzi. ”Es nesaprotu, kāpēc tu piemini neredzību kā apgrūtinājumu, jo tas nav tas, ko es domāju,” viņš iebilst. ”Es neuzskatu to par traucēkli, noteikti nē.” Bočelli pastāsta, ka mēdz doties izjādēs savā fermā netālu no Versaļas Toskānā, un uzsver, ka jāt ar zirgu neredzīgam cilvēkam ir tikpat normāli kā redzīgam. “Varbūt jūs to nezināt, bet Itālijas militārajā dienestā karavīriem māca lēkt pāri šķēršļiem aizsietām acīm.”

Tas pierāda, ka Bočelli savas redzes ierobežojumus ņem vērā tikpat maz, kā izsmējīgās piezīmes, ka viņš ir popmūziķis, kurš dzied operu ar, labākajā gadījumā, ierobežotu balsi.

Avots: interneta resursi. https://www.radiotimes.com/audio/interview-andrea-bocelli/?fbclid=IwAR22uopJi93VeOynXtWLtTtK4Z3lx4poTnduQKqIEv5_8esYy_FgZ-A6zB8

No angļu valodas tulkoja J. Jēgers  

Dziedu savu dzīvi Dievam. Diāna Ponaskova

Jau bērnībā un pusaudzes gados, kad vēl nepazinu Kristu kā savu Glābēju, dzīvoju ar sajūtu, ka ir Kāds, kurš mani pārdabiski sargā, jo pat krīzēs un veselības pārdzīvojumu laikos, kad varēja būt vēl sliktāk, jutu, ka ir labi tā, kā ir. Mīlestība un rūpes, ko smagajos dzīves posmos saņēmu no ģimenes, bija svētība un apliecinājums tam, ka debesu Tēvs ir klātesošs un sauc mani, pat ja nezinu, kā un kam atsaukties. Dievs daudz runāja uz mani, parādot Savu pacietību pret mani, tik stūrgalvīgu, impulsīvu un bieži ļoti ievainojamu bērnu. Viņš pacietīgi gaidīja un ik pa laikam pievērsa sev manu uzmanību gan caur lieciniekiem uz ielām, kas sludināja un aicināja mani uz dziedināšanas praksēm, gan caur citiem cilvēkiem vai pasākumiem. Tiesa, mana ģimene no tiem mani ļoti sargāja, jo baidījās no „viltus praviešiem”, un tādējādi, pašiem to nezinot, „sargāja” mani arī no Dieva patiesības. Lai vai kā, mana omīte ticēja Dievam un, lai gan nestāstīja par Jēzu Kristu, jau bērnībā iemācīja man apzināties, ka Dievs mani pazīst un vēro.

Foto: Diānas Ponaskovas personīgais arhīvs

Dieva žēlastība ir neaptverama, un mana sirds atvērās un padevās Viņa mīlestībai 2013.gadā, kad studēju pirmajā kursā. Uzzinājusi par Jēzū Kristū dāvināto glābšanu, es sapratu, ka tieši to es jau sen biju vēlējusies piedzīvot, bet nezināju, kā. Esmu tik pateicīga Dievam, ka Viņš mani sauca vārdā un sagatavoja mani, lai es varētu satikt Baibu, kura ar savu ticības piemēru un aicinājumu veda mani tuvāk Jēzum. Arvien apbrīnoju, cik īpašā veidā Tēvs zina, kā katru Savu bērnu uzrunāt, un cik pacietīgs Viņš ir mīlestībā un piedošanā, kamēr maldāmies vai nocietinām savas sirdis.

Atnākot pie Dieva, pirmais brīnums, ko piedzīvoju, bija sevis pieņemšana. Visi mani neskaitāmie “kāpēc?” kļuva skaidri, jo Viņš apklāja tos ar Savu godību. Es spēju samierināties un pieņemt sevi ar prieku un pateicību. Tagad, palūkojoties spogulī, es redzu nevis “dabas kļūdu”, bet Dieva bērnu. Jā, pasaulei grūti mani pieņemt, bet Dievs mani ir izredzējis. Šī doma mani nekad nepamet, jo manā vietā varēja būt kāds cits, bet esmu tieši es, ar tikai man uzticēto uzdevumu un veidu, kā to izpildīt. Jā, arī sēžot ratiņkrēslā un esot ļoti miniatūra auguma sievietei. Taču kopā ar Dievu es baudu to, kāda esmu.

Debesu Tēvs man ir devis talantu dziedāt. Tiesa, daudzus gadus es neapzinājos, ka šī dāvana man ir dota, lai kalpotu Dievam un cilvēkiem. Man vienkārši patika dziedāt, un es to darīju, taču, atnākusi pie Dieva, es pamazām atskārtu, ka cilvēki, kuri dzirdējuši mani dziedam, to novērtē ne tikai ar aizkustinājumu vai pažēlošanu. Viņi piedzīvo īpašu pieskārienu un sajūtu, ka tajā brīdī laiks apstājas. Daudzi sāk raudāt. Protams, reizēm domāju, ka šīs asaras ir aiz žēluma, jo redzēt mani uz skatuves nav ikdienišķa aina, un cilvēciski sirdī var ienākt žēlums. Lai gan biju smaidījusi par to, ka man kādu saraudināt ir vieglāk nekā sasmīdināt, ar laiku Dievs lika saprast, ka man pret šo dāvanu ir jāizturas nopietnāk un es nedrīkstu atstāt to novārtā. Tāpēc es pazemīgi sekoju līdzi, kā Tēvs mani ved un māca lietot to, kas man dots.

Reizēm, uzlūkojot citus, var šķist, ka Dievs citiem ir devis vairāk dāvanu nekā man, bet viņiem ir arī cita atbildība. Cilvēciski gribas apskaust otru par to, ka viņam viss sanāk, taču Dievs uzlūko sirdi. Daudzkārt esmu pārliecinājusies, ka nedz atzinība, nedz trofejas ir Dievam svarīgas, bet gan mana un tava sirds. Protams, tas nenozīmē, ka nav jātiecas pēc sasniegumiem, jo arī tā trofeja var būt saņemta Dievam par godu, ceļot Viņa slavu un apliecinot Viņa varenību, nevis tikai sava rakstura veiksmīgo kombināciju. Viss, kas esam un kādi esam, ir par Viņu, ja dzīvojam tā Kunga patiesībā.

Diāna Ponaskova

2021

Nav nekā neiespējama, ja tam tici! (Nr. 15)

Mani sauc Antons Sņegovs, un man ir 27 gadi. Es esmu neredzīgs no bērnības. Kad pabeidzu skolu, vēl nezināju, ko darīšu tālāk dzīvē. Bija ļoti skumīgi. Tad mēs ar mammu aizgājām uz rehabilitācijas centru, un tas ļoti izmainīja manu dzīvi. Tur es ieguvu daudz ko vērtīgu: apguvu pašaprūpes pamatus, iemācījos orientēties ciematā, mēģināju pīt grozus.

     Rehabilitācijas centrā bieži notiek interesanti projekti. Vienā no projektiem ar nosaukumu "Radošais izaicinājums" man piedāvāja tapošanas nodarbības. Tas ir adīšanas veids uz speciāla stendiņa. Tas nav bīstams neredzīgiem cilvēkiem. Sākumā es domāju, ka man tas būs par grūtu, bet pateicoties maniem skolotājiem, man sāka izdoties. Tas ir ļoti smalks un interesants darbs. Tik dievišķīgi, kad cilpiņu pēc cilpiņas iznāk šallīte! Tagad es jau esmu uztapojis daudzas šallītes.

      Savu pirmo šallīti es uzdāvināju mammai Ziemassvētkos. Protams, šallīte nebija ideāla, bet mammai tā ļoti patika, un viņa lepojās par mani. Otro šallīti es uzdāvināju savai draudzenei Renātei, un esmu dāvinājis šallītes vēl citiem.

Protams, es vēl pieļauju kļūdas, un tās man palīdz izlabot mani pasniedzēji. Tagad tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm, jo tas ļoti nomierina un noņem stresu. Man patīk, kad sanāk kāda mīksta un mīļa manta, kuru es varu uzdāvināt saviem tuvākajiem cilvēkiem un labiem draugiem. Es sapņoju uztapot šallītes un piedalīties labdarības tirdziņā, ko organizē Ziemassvētkos fonds "Nāc līdzās!"

Es vēlos, lai katrs no mums atrod sev patīkamo nodarbību, kura priecēs cilvēkus un darīs laimīgu. Pats es vēl daudz ko gribu iemācīties, un ticu, ka nav nekā neiespējama, ja tam tici!    

      

Foto, video: Antona Sņegova personīgais arhīvs    

                                        

Prieks (r)adīt. Santa Vanaga

Pašrealizācija ir indivīda personīgo spēju atklāšana un vēlme īstenot potenciālu, ko Dievs ir ielicis katrā cilvēkā. Tas ir process, kas turpinās visu dzīvi un piešķir dzīvei jēgu.

Taču kā atrast spēku un stimulu, kad organisms ir ierobežots? Pirms septiņiem gadiem kādu rītu es atklāju, ka man neklausa ķermeņa labā puse. Tam par iemeslu bija mikroinsults, un ar tā sekām cīnījos vairāk nekā gadu. Es nespēju izteikt vārdus un pilnus teikumus, bija zudusi arī rakstītprasme. Kustības atgriezās pamazām, un mēs ar vīru pat apmeklējām deju kursus, lai būtu priecīgāk trenēties koordinācijas vingrojumus. Bija dienas, kad vienkārši piespiedu sev iet ārā, velkot savu labo pusi sev līdzi. Sāku visu no sākuma. Savos 38 gados iestājos bezdarbniekos. Man piedāvāja mazā uzņēmuma vadības kursus. Tajā brīdī man tas šķita kā brīnums, kuru vada Dievs. Četru mēnešu laikā es atguvu rakstības prasmi, un manas smadzenes pamazām atkopās. Visi jaunie ar lietvedību, grāmatvedību, biznesa izveidi u.c. termini, ko dzirdēju pirmo reizi, lika manām smadzenēm domāt. Pēc pāris nedēļām, kad jau biju uzsākusi kursus, sapratu, cik tie ir svētīgi manai veselībai un turpmākai attīstībai.

Pirms saslimšanas man bija sapnis kļūt par kāzu fotogrāfi. Pašmācības ceļā kopā ar vīru bijām apguvuši fotografēšanas pamatus no pasaules vadošajiem fotogrāfiem. Tā divu gadu laikā, mums bija 33 kāzas un neskaitāmi citi pasākumi. Taču mans veselības stāvoklis atkal pasliktinājās, un atlabšana pēc insulta mijās ar jaunām sūdzībām par pilnīgu nespēku un jaunām sāpēm, kā cēlonis vēlāk izrādījās ielaists vēzis. Pirmā un vienīgā ķīmija, ko saņēmu, man „sita” pa vājo vietu, kas bija manas acis, tāpēc tagad esmu praktiski neredzīga. Pirms diviem gadiem, neraugoties uz manu pasliktinājušos redzi, abi ar vīru piedalījāmies manā pēdējā kāzu foto sesijā. Paralēli atklāju, ka joprojām varu nodarboties ar to, kas man patika kā hobijs pēdējos 20 gadus, tas ir, adīt. Sākumā likās, ka arī šī nodarbe ir neiespējamā misija, bet kādu dienu, braucot tumšā mašīnā, sapratu, ka protu to darīt uz tausti!

Visas radošās spējas mums ir devis Dievs. Es kādreiz strādāju par merčendaizeri (preču izvietošanas speciālists. – Red. piez.) dažādos veikalos, un tas bija nogurdinošs, it kā ne radošs darbs. Taču Dievs man parādīja, ka, ieguldot savas unikālās pašrealizācijas spējas ikvienā darbā, tas vainagosies ar panākumiem un prieku kopā ar Dievu par to, ko esi varējis paveikt un kas ir izdevies.

Es ļoti ceru, ka mana pieredze būs jums par svētību, un, ja kādam ir jautājumi, droši varat ar mani sazināties. Pateicība Dievam par pilnīgi visu!

Santas Vanagas adījumus varat aplūkot šeit: http://www.brenderella.com/

Vinetas vaļasprieks - rokdarbi (Nr. 12)

Mani sauc Vineta Lisikova. Pirmā interese par rokdarbiem man radās bērnībā. Tā kā esmu cilvēks, kuram visu dzīvi ir nācies pārvietoties ratiņkrēslā, skolas obligātos priekšmetus apguvu mājmācībā. Mājturība, kurā būtu bijusi iespēja apgūt tādas svarīgas lietas kā adīt, šūt un tamborēt, man netika pasniegta. Mana tante bija tā, kura pamanīja, cik ļoti liela interese man kā meitenei bija iemācīties adīt, šūt vai veidot kaut ko no papīra. Tāpēc esmu pateicīga, ka viņa pamanīja un palīdzēja man jau agrā bērnībā attīstīt šo Dieva doto talantu un pacietību uz rokdarbiem.

Bet ar to gluži nesākās mans ceļš uz šā brīža hobiju – tamborēšanu. Gadu gaitā es izmēģināju vairākus rokdarbu veidus, piemēram, pērļošanu un adīšanu. Taču adīšana man veicās stipri lēni, iespējams, tāpēc man nedaudz pietrūka pacietības to turpināt. Adījums bieži vien sanāca šaurāks vai mazāks nekā bija plānots. Tagad ar smaidu atceros, kā mazākajam brālēnam adītās zeķītes knapi uzlīda kājās, bet bija tāds prieks, ka tomēr uzlīda, lai gan, jāatzīst, izskatījās stipri šauras.

Tamborēšanai pievērsos apmēram pirms četriem, kad mana draudzene gaidīja bērniņu. Ļoti gribējās viņu iepriecināt ar maziem zābaciņiem mazulītim, bet sapratu, ka uzadīt es tādus īsti neprotu, un no tantes bērnībā mācītās tamborēšanas atceros tikai pīnīti un, labākajā gadījumā, vienu stabiņu veidu. Taču, kā saka, ja vien ir vēlme, nekas nav neiespējams. Atceros, ka atradu shēmu, kā uztamborēt botītes mazulītim, un nākamais solis bija apgūt shēmā norādītos stabiņu veidus. Atradu pamācības stabiņiem un sāku mēģināt tamborēt. Sākumā tamborēju, ārdīju ārā, tamborēju un atkal ārdīju. Skaidri atceros, ka kādā brīdī bija piezagusies doma mest mieru. Tomēr nepadevos un botiņas ar lielu nopūlēšanos pabeidzu. Paskatoties tagad bildēs uz šīm pirmajām tamborētājām botītēm, šķiet, ak vai! Nepiemērota dzijas izvēle, nenoslīpētā roka, valdziņi kā pēc vētras. Taču toreiz man tās šķita kā mans mazais, izcīnītais varoņdarbs! Kopš tā laika es pamazām sāku mēģināt tamborēt kaut ko jaunu un arvien sarežģītāku. Sapratu, ka visvairāk man tomēr patīk tamborēt lietas mazulīšiem, viņu pirmās rotaļlietas – graužamriņķus, zābaciņus, cepurītes un lielākas un sarežģītākas rotaļlietas, kā arī smukumlietas dāmām, tādas kā auskariņi u.c.

Tuvinieki, draugi un paziņas ļoti atzinīgi novērtēja manus tamborējumus, arvien biežāk sāka pasūtīt dāvaniņas raudzībām. Neskatoties uz to, ka priekš manis tas reizēm nav vieglākais hobijs, nav vārdos izsakāms, cik lielu prieku un gandarījumu sniedz brīži, kad cilvēki ir sajūsmā par pasūtīto. Es apzinos, ka tas ir Dieva dots talants, un esmu pateicīga Viņam, ka spēju to darīt, neskatoties uz manu invaliditāti. Vienmēr, kad kāds man saka ”Tev ir tāds talants! Es gan neko tādu neprotu”, cenšos iedrošināt, ka Dievs jebkuram cilvēkam ir devis kādu talantu, tas tikai ir jāatrod. Mēs visi esam Dieva brīnišķīgi radīti, un es neticu, ka Dievs kādu cilvēku būtu atstājis bez talanta. Ir tikai pacietīgi jāieklausās sevī un jāsajūt, ko darot sirds tā pa īstam iedegas.

Mans vaļasprieks un Dieva talants

Šoreiz par savu vaļasprieku stāsta Edīte Tankelsone, kuru daudzi Latvijā pazīst kā Latvijas Kristīgā radio raidījuma „Celies un staigā!” vadītāju.

Bībelē 139. psalmā ir rakstīts, ka Dievs ikvienu no mums ir brīnišķīgu radījis. Katrs no mums ir unikāls kā personība savā raksturā, interesēs un arī talantos, kurus Dievs, mūsu Radītājs, mums ir piešķīris pēc Savas izvēles. Arī man, pēc rakstura radošam un mākslinieciskam cilvēkam, Dievs ir devis dažus talantus un vaļaspriekus.

Kad 2010. gadā pārcēlos dzīvot uz Liepāju, sāku apmeklēt dažādus radošus pulciņus Liepājas Neredzīgo biedrībā. Īpaši mani piesaistīja un aizrāva filcēšanas nodarbības. Filcēšana, patiesībā, ir darbs ar visdažādākajās spilgtās krāsās nokrāsotu vilnu, no kuras, to īpašā veidā apstrādājot, vai nu veļot ar rokām, vai arī bakstot ar speciālu adatiņu, iegūst materiālu, ko sauc par filcu. No tā var gatavot daudz un dažādu brīnišķīgu lietu, ar kurām iepriecināt sevi un ikvienu, kuram tās patīk. Kad sāku apmeklēt filcēšanas nodarbības, man ļoti iepatikās filcs kā materiāls, jo tas ir ļoti mīksts un pūkains, gribas to paglaudīt un samīļot. Visvairāk mani sajūsmināja dekoratīvie ziedi, kurus var izmantot kā dekoratīvas piespraudes pie apģērba vai somas. Veidošanas procesā šie ziedi it kā paši nosaka, kādi tie vēlas izskatīties, un neviens no tiem nelīdzinās kādam citam.

Liepājas Neredzīgo biedrībā iemācījos gatavot arī ziepītes filcā. Tās ir parastās tualetes ziepes, tikai īpašā veidā iestrādātas filcā. Mazgājoties ar tādām ziepītēm, reizē arī tiek viegli masētas rokas. Kad ziepes filcā ir beigušās, palikušo filca apvalciņu var uzmanīgi pārgriezt un no tā izgatavot maisiņu sīku priekšmetu glabāšanai vai cimdiņu masāžai.

Esot nodarbībās Neredzīgo biedrībā, laiks aizskrēja tik ātri, ka gribējās vēl un vēl kaut ko izgatavot. Nolēmu pamēģināt to darīt mājās. Man par prieku tas izdevās, un tagad varu darboties un eksperimentēt ar krāsām, cik vien sirds vēlas. Pēdējā gada laikā, pateicoties Dieva žēlastībai un ārstu veiktajām operācijām, mana redze ir uzlabojusies, tāpēc vēl jo lielāku prieku sagādā darbs ar spilgtās krāsās nokrāsoto filcu. Mani šī nodarbošanās arī nomierina, jo filcs kā materiāls rodas, veļot vilnu glāstošām kustībām. Kad pagājušā gada decembrī mūžībā aizgāja mans tētis, darbošanās ar filcu bija labs veids, kā novērst domas no zaudējuma sāpēm.

 Pēdējā laikā daži cilvēki man ir lūguši pagatavot viņiem no filca kādas lietiņas, kas varētu noderēt kā dāvana. Daru to ar prieku, jo man patīk iepriecināt cilvēkus arī tādā veidā. Veidoju gan ziedus, gan ziepītes tādās krāsās, kādas katrs vēlas. Ja jautā par samaksu, atbildu, ka tas ir pēc paša ieskatiem gluži simboliski, lai varētu iegādāties materiālus jauniem darbiņiem.

Foto: E. Tankelsones personīgais arhīvs

Ruzannas vaļasprieks - kulinārija (Nr. 10)

Mani sauc Ruzanna. Esmu dzimusi un uzaugusi saulainajā Taškentā, bet pirms dažiem gadiem Dievs mani brīnišķīgā veidā atveda uz Latviju.

Ieradusies Rīgā, es sāku domāt, ar ko es varētu nodarboties, lai tas man sagādātu prieku un būtu atpūta no ikdienas pienākumiem. Tam vajadzēja būt kaut kam jaunam, ar ko es varētu nodarboties jaunajā vietā pašreizējos apstākļos. Tā mani meklējumi pamazām pārvērtās dažādu kulinārijas izstrādājumu radīšanā.

Tas ir interesants process, kura rezultātā no nekā top kaut kas neparasts. To var salīdzināt ar neparastu mākslas žanru, kurā iespējams nepārtraukti pilnveidoties. Turklāt, tā ir iespēja iepriecināt arī citus, kalpojot viņiem ar to, ar ko mani ir apveltījis Dievs. Es jau tagad reizēm pieņemu pasūtījumus un domāju nākotnē savu dzīvi saistīt ar kulinārijas mākslu.

Nekas nav neiespējams! Ir tikai jāsapņo, jājautā Dievam un jāpiepilda savs sapnis.

Kristīnes vaļasprieks - Adventes vainagu darināšana (Nr. 9)

Mans vārds ir Kristīne Vanaga. Esmu divu bērnu mamma. Vislabāk jūtos tālāk no pilsētas, daudz prieka un piepildījuma sajūtu man sniedz hobiji, - tie man ir vairāki. Reiz kolēģis man pajautāja, kāds ir mans vaļasprieks, un es atbildēju, ka mans hobijs ir meklēt savu hobiju. Protams, izklausās smieklīgi. Sākumā tas bija dzimtas koka pētīšana, vēlāk kaligrāfija, dzeja, šūšana, un tagad tā ir floristika. Nevaru izvēlēties vienu, jo patīk visi.

Kā es uzzināju par Dievu? Tas bija ļoti sen, bērnudārznieka vecumā. Atceros, ka mums ar brāli bija bērnu Bībele, ļoti skaista un koša. Mēs vēl nepratām lasīt, tikai pazinām burtus, taču nemācējām sasaukt tos kopā. Reiz biju dusmīga un dīrāju skaistās bilžu lapas no grāmatas. Mamma dzirdēja, kā plēšu lapas no Bībeles (vērtību nesapratu), un toreiz dabūju vissāpīgāko mācību. Mamma stipri parāva mani aiz auss un iesita pļauku. Brēcu un bļāvu ilgi. Kopš tās dienas neesmu uzdrošinājusies plēst lapas nevienai grāmatai. Pāris gadus vēlāk kaimiņu bērni (viņi bija jaunāki par mani) iznesa ārā pavisam vienkāršu grāmatu, bez bildēm. Nezinu, kāpēc, bet palūdzu, lai iedod man izlasīt. Kā šodien atceros: balta A5 izmēra grāmata, ar melniem burtiem rakstīts nosaukums "Velna valgos". Nesapratu, kāpēc, taču izlasīju no viena vāka līdz otram. Mans bērnišķīgais secinājums bija, ka labiem cilvēkiem grūta dzīve, bet ļauniem - viegla. Pēc tam mūs sūtīja svētdienas skolā. Ļoti žēl, ka svētdienas skola bija reti, pāris reižu mēnesī. Mēs sapratām, ka mācītājs ir viens un brauc no pilsētas pa visiem pagastiem.

Nedaudz vēlāk tētis mūs iemācīja skaitīt lūgšanu un teica, lai skaitām skolā klusi (lai bērni mūs neizsmietu), pirms ēšanas. Tā arī darījām. Kopš tā laika gandrīz ik dienu mūs skolā izsmēja un ņirgājās, un mēs to ņēmām pie sirds. Ar laiku sapratām, ka socializācija ar šādiem bērniem mums nav vajadzīga. Arī pieauguša cilvēka vecumā, uzzinot, ka ticu Dieva esamībai, par mani ir zobojušies un sliktāk izturējušies, īpaši darba vietā. Protams, jutos slikti un pārdzīvoju, bet tad atcerējos, ka, ja cilvēki tevi nicina un runā sliktu par tevi, tu esi Dievam tīkams.

Tas, ka neredzi Dievu, nenozīmē, ka viņa nav. Tu nevari redzēt arī savas smadzenes, bet vai tas nozīmē, ka tev to nav?..

Vieni no pēdējiem darbiņiem ir Adventes vainagi. Šogad gan noslinkoju, jo nopirku jau gatavu pamatni un citus materiālus. Salmu pamatni aplīmēju ar sizālu, vēlāk ar skaistu lenti, un tad līmēju virsū dekorus. Pats svarīgākais, lai pašam patīk tā, ka priecē acis un silda dvēseli.

Adventes vainaga darināšana

Lai uzmeistarotu vainagu, vissvarīgākā ir pacietība. Bez tās nu nekādi. Visupirms ir nepieciešama pamatne jeb karkass. Visērtāk to veidot no salmiem vai siena. Parasti veido apļa formas vainagu, lai gan pats pirmais adventes vainags tika veidots krusta formā.

Vēl noteikti nepieciešams resnāks diegs vai makšķeraukla (noder kā dzija, tā džutas diegs vai šņore, kādu parasti izmanto laukos siena ruļļu presēšanai).

Ar rokām veido tik biezu kārtu, cik biezu vēlas vainagu, un vienlaikus jāpagūst kārtīgi nosiet salmus vai sienu. Kad aplis ir izveidots, tas nekas, ja nav ideāli. Visērtāk un vienkāršāk ir likt skujkoku zariņus. Tā kā siltās telpās tās ātri krīt nost, labāk izmantot iepriekš aptuveni vienādos izmēros sagrieztus dzīvības koka zariņus. Tālākā darbība neatšķiras no iepriekšējās. Uz salmu pamatnes uztin zariņus un, tos nosienot ar diegu vai dziju, turpina, līdz viss izdarīts. Zaļajiem zariem ir jāpārklājas tā, lai nebūtu redzams siešanai izmantotais materiāls. Tālāk atliek dekorēšana pēc saviem ieskatiem.

Aināra talants - zīmēšana (Nr. 8)

Mani sauc Ainars un es gribētu pastāstīt par savu aizraušanos (talantu). Visu dzīvi esmu bijis labs zīmētājs, laikam tas man no tēva, jo viņš bija talantīgs, gan zīmētājs, gan ļoti prasmīgi darbojies ar koku. Dievs viņam un protams ari man ir devis šādu talantu. Kad man bija kādi 16 gadi, mēs ar brāli mēdzām 1. dienu nedēļā, iziet no mājām uz kādu pļavu, atslēgties no apkārtnes, lai vienkārši pazīmētu. Tas notika ļoti bieži, līdz brīdim kad mana dzīve mainījās kājām gaisā.

Gandrīz 7. gadus atpakaļ lecot ūdenī ar galvu, es salauzu kakla skriemeļus, līdz ar to biju paralzēts pilnībā. Nevarēju pakustināt, ne rokas, ne kājas. Atlabšanas ceļš bija ļoti garš un smags, bet visā šajā man palīdzēja Dievs. Tikai tagad, pēc gandrīz 7. gadiem esmu atsācis zīmēt. Sākumā gāja grūti, jo rokas vēl jo projām nekustas uz 100%, bet pakāpeniski sāku pierast. Šobrīd es skicēju portretus, ko es nekad nēesmu darījis, savas dzīves laikā! Pasakos Dievam par to, ka viņš mani ir apgaismojis ar šādu iespēju atkal zīmēt!

Interviju ar Aināru Semjonovu lasiet šeit

Kad dzīve apmet kūleni (Nr. 7)

Par cilvēkiem, kurus skārusi invaliditāte pēc traumas vai slimības, bieži gadījies dzirdēt: „Viņš bija vienkāršs cilvēks, dzīvoja vienkāršu, normālu dzīvi, un tad...” Tad kaut kas notika, un vienkāršais pārvērtās neparastajā.

Mareka Odumiņa vārds šodien ir pazīstams daudziem, noteikti daudz plašākai sabiedrībai nekā toreiz, pirms traumas. Droši vien Marekam popularitāte nekad nav bijusi pašmērķis, bet tā nu ir sanācis. Neparastais piesaista uzmanību un uzrunā spēcīgāk.

Vēl ne tik sen Mareks bija aktīvs un sportisks jauneklis, priecājās, baudīja dzīvi un domāja, ka viss vēl priekšā. Nepabeidzis 12. klasi, viņš pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu celtniecībā, bet, kad šis darbs beidzās, sāka strādāt par sanitāru Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā. 

Tad pienāca 2012. gada 16. jūlija vakars. Mareks kopā ar kolēģiem bija nolēmis noīrēt pirti un atpūsties. Tagad to laikam neviens nepateiks, vai izdzertā alkohola vai nelaimīgas kļūmes dēļ pelde ezerā un lēciens no bērnu slidkalniņa beidzās bēdīgi. Mareks par to brīdi saka: „Uzkāpu uz slidkalniņa. Neatceros, kā ielecu uz galvas, bet atceros, ka atdūros ar galvu pret grunti, un tad sāku slīkt.” Kad kolēģi sapratuši, ka joki beigušies un situācija ir nopietna, steidzīgi nogādājuši Mareku Gaiļezera slimnīcā. Tur mediķi viņu operējuši visu nakti, cīnīdamies par Mareka dzīvību. Viņš piedzīvojis vairākas klīniskās nāves, ilgu laiku bijis komā un pieslēgts elpināšanas aparātam. Kad Mareks atgriezies realitātē, dzīve bija kļuvusi pilnīgi citāda. Sākās rehabilitācija, tad atkal slimnīca, atkal rehabilitācija, slimnīca...

Lasīt tālāk »

Aivars, klūgu pavēlnieks (Nr. 6)

Dzīve ritēja mājas, jo vecāki atteicās atdot viņu speciālā pansionāta. Ar Latvijas PSR Izglītības ministra palīdzību skolotājus piespieda mācīt viņam mājās vidusskolas programmu. Spēja pabeigt desmit klases Jelgavas 1. vidusskolā. Puisi mocīja spēcīgas muskuļu spazmas, kas ar laiku kļuva stiprākas. No mācībām bija jāatsakās. Mācījās labi, jo tā bija vienīgā nodarbe.

Laikā, kad mūsu valsts atguva neatkarību, Aivars atguva lielāku kustību brīvību. Viņš izstaigājis Jelgavu, izbraucis ar laivu pa Lielupi un Drīksnu Pilsalu, pabijis Rīgā, Brāļa kapos un citur, kur ilgus gadus bija sapņoju pabūt, un no jauna iemācījies atrasties sabiedrībā.

1990. gada rudenī māte aizveda uz Tautas lietišķās mākslas studija ,,Dekors’’, kas darbojās Jelgavas kultūras namā. Studiju vadīja meistars Arnis Jane. Aivars kļuva par profesionālo pinēju. Tas likās interesanti, kaut kas no tautas senatnes.

Lasīt tālāk »

Diāna. Par dāvanām un mākslu, lai kalpotu citiem (Nr. 5)

Patiesībā, nav nemaz tik vienkārši pastāstīt par saviem talantiem, jo šīs dāvanas neesmu pati savā spēkā nopelnījusi. Tās man ir, bet ar ļoti īpašu mērķi, tāpēc tagad man ir atbildība tās lietot, pilnveidot, būt pateicīgai un ar prieku mīlestībā kalpot citiem. Es ikdienā sastopu ļoti daudz cilvēku, kuriem ir vairākas dāvanas, un arī tādus, kuriem ir tikai viena. Iespējams, mēs katrs esam kādreiz domājuši: – kāpēc tā? Kāpēc vieniem ir tik daudz, bet citiem tik maz?

Atbildi uz šo jautājumu zina un var mums dot tikai Dievs, jo Viņš ir šo dāvanu autors un dalītājs. Varbūt kāds domā: „Diez vai man vispār ir kāds talants”, bet priecīgā ziņa ir tāda, ka Dievs tiešām katram kaut ko ir dāvinājis, tikai katram ir savs īstais laiks, kad šo dāvanu atvērt. Gluži kā Ziemassvētkos, kad mēs atveram savas dāvanas un ieraugām, kas tajās iekšā. Līdzīgi notiek ar garīgām dāvanām. Tikai katram ir savs īstais dāvanu atvēršanas laiks. Un pat, ja dzīves laikā šī dāvana izrādīsies tikai viena, tas vēl jo vairāk liecinās par to, cik īpaša un svarīga tā ir, piešķirot tavai dzīvei jēgu.

Ir vēl kāda būtiska atšķirība starp garīgu dāvanu un to, kas gaida mūs zem eglītes. Garīgu dāvanu Dievs dod ne mūsu personīgai lietošanai, bet tādēļ, lai mēs ar to kalpotu kādam citam par iepriecinājumu, iedvesmu, palīdzību vai iedrošinājumu.

Lasīt tālāk »

Uzzīmē krāšņu sapni... (Nr. 4)

Mani sauc Jānis Jēgers, esmu dzimis 1986. gada 11. martā. Par savām mājām līdzšinējā mūža lielāko daļu esmu saucis Jelgavu, un tikai pirms gada dzīves ceļš mani atveda uz Rīgu.

Jau pamatskolas laikā atklāju, ka Dievs ir man devis prasmi izteikt savas domas un pārdzīvojumus dzejā. Tā nu laiku pa laikam uzrakstu kādu dzejoli un ticu, ka tā es varu pagodināt un slavēt Dievu.

 

Foto: J. Jēgera personīgais arhīvs

Uzzīmē

Uzzīmē krāšņu sapni,

Ar krāsām, ziediem un vārdiem izsaki to!

Tas nekas, ka nesaproti vai nezini, kā;

Tā glezna būs ļoti īpaša, -

Lasīt tālāk »

Izaicinājums liktenim (Nr. 3)

Foto: N. Kuzminas personīgais arhīvs

Labdien, dārgais lasītāj!

Mani sauc Nadežda Kuzmina. Esmu dzimusi un dzīvoju Rīgā.

Bērnībā, kā jau vairums bērnu, biju kustīga un zinātkāra. Ragaviņas, velosipēds, skrejritenis, slidas un slēpes aizņēma manu laiku, atrodoties ārā, bet tādas spēles kā paslēpes, sunīši, futbols, hokejs, tautas bumba, kazaki – laupītāji un daudzas citas spēles tajā tālajā laikā kalpoja mūsu nelielā pagalma daudzo bērnu izklaidei, kur gan meitenes, gan zēni piedalījās gandrīz visās aktivitātēs.

Taču no sestās klases viss sāka mainīties uz slikto pusi. Trīs gadus ārsti mani uzskatīja par simulanti, līdz tika noteikta diagnoze – progresējoša muskuļu distrofija. Drīz man iedeva izziņu, ka esmu otrās grupas invalīde no bērnības. Pēc gadiem pieciem mans stāvoklis tā pasliktinājās, ka es jau biju pirmās grupas invalīde. 

Pēc sava rakstura esmu strādīga. Rūpnīcā “Straume” ražoja bērnu plastmasas rotaļlietas, kafijas dzirnaviņas, mikserus. Tur par presētāju strādāja mana mamma, bet mani pieņēma darbā montāžas cehā, es izgatavoju atslēgu piekariņus ar Rīgas skatiem, bet strādāju mājās. Vēlāk iekārtojos darbā mājražotāju kombinātā “Sarma”, tamborēju zīdaiņu cepurītes. Trešā un pēdēja oficiālā darba vieta bija laikrakstā invalīdiem “Latvijas invalīds”, ko vēlāk pārdēvēja par “Linvu”, kas iznāca latviešu un krievu valodās. Es strādāju par redaktora vietnieci un biju atbildīga par krievu izdevumu.

Lasīt tālāk »

Madaras Siliņas liecība (Nr. 2)

Bērnība man bija diezgan laba. Bieži braucu uz sanatorijām, un tur man bija labas draudzenes. Par Dievu toreiz nedomāju. Kad atgriezos no sanatorijām, tad gan jutos nedaudz vientuļi, jo dzīvesvietā man nebija nevienas draudzenes. Biju vienīgais cilvēks apkārtnē, kas nevarēja pastaigāt un citādi sevi aprūpēt. Tad atkal vajadzēja braukt uz sanatoriju. Tur jutos pieņemta. Braukāju uz sanatorijām, līdz man apritēja piecpadsmit gadi.

Foto: M. Siliņas personīgais arhīvs

Kādus trīs gadus man bija ļoti skumji, jo nebija cilvēku, ar kuriem parunāt un padraudzēties. Tad sapratu, ka bez šīs redzamās ir jābūt vēl citai dzīves nozīmei. Tagad zinu, ka Dievs jau toreiz man sūtīja šīs domas.

Par Dievu man sākumā pastāstīja mana māsa Daina, jo viņa pirmā sāka ticēt Jēzum Kristum. Vēlāk sāku klausīties Kristīgo radio. Klausoties kādu no Kristīgā radio raidījumiem, es kopā ar raidījuma dalībnieku pie sevis noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu. Kopā ar šo cilvēku es pie sevis sacīju, lai Jēzus Kristus ienāk manā dzīvē. . Vēlējos, lai es nejustos vairs vientuļa. Pateicoties Jēzum Kristum, tā arī notika, tikai pamazām un lēnām. Toreiz es arī sāku lasīt Bībeli, ko daru vēl joprojām.

Pirms sāku ticēt Kristum, man bija sliktas domas, no kurām netiku vaļā. Kad Jēzus Kristus kļuva manas dzīves Pestītājs un Kungs, man radās spēks attālināties no katra ļaunuma.

Lasīt tālāk »

Ailita Kuka. Par gleznošanu (Nr. 1)

Nekad neesmu domājusi, ka man ir kaut mazākais talants uz zīmēšanu, tāpēc dzīves lielāko daļu to nemaz nemēģināju. Pirms dažiem gadiem kādā no Wings for Wheels nometnēm man bija iespēja spontāni pamēģināt „parotaļāties ar krāsām”, un, iespējams, tajā brīdī manī pamodās interese par krāsu pasauli. Tomēr vēl vajadzēja paiet dažiem gadiem, kuru laikā es sapratu, ka šī interese nepazūd un es aizvien vairāk gribu vismaz pamēģināt, kas man sanāks. Dievs pašķīra man iespēju iepazīties ar Helēnu Vinogradovu, kura piekrita regulāri mani apciemot un pamācīt gleznošanas pamatus. 

Ailita Kuka

Lasīt tālāk »